Lielais jautājums: Kuri padomju laika pieminekļi Latvijā vēl jānojauc un kam piemineklis jāuzceļ?
Pagājušajā gadā tika demontēti vairāki desmiti padomju varas uzstādītie pieminekļi. Lielākā ažiotāža bija ap tā dēvēto “Uzvaras pieminekli” Pārdaugavā un vairākiem pieminekļiem Daugavpilī, kur vietējā vara meklēja dažādus ieganstus, lai to nojaukšanas procesu novilcinātu. Šobrīd sarakstā jau ir nākamie nojaukšanai vai pārcelšanai paredzētie pieminekļi – Andrejam Upītim, Annai Saksei, Aleksandram Puškinam, kuru esamība tiek pamatota ar izpatikšanu padomju varai vai Krievijas “maigās varas” izpausmi jau pēc valstiskās neatkarības atgūšanas.
Līdz ar to lielais jautājums: kā vērtējat padomju laika pieminekļu demontāžu un kuras Latvijā nozīmīgas personības, kurām vēl nav uzstādīti pieminekļi, tos būtu pelnījuši? To Jauns.lv vaicāja viedokļu līderiem – fizikas profesoram, bijušajam Latvijas Universitātes rektoram Mārcim Auziņam, ārstam kardiologam Andrejam Ērglim un rakstniekam Jurģim Liepniekam. Šonedēļ šis jautājums atkal ir aktuāls tādēļ, ka zināma Latvijas sabiedrības daļa atzīmē 9. maiju kā “Uzvaras dienu”, tādejādi apliecinot savu naidīgo nostāju pret Latviju.
Jurģis Liepnieks: “Ne jau literāro darbību šie pieminekļi simbolizē”
Pieminekļi Andrejam Upītim un Aleksandram Puškinam ir jāaizvāc no publiskās telpas (Kronvalda parkā Rīgā), jo tie jau uzslieti nevis viņu literārās darbības dēļ, bet gan gluži citu iemeslu pēc, teic rakstnieks Jurģis Liepnieks un piebilst, ka bijusī čekas māja jeb “Stūra māja” Rīgā, Brīvības un Stabu ielas stūrī, jāpārvērš par pieminekli. Tajā ierīkot viesnīcu ir absurda kalngals.
“Man kā politiskās komunikācijas speciālistam ir acīmredzami, ka piemineklis Andrejam Upītim tur jau nav vis tāpēc, ka viņš ir izcils rakstnieks (par to šaubu nav), bet gan godinot pavisam citas viņa kvalitātes – tāpēc, ka viņš bija kolaborācijas čempions, padomju (okupācijas) varas būvēšanas, nostiprināšanas un veidošanas fundamentāls balsts. Ne jau tāpēc viņam ir tas piemineklis, ka “Zaļā zeme” būtu brīnišķīgs darbs!
Tas pats attiecas arī uz Puškinu. Neapšaubu viņa literāros sasniegumus, es mīlu Puškinu. Taču ne jau tādēļ viņa piemineklis ir Rīgā, mēs redzam, ka to savu mērķu īstenošanai izmanto tādas partijas kā Latvijas Krievu savienība. Mums taču nav piemineklis ne Viljamam Šekspīram, ne Ernestam Hemingvejam. Pasaulē ir daudz brīnišķīgu rakstnieku…
Ne jau literāro darbību šie pieminekļi simbolizē. Tāpēc tie būtu aizvācami,” saka rakstnieks.
Jurģim Liepniekam gan būtu žēl, ja visi šie padomju laika pieminekļi un okupekļi aizietu zudībā: “Es gribētu, lai kaut kur būtu kāds brīvdabas muzejs, uz kurieni varētu aizbraukt, un visi tie Ļeņina pieminekļi (tādi taču bija katras pilsētas centrā) tur stāvētu un tos varētu apskatīt kā vēstures artefaktus. Vēsture nebūtu jāiznīcina. Daudzi no tiem pieminekļiem bija ne tikai vēstures artefakti, bet tiem piemita arī brīnišķīga skulpturāla, mākslinieciskā vērtība. Žēl, ka daudzi no tiem kaut kur pazuda, tika sazāģēti un pārkausēti.
