“Pūču Mājas” saimniece. Rakstniece Dace Judina un viņas “Ceturtais kauliņš” “Kas Jauns Avīzē”

Savulaik pāris gadu kopā ar Daci strādāju “Rīgas Balss” redakcijā, esam labi pazīstami kolēģi, tāpēc sarunu risinām “tu” formā. Atceros, pirms pārdesmit gadiem Dace, uzrunājot jeb pamācot kolēģus “Rīgas Balsī”, teica – ja gribat labi uzrakstīt rakstu, mācieties valodu, lasot romānus, un ne tikai klasiku, bet arī piedzīvojumu stāstus, detektīvus, dzimtas sāgas un sieviešu romānus…

Nu viņa pati raksta romānus – saņem Lasītāju balvas, ir pārdotāko un bibliotēkās vispieprasītāko grāmatu topu virsotnē. Par ko un kā viņa raksta?

Un tad piedzima Anna Elizabete

– Kad sāki rakstīt, un kas atrodams tavās grāmatās?

– Rakstu, kopš sevi atceros... Esmu diplomēta režisore. Pēc darba televīzijā pārgāju uz rakstošajiem medijiem. Presē nostrādāju ļoti ilgus gadus. Dažādos izdevumos, tai skaitā septiņus gadus iekšlietās. Pārgāju uz “Rīgas Balsi”, septiņi gadi tur, tad sadarbība ar žurnāliem, mārketinga komunikācija starptautiskā kompānijā un darbs divās lielās izdevniecībās. Pēdīgi izlēmu, ka medijos kā tādos, presē kā maizes darbā vairs negribu strādāt, jo šis darbs izdedzina.

Savu pirmo romānu pa kripatai biju sākusi rakstīt deviņdesmito gadu pirmajā pusē. Pēc tam, laikam 2008. gadā, kad uz mani visi rādīja ar pirkstu pie deniņiem, kāpēc no labi atalgota darba esmu pārgājusi brīvmāksliniekos, beidzot varēju tam pieķerties un pabeigt. Pirmo romānu – triloģiju, psiholoģisko kriminālromānu “Tik vienkārši” – un nākamās septiņas grāmatas izdeva apgāds “Zvaigzne ABC”. Joprojām esmu pateicīga tā vadītājai Vijai Kilblokai par iedrošinājumu!

Tajā tālajā 2010. gadā, kad “Zvaigzne” tikko bija laidusi gaisā manu pirmo grāmatu un gatavojās atvēršanas svētkiem, mēs ar Viju sākām runāt, ka latviešiem nav tādas detektīvsērijas kā Agatai Kristi Puaro vai Mis Mārpla, Simenonam – Megrē vai Mariņinai – Kamenska. Teicu – varbūt mums var būt jauna, nešpetna dāma, kurai ir dažādu profesiju draugi, ar kuriem kopā viņa iekļūst dažādās kriminālās situācijās un tās atrisina? Tā piedzima Anna Elizabete.

Šobrīd detektīvsērijā “Izmeklē Anna Elizabete” ir 18 romānu. Jaunāko – “Sešas pēdas” – atvērām pirms pāris nedēļām – Ķīpsalā, Grāmatu svētkos; tā ir mana 35. grāmata. Ciklā “Latvijas simtgades romāni” ir četras grāmatas, vienota tetraloģija. Ciklā “Laika stāsti” – seši romāni, top septītais; tos rakstām kopīgi ar Arturu. Tandēmā ar Arturu tapis arī dzejas un eseju krājums “Divi. Pusnakts sarunas”. Vēl – man ir divas triloģijas: “Ēnas spogulī” un “Inde vīna kausā”: pirmā izdota pilnībā, otrajai pagaidām divas daļas. Šie darbi iznākuši “Latvijas Medijos”.

– Kāpēc tieši Anna?

– Tāpēc, ka Anna mūsu dzimtā ir ļoti izplatīts sieviešu vārds, ar interesantiem likteņiem. Man tas vienmēr paticis. Tāpēc Anna.

Laipni ironisks vēstījums un dusmīgais impulss

– Anna Elizabete “iekuļas” interesantās situācijās un kompānijās. Kā šī vide ap viņu rodas? No tavas dzīves, izdomājumiem, noskatītā, izlasītā, nošpikotā…?

