Staru terapijas pakalpojums pēdējos gados Latvijā sniegts mazāk

Latvijā tuvāko trīs gadu laikā paredzēts izveidot onkoloģiskās aprūpes centru, kas nodrošinātu šīs ārstniecības jomas metodisko vadību un vadlīnijas arī onkoloģiskās aprūpes infrastruktūrai. Centru paredzēts veidot uz Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) bāzes. Slimnīca sākusi akreditācijas procesu, lai izpildītu noteiktus standartus.

Apjukums bieži vien ir pirmās sajūtas pacientam, uzzinot par diagnozi vēzis. Taču paralēli jāspēj noorientēties tālākajā procesā, tikt pie izmeklējumiem un operācijas, un saprast, ko īsti nozīmē atklātā saslimšana.

Paciente Ilva Lillmā, kura savā ārstēšanās procesā dažādos etapos bijusi dažādās slimnīcās, stāsta: “Sākumā es nezinu, ko es nezinu, es nesaprotu, vai tas, kas notiek, ir normāli vai nē. Un man būtu ļoti palīdzējis, ja tajā pirmajā dienā pēc operācijas, kāds pie manis būtu atnācis, nedaudz vairāk pastāstījis par tiem soļiem, kas notiks.”

Pacientu ceļa koordinatori, kas palīdz saplānot izmeklējumus un izglītības māsas, kuras pacientam stāsta par ārstēšanās ceļu. Pieejami un vienoti pārskatāmi dati par pacientu. Tas un ne tikai tas, ir daļa no plāna, uz Austrumu slimnīcas bāzes veidojot kompetences centru, vēža ārstēšanas un pētniecības jomā. Ja viss notiks kā iecerēts, tam jābūt paveiktam līdz 2026. gada 31. augustam.

“de facto” lūdza Austrumu slimnīcas valdes loceklim Haraldam Plaudim izstāstīt, kas atšķirīgs no esošā būs pacientam, kuram diagnozi vēzis uzstādīs pēc 3 gadiem. “Atšķirība būs tāda, ka 2026.gadā cilvēks ienāks pilnīgi sakārtotā sistēmā, kur viņam būs pilnīgi skaidri saprotams un redzams katrs nākošais solis, kas ar viņu ārstēšanā notiek. Viņš būs informēts par to, kas ar viņu notiek. Es domāju, ka viņam būs pieejami arī jaunie, modernie medikamenti, arī otrās un trešās līnijas medikamenti. Es tā gribu cerēt. Ka viņam būs savs ārsts kabatā, viņam būs iespēja virtuāli komunicēt gan ar šo ārstu, gan ar izglītības māsu un tā tālāk un tā joprojām. Viņam būs pieejami arī visi dati par sevi e-veselībā,” stāsta Plaudis. 

Tas ir jau pēc trim gadiem, taču esošā situācija ir ne vien tālu no iecerētā, bet datu trūkuma dēļ nav pat īsti apzināta. Trūkst darbinieku, milzīgs izaicinājums ir nodrošināt magnētiskās rezonanses izmeklējumus, nodrošināt ķīmijterapiju vajadzīgajā apjomā un citus pakalpojumus, un vienādi labā kvalitātē.

Februāra beigās ar palīgā saucienu sociālajos tīklos vērsās kādas pacientes meita. Salūzušas iekārtas dēļ pacientei jau vairākus mēnešus atlika staru terapiju, bet tikmēr viņas pašsajūta būtiski pasliktinājās. 

Austrumu slimnīca skaidroja, ka pacienti ar konkrēto diagnozi varot gaidīt, tomēr, pēc informācijas izskanēšanas publiski, iespēju palīdzēt atrada. Tagad šī iekārta ir salabota. Bet komentāri pie ieraksta liecināja, ka problēma varētu būt daudz plašāka.