Es uz to brīvdabas muzeju vestu bērnu un rādītu, skaidrotu, stāstītu…”
Runājot par pašreiz notiekošo “pieminekļu ažiotāžu” rakstnieks teic: “Redzam, ka Latvijā trūkst vadītas atmiņas politikas. Piemēram milzīgas problēmas ir ar “Stūra māju”, kuru, manuprāt, vajadzētu pārvērst par pieminekli – nokrāsot melnā krāsā vai kaut kā tā, un tur ierīkot muzeju, lai mēs neviens nekad neaizmirstu, lai katrs Latvijas bērns, katrs tūrists, ejot garām šai ēkai un redzot šo pieminekli, atcerētos, kas tur bija, kas tur noticis un ko tas simbolizē. Un tas, ka mēs tagad to gribam pārkrāsot un tur ierīkot viesnīcu, ir absurds!”
Andrejs Ērglis: “Cilvēku pieminekļu ērai ir jābeidzas”
“Diemžēl mums ļoti bieži pieminekļi personificē kādu konkrētu laiku, tādēļ no tā mazliet tā kā vajadzētu izvairīties,” saka ārsts Andrejs Ērglis, runājot par “pieminekļu problēmu” – to nojaukšanu un celšanu. Tāpēc būtu pieņemamāk runāt nevis par to, kādus pieminekļus mums vajag, bet gan par to, kādus mums nevajag.
“Mēs nojaucām šo padomju okupācijas piedēkli, kas bija simbols Latvijas pakļaušanai un Latvijas nīcināšanai. Nezinu, vai mums tādi pieminekļi ir vajadzīgi? Skaidrs, ka tas bija pietiekami sarežģīts jautājums līdz tam, kad nebija šī Krievijas agresija. Tagad tas bija vieglāk izdarāms. Protams, tur bija arī cilvēku ieguldītās idejas un darbs, bet tas diemžēl bija arī simbols, kas saistās ar ārkārtīgi nepatīkamām lietām Latvijas vēsturē,” tā mediķis vērtē pieminekļa “Latvijas atbrīvotājiem no fašistiskajiem iebrucējiem” nojaukšanu Uzvaras parkā Pārdaugavā. Bija ārkārtīgi svarīgi, ka to aizvācām!
Runājot par jaunu pieminekļu celtniecību “aizmirstām” personībām, Andrejs Ērglis saka: “Mums diez vai vispār vajag aizrauties ar pieminekļiem kādai konkrētai personībai. Nestrīdos par pieminekļiem cilvēkiem, kas izmainīja pasaules vai valsts vēsturi, kā, piemēram, Markam Aurēlijam, Voltēram vai Ņūtonam. Ir atsevišķi cilvēki, kuriem pieminekļi jāliek, bet man daudz vairāk liekas, ka mums jāceļ piemineklis latviešu teātriem vai latviešu kultūrai kā tādai, latviešu gribai būt brīviem un attīstīties, kas, iespējams, tagadējos laikos varētu būt virtuāls piemineklis, kurā iekšā varētu būt arī kaut kādas figūriņas.
Ja jūs esat politiskais vadonis, tad ir diezgan bīstami, ka vispirms pieminekli ceļ saulītē un pēc tam sadauza ar āmuru. Man tā jocīgi šķiet, ka taisām tos cilvēku tēlus, tā mazliet ir kā tāda elkdievība. Tas, manuprāt, ir tā smieklīgi, pat mazliet komiski”.
Andrejs Ērglis pauž, ka gan pieminekļu celšana, gan nojaukšana pēc būtības ir mūsu vēstures izzināšana un izglītošanās.
Mārcis Auziņš: “Šajā brīdī mums ir jānopauzē”
Tas, ka esam nojaukuši vairumu padomju laiku slavinošos pieminekļus, ir absolūti pareizi, teic profesors Mārcis Auziņš. Tomēr pašreiz būtu jānopauzē ar jaunu nojaucamo pieminekļu meklēšanu, viņš saka. Pretējā gadījumā varam “iebraukt auzās”, spriež profesors.
Par pērn notikušo pieminekļa “Latvijas atbrīvotājiem no fašistiskajiem iebrucējiem” nojaukšanu Pārdaugavā viņš saka: “Ja mums ir viena vieta, kas kļuvusi par naidīga spēka simbolu, kur regulāri notiek šī spēka organizēti pasākumi, tad tas vienkārši jāizbeidz!
