Profesors Mārcis Auziņš par pieminekļu nojaukšanu: "Šajā brīdī mums ir jānopauzē"

Pagājušajā gadā tika demontēti vairāki desmiti padomju varas uzstādītie pieminekļi. Lielākā ažiotāža bija ap tā dēvēto “Uzvaras pieminekli” Pārdaugavā un vairākiem pieminekļiem Daugavpilī, kur vietējā vara meklēja dažādus ieganstus, lai to nojaukšanas procesu novilcinātu. Šobrīd sarakstā jau ir nākamie nojaukšanai vai pārcelšanai paredzētie pieminekļi – Andrejam Upītim, Annai Saksei, Aleksandram Puškinam, kuru esamība tiek pamatota ar izpatikšanu padomju varai vai Krievijas “maigās varas” izpausmi jau pēc valstiskās neatkarības atgūšanas.

Līdz ar to Jauns.lv fizikas profesoram, bijušajam Latvijas Universitātes rektoram Mārcim Auziņam jautāja: “Kā vērtējat padomju laika pieminekļu demontāžu un kuras Latvijā nozīmīgas personības, kurām vēl nav uzstādīti pieminekļi, tos būtu pelnījuši?” Šonedēļ šis jautājums atkal ir aktuāls tādēļ, ka zināma Latvijas sabiedrības daļa atzīmē 9. maiju kā “Uzvaras dienu”, tādejādi apliecinot savu naidīgo nostāju pret Latviju.

Par pērn notikušo pieminekļa “Latvijas atbrīvotājiem no fašistiskajiem iebrucējiem” nojaukšanu Pārdaugavā viņš saka: “Ja mums ir viena vieta, kas kļuvusi par naidīga spēka simbolu, kur regulāri notiek šī spēka organizēti pasākumi, tad tas vienkārši jāizbeidz!

Tas, ko līdz šim esam izdarījuši ar šiem pieminekļiem (tos nojaukuši), ir absolūti pareizi. Pieminekļa funkcija tam bija viena lieta, bet daudz lielāka funkcija tam bija kā vietai, kur pulcēties cilvēkiem uz pasākumiem, ko organizēja Latvijai ne tikai nedraudzīgs, bet atklāti naidīgs spēks.

Kādreiz to saucām par “Uzvaras pieminekli” Uzvaras parkā, bet parks savu nosaukumu ieguvis pavisam citā laikā, tas ir pavisam cits simbols – tā ir Latvijas uzvara par Bermontu”.

Mārcim Auziņam Uzvaras parks asociējas ar Ņujorkas Centrālparku – tā ir zaļa vieta, kuru nevajadzētu apbūvēt ar koncertzālēm vai vēl kaut ko. Koncertzāle tik tiešām ir vajadzīga, bet tai nav jāatvēl vieta vienā no Rīgas zaļajām oāzēm. Ja tur, ko varētu uzbūvēt, tad tas būtu skeitparks, jo “Uzvaras dienas” svinētāji taču nenāks neļķes nolikt skeitparkā.

Runājot par to, ka tagad diskutē vēl par kādu pieminekļu nojaukšanu (piemēram, Andrejam Upītim), Mārcis Auziņš saka: Man tas nedaudz asociējas arto, kas nesen notika ASV, kad tur vairākās pilsētās nojauca pieminekļus Amerikas atklājējam Kristoforam Kolumbam. Kolumbs bija tas, kas atklāja Ameriku, tātad sāka arī kolonizāciju. Latvijā mums brīžiem ir diezgan līdzīga situācija.

Pirmām kārtām prātā nāk Andrejs Upīts. Viņa politiskajā darbībā ir lietas, kas galīgi nešķiet pieņemamas. Tai pašā laikā atceros savus skolas laikus. Biju viens no tiem, kuri izlasīja “Zaļo zemi”, un man tā ļoti patika. Man kā pilsētas puikam, kas dzimis un audzis Rīgas centrā, kuram patriarhālā lauku tiešā pieredze nebija, tajā (romānā) radās latvietības sajūta.

Līdz ar to situācija ir daudz niansētāka. Kā rīdziniekam man viens no mīļākajiem dzejniekiem ir Aleksandrs Čaks. Bet šai ziņā ir daudz strīdu. Viņš rakstījis dzejoļus arī par latviešu sarkanajiem strēlniekiem, maksājis savu nodevu padomju režīmam”.

Tagad sakarā ar karu Ukrainā mums ir ļoti sakāpinātas emocionālās sajūtas, tādēļ nepieciešams nomierināties un ar jaunu nojaukšanai paredzētu pieminekļu meklēšanu jānopauzē, saka zinātnieks, jo lielākā daļa klaji pret Latviju vērstu monumentu, kas tika izmantoti kā simboli nedraudzīgām darbībām, jau ir novākti.

Domājot par kādu jaunu pieminekļu celtniecību vēl “nenovērtētām” personībām, Mārcis Auziņš teic, ka mūsu kultūras telpā pašlaik “celt pieminekļus cilvēkiem nav īsti populāri” un atgādina kādu stāstu no senās Romas laikiem:

Tur bija populāri senatoriem celt pieminekļus vai krūšutēlus. Kad kādam senatoram, kuram vēl nebija uzsliets piemineklis, draugi jautāja: “Kāpēc tev vēl nav uzcelts piemineklis?”, viņš atbildēja: “Man labāk patīk, ja man jautā, kāpēc tev vēl nav uzcelts piemineklis, nekā to – kāpēc viņam uzcelts piemineklis?”

“Ar to negribu teikt, ka mēs varētu uzcelt pieminekļus nepareiziem cilvēkiem, bet gan to, ka šobrīd drīzāk vēl nav īstas sajūtas, ka mums vajadzētu jaunus pieminekļus,” saka Mārcis Auziņš.

Bet, ja tomēr vajadzētu izvēlēties, kādu personību, kura būtu pelnījusi pieminekli, profesors min valodnieku Jāni Endzelīnu (1873-1961), kuram šogad aprit apaļa jubileja:

“Savulaik tika izsludināts Jāņa Endzelīna pieminekļa metu konkurss, kurā uzvarēja Gļebs Panteļejevs ar savu ideju. Tas bija ļoti moderns piemineklis, tur nebija cilvēks, kas stāv vai ir kādā citā pozā. Tas bija liels rakstāmgalds ar grāmatām… Piemineklim bija izraudzīta arī vieta – pretī Latvijas Universitātei”.   

Kā Mārcis Auziņš, Jurģis Liepnieks un Andrejs Ērglis vērtē “pieminekļu problēmu”, vērojiet Jauns.lv video.

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.