Ilva Lillmā staru terapiju Austrumu slimnīcā saņēma ap gadu miju, un atceras, ka tolaik tās staru terapijas iekārtas, kuras darbojušās, strādājušas no ļoti agra rīta līdz dažkārt pat vēlai naktij, lai varētu apkalpot tos pacientus, kuriem terapiju atlikt nevar. “Man ārkārtīgi paveicās, jo mana iekārta bija vienīgā no tām četrām, kas bija vienā un tajā pašā gaitenī, kur es nācu, kas strādāja visu man vajadzīgo laiku. Tad, kad es uzsāku terapiju, tad es redzēju uzrakstu uz vienām kabineta durvīm, ka aparāts šobrīd ir salūzis un ka tiem klientiem, kas ir pierakstīti tieši tur, zvanīs, kad tas atkal būs darba kārtībā. Lūk, un tad nākamajā nedēļā es pamanīju, ka gaitenis ir kļuvis no rīta tukšāks,  un vēl nākamajā nedēļā, ka tas ir kļuvis vēl tukšāks. Un, aizejot garām arī šo citu kabinetu durvīm, es pamanīju tieši šos pašus uzrakstus,” stāsta Ilva Lillmā.

Austrumu slimnīca 2018. gadā un 19. gadā nomainīja trīs lineāros paātrinātājus, pērn sāka vēl divu nomaiņu, no kuriem vienu iedarbināja janvāra beigās, otrs gaida savu kārtu. Savukārt iepirkums par  nesen ilgstoši remontā esošās iekārtas nomaiņu vēl tiek gatavots. Šāds aparāts visā Latvijā ir tikai viens. “Pēc tiem datiem, ar kādiem mēs salīdzinājām. Viņa, teiksim tā, nebija tajā riska grupā, mēs negaidījām, ka viņiem saplīsīs. Pagājušā gada decembrī. Pēc visiem testiem un protokoliem viņai vajadzēja izdzīvot vēl gadu. Bet nu īssavienojums ir īssavienojums,” saka RAKUS Medicīnas tehnoloģiju direktors Gints Cīrulis.

Pērn decembrī bijušas divas dienas, kad pacientu plūsma turpinājusies pat vēl pēc vieniem naktī, lai procedūra notiktu. Arī iepriekš iekārtu nomaiņas vai remonta procesā pacientu ārstēšana ilgusi līdz vēlai naktij. Kad pirms pieciem gadiem svinīgā ceremonijā ieslēdza pirmo no modernajiem paātrinātājiem, tā laika slimnīcas valdes priekšsēdētājs Imants Paeglītis sacīja: “(..) Lai saglabātu pacientu plūsmu un nodrošinātu terapiju visiem, kam tā ir nepieciešama, darbs klīnikā tika organizēts 3 maiņās – no plkst. 6 rītā līdz 1 naktī, dažreiz vēl pat ilgāk.”

Šobrīd pakalpojumu plāno līdz astoņiem vakarā.

Saskaņā ar Austrumu slimnīcas sniegtajiem datiem, pērn staru terapijas kabinetos ambulatori apkalpoto pacientu skaits bijis mazākais pēdējo četru gadu laikā: 2019. gadā bija 1453 pacienti, 2020. gadā 1621 pacients, 2021. gadā 1553 pacienti, bet 2022. gadā 1263). Slimnīcas ieskatos izmaiņas nav būtiskas un piekļuve pakalpojumam nav traucēta. Nepieciešamības gadījumā procedūras tiekot pārceltas divu nedēļu intervālā.

“Ja mēs strādājam ar trim iekārtām un viena iziet no ierindas, tad mums tā kapacitāte, iespējas samazinās, un staru terapijas pacientus mēs pārplānojam uz citiem laikiem apstarošanā,” stāsta RAKUS Terapeitiskās radioloģijas un medicīnas fizikas klīnikas vadītājs Arturs Šorubalko. Uz jautājumu, cik šis laiks ir ilgs, viņš norāda, ka “viss atkarīgs no diagnozes, tas pats ādas audzējs, viņš var pagaidīt trīs - četrus mēnešus, viņiem no tā nekas nebūs, bet citi tos trīs četrus mēnešus nevar.”