Tas, ko līdz šim esam izdarījuši ar šiem pieminekļiem (tos nojaukuši), ir absolūti pareizi. Pieminekļa funkcija tam bija viena lieta, bet daudz lielāka funkcija tam bija kā vietai, kur pulcēties cilvēkiem uz pasākumiem, ko organizēja Latvijai ne tikai nedraudzīgs, bet atklāti naidīgs spēks.
Mārcim Auziņam Uzvaras parks asociējas ar Ņujorkas Centrālparku – tā ir zaļa vieta, kuru nevajadzētu apbūvēt ar koncertzālēm vai vēl kaut ko. Koncertzāle tik tiešām ir vajadzīga, bet tai nav jāatvēl vieta vienā no Rīgas zaļajām oāzēm. Ja tur, ko varētu uzbūvēt, tad tas būtu skeitparks, jo “Uzvaras dienas” svinētāji taču nenāks neļķes nolikt skeitparkā.
Runājot par to, ka tagad diskutē vēl par kādu pieminekļu nojaukšanu (piemēram, Andrejam Upītim), Mārcis Auziņš saka: Man tas nedaudz asociējas ar to, kas nesen notika ASV, kad tur vairākās pilsētās nojauca pieminekļus Amerikas atklājējam Kristoforam Kolumbam. Kolumbs bija tas, kas atklāja Ameriku, tātad sāka arī kolonizāciju. Latvijā mums brīžiem ir diezgan līdzīga situācija.
Pirmām kārtām prātā nāk Andrejs Upīts. Viņa politiskajā darbībā ir lietas, kas galīgi nešķiet pieņemamas. Tai pašā laikā atceros savus skolas laikus. Biju viens no tiem, kuri izlasīja “Zaļo zemi”, un man tā ļoti patika. Man kā pilsētas puikam, kas dzimis un audzis Rīgas centrā, kuram patriarhālā lauku tiešā pieredze nebija, tajā (romānā) radās latvietības sajūta.
Līdz ar to situācija ir daudz niansētāka. Kā rīdziniekam man viens no mīļākajiem dzejniekiem ir Aleksandrs Čaks. Bet šai ziņā ir daudz strīdu. Viņš rakstījis dzejoļus arī par latviešu sarkanajiem strēlniekiem, maksājis savu nodevu padomju režīmam”.
Tagad sakarā ar karu Ukrainā mums ir ļoti sakāpinātas emocionālās sajūtas, tādēļ nepieciešams nomierināties un ar jaunu nojaukšanai paredzētu pieminekļu meklēšanu jānopauzē, saka zinātnieks, jo lielākā daļa klaji pret Latviju vērstu monumentu, kas tika izmantoti kā simboli nedraudzīgām darbībām, jau ir novākti.
Domājot par kādu jaunu pieminekļu celtniecību vēl “nenovērtētām” personībām, Mārcis Auziņš teic, ka mūsu kultūras telpā pašlaik “celt pieminekļus cilvēkiem nav īsti populāri” un atgādina kādu stāstu no senās Romas laikiem:
Tur bija populāri senatoriem celt pieminekļus vai krūšutēlus. Kad kādam senatoram, kuram vēl nebija uzsliets piemineklis, draugi jautāja: “Kāpēc tev vēl nav uzcelts piemineklis?”, viņš atbildēja: “Man labāk patīk, ja man jautā, kāpēc tev vēl nav uzcelts piemineklis, nekā to – kāpēc viņam uzcelts piemineklis?”
“Ar to negribu teikt, ka mēs varētu uzcelt pieminekļus nepareiziem cilvēkiem, bet gan to, ka šobrīd drīzāk vēl nav īstas sajūtas, ka mums vajadzētu jaunus pieminekļus,” saka Mārcis Auziņš.
Bet, ja tomēr vajadzētu izvēlēties, kādu personību, kura būtu pelnījusi pieminekli, profesors min valodnieku Jāni Endzelīnu (1873-1961), kuram šogad aprit apaļa jubileja: “Savulaik tika izsludināts Jāņa Endzelīna pieminekļa metu konkurss, kurā uzvarēja Gļebs Panteļejevs ar savu ideju. Tas bija ļoti moderns piemineklis, tur nebija cilvēks, kas stāv vai ir kādā citā pozā. Tas bija liels rakstāmgalds ar grāmatām… Piemineklim bija izraudzīta arī vieta – pretī Latvijas Universitātei”.
Kā Mārcis Auziņš, Jurģis Liepnieks un Andrejs Ērglis vērtē “pieminekļu problēmu”, vērojiet Jauns.lv video.
Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.