– Tu jau atbildēji. Visādi. Man ir ļoti liels arhīvs no presē, arī iekšlietās, nostrādātajiem gadiem (Dace bijusi savulaik populārās Iekšlietu ministrijas avīzes “Likuma Vārdā” redaktore). Mēs ar Nīmaņkungu esam ļoti acīgi, daudz braukājam pa Latviju pie lasītājiem, kuri uztic mums savus stāstus, un tad tie sadalās – vieni aiziet detektīvos, otri “Laika stāstos”. Arī ar pašiem notiek visādas interesantas lietas, tad tas viss transformējas...

– Kāds ir “Ceturtā kauliņa” stāsts, kuru sāk publicēt “Kas Jauns Avīze”?

– Ir vairākas sižeta līnijas. “Ceturtais kauliņš” ir laipni ironisks veltījums medijiem. Darbība grozās ap kādu seriālu, nepatiesu slavena aktiera apsūdzību producenta slepkavībā, nelaimes gadījumu, kas tāds nav, un sazarotu mediju tīklu, aiz kā slēpjas pavisam kas cits... Paralēli Anna Elizabete šķetina savu senču – senas, bagātas baltvācu dzimtas – noslēpumus Austrijā. Nekas nav ne tik vienkāršs, ne plakans, kā izskatās pirmajā mirklī... Tieši tāpat, kā viss, kas ikdienā notiek mums visapkārt. Detektīvs kā žanrs ļauj runāt par to, kas sāp, grauž, nomāc, biedē, tracina... caur spēli. “Detect” nozīmē – atklāt, notvert, pieķert, pamanīt, atsegt... Atrast atbildi gan uz jautājumu “kurš?”, gan – “kāpēc?”.

– Kur rodi iedvesmu apjomīgajiem darbiem? Kas ir tas, kas Tev dod spēku rakstīt? Cik zinu, jums ir pamatīgs mājdzīvnieku pulks – viņi arī dod iedvesmu?

– Vienpadsmit mājdzīvnieki: četri šeit, pilsētā, un septiņi pie mammas laukos (divi “vilki”, pārējie kaķi). Tikko būs pavasaris, brauksim uz laukiem un atkal visi būsim kopā. Man un mums nav nevienas grāmatas, kurā nebūtu dzīvnieku – viens, divi, pieci, desmit, kā nu kurā. Zvēri ir visur. Arturam ir zīmīgs teiciens: “dzīvnieki mūs iemāca būt cilvēkiem”. Pilnīgi piekrītu Markam Tvenam, kurš teica: jo vairāk iepazīstu līdzcilvēkus un draugus, jo vairāk saprotu, ka nav nekā patiesāka par maniem mājdzīvniekiem.

Iedvesmo Latvijas daba un cilvēki, visādas situācijas, kas notiek dzīvē. Arī komiskas...

Piemēram, sestdienas rīts. Atgriez krānu un nav ūdens... Nekur! Rodas dusmīgs impulss. Stāsts ļoti vienkāršs: mūsu miestā ir ūdenstornis, kuru agrāk apsaimniekoja “Latvijas dzelzceļš”, tad to pārņēma “Ūdensnesējs”, tagad tas pārdots Dievs zina kam. Bet paralēli “Jūrmalas ūdens” spiež centralizēti pieslēgties savam tīklam, protams, par baisām naudām – oficiāls rekets...

Ūdens nav! Izmisīgi sāc prātot, ko darīt, kam sūdzēties... Un izrādās – neviens ne par ko nav atbildīgs; normāli, kā jau pie mums... Beigu galā, pēc kādiem sešiem ekstrēmas darbošanās etapiem vakarpusē līdz ūdenim tiekam. Bet iedvesmas uzkrājums jau izveidojies – pietiek ne tikai krimiķim, bet trillerim!

Tāpat citas lietas, piemēram, epopeja ar vairākkārtīgām tehniskajām apskatēm, kad skaidri redzi – piekasīšanās, lai ļautiņš kārtējo reizi sapiķotu. Vai, piemēram, jaunās novadu reformas “labumi”: kad jākārto izbraukuma koncertiem līguma lietas, var nosirmot... Tā te viss notiek. Ir ļaudis, kurus viss apmierina, kuri dzīvo ar klapītēm uz acīm un ausīm. Tā vienkāršāk. Lai gan principā – arī jūsu izdevums taču pilns dažādām interesantām lietām, tai skaitā nebūšanām – sāc tik šķetināt un vienmēr atradīsi kaut ko iedvesmojošu!