Kļūšana par akreditētu vēža centru nozīmē arī to, piemēram, iekārtas pacientu apkalpošanai nevar būt vecākas par desmit gadiem. Taču esošo iekārtu nomaiņas kampaņveidīgums liek uzdot jautājumu par investīciju plānošanas gaitu. Pēdējās staru terapijas iekārtas mainītas, izmantojot Atveseļošanās fonda līdzekļus. Kā skaidro RAKUS, viņi ir izveidojuši sistēmu, pēc kuras tiek saliktas prioritātes iekārtu nomaiņai, priekšroku dodot kritiski svarīgajām. Staru terapijas iekārtas tajā ir ar augstāko prioritāti. Vecākā no iekārtām, kas vēl gaida nomaiņu, kalpo no 2006.gada.

“Tā ir, vismaz mūsu slimnīcā un es domāju - arī citām, tāda mūžsena problēma, ka atsevišķām programmām tiek piešķirtas naudas kampaņveidīgi. No ikdienas saimniekošanas nav iespējams nodrošināt ikdienā nepieciešamo naudas plūsmu, un tad šāda veida programmas tiek realizētas tad, kad valdībai vai ministrijai izdodas atrast līdzekļus,” saka Cīrulis.

Valdības lemtais par vēža centra izveidi paredz šiem mērķiem aptuveni pusmiljonu eiro lielu finansējumu, kas paredzēts kvalitātes sistēmas izveidei, ekspertu izmaksām, infrastruktūras vadlīniju izstrādei. Valsts budžetā nākamajos gados onkoloģijas jomai papildu paredzēti 30 – 40 miljoni eiro. Aptuveni trešdaļa no tā būs tarifu pārskatīšanai, daļa diagnostikas un laboratoriju pieejamības uzlabošanai, arī jauniem, kompensējamiem medikamentiem. 

Vai ieceres nepaliks uz papīra, veselības ministre Līga Meņģelsone (AS) norāda, ka tādām bažām ir pamats, ja skatās tikai uz valsts budžetu: “Jā, un tieši tāpēc mēs saprotam, ka mēs nevaram paļauties uz valsts budžetu, tas ir ļoti plāns. Šajā gadījumā mēs, protams, esam gan starptautiskajos projektos, kur arī mūsu onkologi startē, gan Eiropas iespējas izmantojam, gan ANM - protams, liekam kopā, lai pēc iespējas ātrāk mēs varētu vismaz pievilkties līdz Eiropas līmenim.”

Staru terapijas pakalpojumu Latvijā sniedz četras slimnīcas: Liepājas un Daugavpils reģionālās slimnīcas, RAKUS un Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca.  “de facto” Nacionālajam veselības dienestam (NVD), kas pakalpojumus apmaksā, lūdza datus par visās šajās slimnīcās ambulatori veiktajām staru terapijas epizodēm pēdējos četros gados. 

Liepājā samazinājums bijis 2020. un 21. gadā, bet pērn tas nedaudz pieaudzis. Šajā slimnīcā iekārtu mainīja 21. gada beigās un 22. gada sākumā. Tad pacienti tika sūtīti uz citām slimnīcām. Līdzīgas tendences ir Daugavpils slimnīcā, bet šeit iekārtas nomaiņa ir tikko kā uzsākta. 

Taču, ja saskaita datus par visām slimnīcām (ambulatori sniegtie pakalpojumi), tad ir redzams, ka pēdējos divos gados notikušais staru terapijas epizožu skaits samazinās. 

2019. gadā – 130 567 epizodes
2020. gadā – 149 009 epizodes
2021. gadā -  133 731 epizodes
2022. gadā -  112 960 epizodes 
(Kopā, visās slimnīcās, NVD dati)

Un to pamatā veido kritums Austrumu un Stradiņa slimnīcās. Piemēram, RAKUS 2022. gadā bija par 16 479 epizodēm mazāk nekā gadu iepriekš. Austrumu slimnīca NVD kritumu skaidrojusi ar to, ka daļa no procedūrām, kas iepriekš uzskaitītas zem sadaļas “staru terapija” tagad ir citā pakalpojumu programmā - “radioķirurģija”.  Taču, ja salīdzina iepriekšējos divus gadus (2020. un 2021.), tad arī šeit redzams samazinājums par pieciem tūkstošiem.