“Bet naktī ir foršāk…”

– “Rīgas Balsī” Tevi dēvējām par Pūci, tagad Tava radošā apvienība ir “Pūces Māja”. Kā pie Tevis atlidoja Pūce?

– Nu, paskaties uz manu degunu, kādi vēl jautājumi? (Ironizē.) Lielas acis, līks deguns, šausmīgi skaista, gudra un visādi citādi... Draugi mani kopš bērnības sauca par Pūci, tā tas iegājās. Kad ar domubiedriem izveidojām radošo brigādīti, loģiski, tā bija “Pūces Māja”.

– Pūce ir naktsputns, Tu arī…

– Esmu absolūts naktsputns. Burtu megabaiti un gigabaiti pārsvarā top naktīs. Dienā citas lietas darāmas: tikšanās, braucieni, pasākumi. Protams, strādājam arī dienā, bet naktī ir foršāk. Kad esam laukos, ir citādāk – dienā visādi lauku darbi, zāle, lapas, dārzi, remontlietas. Kā jau normālās mājās. Pilsētā drusku rāmāks ritms.

– Tu arī citus padari par naktsputniem: viņi nevar aiziet gulēt, kamēr nav izlasījuši Tavu romānu pēdējo lappusi.

– Tā vajag! (Pasmaida.) Mums katrai grāmatai ir testa grupa – “fokusnieki”. Viņi piesakās, un tad viņiem tiek lasīšanai. Lasītāji raksta: bērni dusmīgi, vīrs nebarots, suņi neizvesti pastaigā.

Vaicāju: kāpēc tik badīgi visu apēdat vienā naktī, varētu saprātīgāk, rāmāk? Bet nē, tā viņi dara. 

Kopējais divpiedzīvojums

– Esi teikusi, ka tas ir vesels piedzīvojums – rakstīt kopā ar Arturu. Kāda ir viņa dalība Tavās grāmatās?

– “Laika stāstos” – abu autoru vārdi ir vienāda lieluma. Arturs ir arī manu un mūsu grāmatu mākslinieks un maketētājs. Un nu Nīmaņkungs beidzot saņēmies savam pirmajam trillerim!

Sarunā iesaistās Arturs: 
– Mums ir ļoti labs tandēms. Kad sākām ar “Laika stāstu” pirmo grāmatu “Devītais”, es divus gadus rakstīju skices, bet uz priekšu netiku. Nekādīgi neizvērsās, nelīmējās. Tad vienā brīdī, kad Dace bija pabeigusi “Latvijas simtgades romānus”, viņa vienkārši pateica – “ķeramies klāt!”, un pāris mēnešu laikā viss tapa, no manām skicēm – izvērsts un papildināts. Vispār – Dace raksta savas, es savas daļas, brīžiem viņa tikai nosaka: “Vēl vajag to un to!”
 
Dace turpina:

– Ir tā – mēs uztaisām “prāta vētru”, izrunājam katras grāmatas skeletu, lielo sižeta līniju, varoņus, kādi viņi būs, ko darīs, no kurienes nāk. Tāpat kā teātrī. Lai uz skatuves dēļiem uzliktu ticamu izrādi, katram varoņa tēls jāizanalizē no matu galiņiem līdz papēžiem un vēl bišķīt. Mēs tā arī darām; tad sadalām, kurš kuras epizodes un kā rakstīs. Esam smējušies: viss, kas attiecas uz vēsturisko izpēti, psiholoģiju, noziegumiem, “smago” jeb noziedzīgo galu, laika līkločiem un faktoloģijām, ir mans. Bet viss, kas attiecas uz dabas tēlojumiem, mīlestību, romantiku, sajūtām, cilvēciskām attiecībām un kolīzijām – Nīmaņkunga.

Dace Judina un Arturs Nīmanis - Pie Dieviņa gari galdi:

– Tas par “Laika stāstiem”, bet kā ar Annu Elizabeti?