Stradiņa slimnīcā pērn, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, sniegts par 4730 starošanas reizēm mazāk. “Tajā brīdī slimnīcā strādāja divi lineārie elektronu paātrinātāji, no kuriem vienam (Siemens iekārtai, kas tika uzstādīta 2010. gadā) sāka rasties biežas tehniskās problēmas, bija jāveic bojāto detaļu nomaiņa, tāpēc slimnīca sāka iekārtas nomaiņas procesu. Līdz ar to otra iekārta, kas uzstādīta 2019.gada augustā (Variants), kādos mirkļos darbojās viena, un tās procedūra ir ne tikai kvalitatīvāka un saudzējošāka, bet ilgst garāku laiku,” situāciju skaidro Stradiņa slimnīca. Tā arī norāda, ka situācijās, kamēr risinātas iekārtas tehniskās problēmas, pacienti tiek novirzīti uz Austrumu slimnīcu. 

Jāatzīmē, ka datu atlasei bija vajadzīgs samērā ilgs laiks, un tos vēl pēc saņemšanas koriģēja, jo izrādījās, ka iestādes datus neievada pēc viena standarta. 

Taču arī korekti dati par onkoloģijas pacientu ārstniecību ir viens no būtiskākajiem trūkumiem, kas ne tikai liedz ieraudzīt pilnu informāciju par ārstēšanas gaitu, bet arī, piemēram, par kopumā nepieciešamo, bet atlikto pakalpojumu skaitu, kā arī plānot resursus nākotnei. 

“Pirmkārt, ja mums nebūtu zināšanu par precīzu vajadzību, ja mēs nezināsim, cik mums iekārtas vajag, cik mums vajag, radiologus, piemēram, uz vājo šauro pudeles kaklu, kas ir šobrīd, mēs nezināsim, cik mums vajag naudas. Tā kā mums ir jāsāk ar datu vākšanu, un mēs arī nevaram politiķiem pārmest, ka viņi saka - jums varbūt nemaz nevajag, jo mums nav datu. Mēs esam jautājuši sanāksmēs, cik šogad nomira cilvēki, un cik nomirs vēl tikai tāpēc, ka viņiem nav piekļuve zālēm, piekļuve savlaicīgai diagnostikai? Bet datus neviens nevāc un neviens nezin,” saka onkoloģisko pacientu organizāciju apvienības "Onkoalianse" dibinātāja Olga Valciņa.

Viņas ieskatā, izveidojot akreditētu Vēža centru, būtu jāpanāk tas, ka “pacientam - bez zvanīšanas un, piedodiet, blatu meklēšanas, bez īpašām zināšanām, - būtu jānokļūst labākajā vietā, viņam vispiemērotākajā un atbilstošākajā laikā. Tik vienkārši.”  Tas ir tas, kas šobrīd pietrūkst. “To var sakārtot, pārskatot visu pacienta ceļu, kas ir slimnīcas melnais darbs, kas ir katrai ārstniecības iestādei jāizdara, jāpārskata viss, no sākuma līdz beigām jāidentificē visi melnie punkti ar pacientu iesaisti, bez pacientu iesaistes, ar ārējiem ekspertiem - tas nav svarīgi, kā viņi to dara, viņiem ir jāizķer melnie punkti, jāatrod, jāidentificē un jāizdomā, kā risināt. Bez papildus naudas un cilvēkiem to izdarīt nevar,” saka Valciņa.

Eiropas Savienības izsludinātais vēža uzveikšanas plāna mērķis ir izglābt trīs miljonu cilvēku dzīvības. Cik ar sekmīgāku profilaksi un ārstēšanu varētu izglābt Latvijā, nav zināms.