– To perinu pati. Nīmaņkungs, garām ejot, reizēm pasviež kādu domu vai papukst aizkulisēs. Un komponē “Annai Elizabetei” mūziku. Bet viss sākās tā... Pirms deviņiem gadiem brieda ideja par “Annas Elizabetes” seriālu. Piedalījos konkursā un prātoju: ja vinnēsim, seriālam vajadzēs komponistu. Nīmaņkungs tai laikā, dzīvodams Liepājā, lika internetā savus instrumentālos skaņdarbus, man iepatikās. Ventspils Rakstnieku mājā strādājot, uzrakstīju viņam – klau, iedzeram pusceļā, Pāvilostā, kafiju! Viņš mani “noairēja” – kāds kino, kāda televīzija, neko nezinu, man labi tāpat. Tramdīju krietni ilgi, kamēr tikām pie tās kafijas. Sākām strādāt pie audiogrāmatas ar oriģinālmūziku “Izmeklē Anna Elizabete” sērijas romānam “Dīvainais Līgovakars”, kurš tikko bija dabūjis Lielo Lasītāju balvu; romāns tematiski bija smags – četrdesmitie gadi un mūsdienas. Tas bija mūsu pirmais kopīgais projekts – lasījumi ar orģinālmūziku. Tā viss aizgāja...

Vēlāk katram “Izmeklē Anna Elizabete” romānam radās savas muzikālās tēmas, pat orķestrēti skaņdarbi, bet šoziem Annas Elizabetes 18 grāmatām par godu tapa instrumentālās mūzikas albums Robežas.

– Un kāda mūzika ir “Ceturtajam kauliņam”?

Arturs: – Baigais gangstergabals.

Grāmatu hercogiste

– No kuras puses esi, kur tavi lauki?

– Mana bērnība pagājusi starp trijām pilīm – Mežotni, Bausku un Rundāli.

– Īsta zemgaliete.

– Visīstākā, lai gan dzimusi, augusi, skolojusies un strādājusi Rīgā. Mūsu lauku māju sākums meklējams ap 1630. gadu, ļoti senas... Bet Nīmanis ir īstens kursis. Literāri-muzikāli apvienojām Kurzemes-Zemgales hercogisti.

– Kādas ir Tavu grāmatu “robežas”?

– Mūsdienu ironiskais detektīvs. Ironija un sarkasms ir pēdējais legālais ierocis, kā pazoboties par to, kas notiek apkārt, un to parādīt spogulī. Šī nav dokumentālā karojošā proza, drīzāk skeptisks smīns.

– Mūsdienu pārspīlētajā politkorektuma pasaulē tas nav vienkārši.

– Astrīda Lindgrēna jau mūsdienās dabūja ciest par Karlsonu un Pepiju Garzeķi, kura teica, ka viņas tētiņš ir nēģeru karalis. “Midsomeras slepkavību” producents bija spiests aiziet no darba un publiski atvainoties, jo bija atļāvies pateikt, ka gribētu, lai Midsomera paliek angliska, bez raibām krāsām un rasu sajaukuma. Tā “dabūja bietē”, ka maz nelikās...

Bet ja man jautā, vai bijušas situācijas, kad kāds kaut ko labotu saturiski... Bija epizode, kad rakstīju “Dīvaino Līgovakaru”. Četrdesmito gadu kontekstā izskanēja replika no korektores, ka viņa kā mazākumtautības pārstāve jūtoties aizvainota (par krievu ienākšanu Latvijā un ko viņi toreiz te darīja). Tad gan pamatīgi saniknojos. Uz manuskripta lapas malas uzrakstīju, ka es kā gandrīz mazākumtautības statusā nonākušās pamatnācijas pārstāve savā valstī jūtos aizvainota gandrīz visu savu dzīvi; nelabošu nevienu vārdu – kā ir, tā paliks!

Zinot, kas mūsu pusē, Zemgalē, notika 1941. un 1949. gadā..! Lai kāds pamēģina pateikt – “tur nekā tāda nebija!” Tā ir tēma, par ko varu uziet gaisā! Skaudra tēma, arī attiecībā uz manu dzimtu. Teikt “tā nebija, nevajag sabiezināt krāsas...” ir nelietība! 

Mūsu sabiedrības paradokss: tu runā ar reāliem cilvēkiem, tev ir viņu dzīves un pieredzes stāsti, bet kāds “gudrāks” pasaka: bet papīros tā nav rakstīts! Nez kādos tur protokolos vai vēstures materiālos... Bet, mīļie, kā tie papīri tapuši?! Mēs esam dzīvojuši padomju laikā un itin labi zinām, kā tika noformētas lietas: ja vajadzēja, visu noformēja tā, kā vajadzēja...