Kā iemācīties latviešu valodu pēc pusgadsimta "krievvalodīgo burbulī" Daugavpilī? Stāsta Krievijas pilsone

Kā vēsta portāls "lsm.lv", ar Jekaterinu Latvijas Radio runāja krieviski, jo latviski viņai sazināties ir grūti, gandrīz neiespējami. Kaut gan Latvijā pavadīti 49 gadi, viss darba mūžs, turklāt profesijā, kas saistīta ar klientu apkalpošanu. Viņa atklāja savu dzīvesstāstu. Atbraukusi no Krasnojarskas novada Sibīrijā līdzi puisim no Daugavpils, ieprecējusies Latgales vecticībnieku ģimenē. Jekaterinai tad bija tikai 20 gadu, bet tūdaļ būs 70. Izaudzinājusi divus bērnus, nu jau auklē mazbērnus, arī telefonsarunas laikā fonā lallina trīsgadīgā Aurora. Visas viņas atvases ir Latvijas pilsoņi, znots ir latvietis, Jekaterinai vienīgajai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bija nepilsones pase. Bet nepilnu 55 gadu vecumā, tātad ap Latvijas iestāšanās laiku Eiropas Savienībā, viņa izšķīrās par labu Krievijas pilsonībai. Sieviete vairakkārt uzsvēra – tas notika nevis politisku, bet ļoti pragmatisku iemeslu dēļ.

"Pieņēmu Krievijas pilsonību, jo man deva Krievijas pensiju. Jā, Krievijas pensiju pat par laiku līdz 1991. gadam, kaut gan es no 1975. gada jau dzīvoju Latvijā. Bet Krievijā man saskaitīja 25–27 gadu darba stāžu. Kamēr nebija noslēgti starpvalstu līgumi, tas viss karājās gaisā," stāstīja sieviete.

Bet, kad septiņus gadus vēlāk pienāca pensionēšanās vecums pēc Latvijas likumdošanas, Jekaterina izlēmusi par labu Latvijas pensijai, jo tad nauda sanāca lielāka. Paralēli viņa turpināja strādāt frizieres profesijā, lai savilktu galus.

"Ir tikai ekonomiski iemesli – ne politiski, nekādas mīlestības pret Krieviju. Es nebalsoju, neeju uz vēlēšanām, jo šī valsts man ir palikusi 50 gadus senā pagātnē. Mana dzīve ir šeit. Man ir divi bērni, viņiem vajadzēja dot izglītību. Viena meita mācījās universitātē, otra akadēmijā – te, Rīgā. Turpināju strādāt par minimālo algu, un Krievijas pensija bija labs atbalsts – man taču Rīgā vajadzēja izglītot bērnu," teica Jekaterina.

Reizi piecos gados Jekaterina atjaunoja pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijā, Krievijas pase ļāva apciemot ģimenes kapavietas kaimiņvalstī. Taču šogad viņas uzturēšanās dokuments Latvijā tiks anulēts, ja nebūs nokārtots arī latviešu valodas eksāmens A2 līmenī.

Pārskatīt uzturēšanās atļaujas ap 25 000 Latvijā dzīvojošo Krievijas Federācijas pilsoņu, kam iepriekš bijušas nepilsoņu pases vai arī Latvijas pilsonība – tas bija politisks lēmums Ukrainas kara situācijā pirms 14. Saeimas vēlēšanām.

Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde administrē dokumentu sakārtošanas tehniskos aspektus, latviešu valodas eksāmenu procedūru savukārt pieskata Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzītais Valsts izglītības satura centrs (VISC). Reģistrēšanos pārbaudījumiem Krievijas pilsoņiem atvērta 1. februārī un noslēgsies 24. martā, bet eksāmeni notiks no 11. aprīļa līdz 31. jūlijam Rīgā, Daugavpilī un Liepājā.

VISC pārstāve Liene Bērziņa apstiprināja, ka ik dienu zināšanu pārbaudei reģistrējas vidēji 200–300 Krievijas pilsoņu.

Tātad šobrīd pirmo soli uz veiksmīgu uzturēšanās atļaujas nokārtošanu spēruši aptuveni 10% no mērķa grupas, kas skaitliski ir ap 18 000 liela. No valodas eksāmeniem atbrīvoti 75 gadu vecumu sasniegušie un arī tie, kas ieguvuši izglītību latviešu valodā, kā arī cilvēki ar nopietnām veselības problēmām.

Latvijas Radio uzrunātā Jekaterina šajos izņēmumos neietilpst, bet viņa pagaidām eksāmenam nav pieteikusies. Baidās, ka pieticīgo A2 latviešu valodas līmeni nevar uzrādīt. Zinot alfabētu, bet izlasīto nesaprotot. Jekaterina ir pārvākusies uz Rīgu pie meitas un apmeklē latviešu valodas kursus, taču 70 gados valoda vairs neaizķeras. Un arī dzimtajā Sibīrijā viņu neviens negaida, te ir visa ģimene. Jekaterina atzīstas, ka dzīvo bailēs par nākotni, un viņa pazīst vēl daudzus tādus kā viņa pati.

"Pēc vakardienas kursos, kur daudz ko nesapratu, es pusi nakts negulēju, nervi neturēja, rādījās murgi. Tas ir vecums! Kaut es būtu 10 gadus jaunāka! Tad arī smadzenes citādi strādātu," sacīja Jekaterina.

Kā kaut kas tāds iespējams – pusi gadsimta nodzīvot Latvijā un tā arī neiemācīties tās pamatnācijas valodu? Jekaterina apstiprina: ir iespējams. Daugavpilī viņa vadījusi dienas krievvalodīgā "burbulī".

Ģimenē runājuši tikai krieviski, un arī frizētavas klienti bijuši krievvalodīgie. Lielākā daļa, tāpat kā Jekaterina, iebraukuši padomju laikos – no pierobežas Baltkrievijas pilsētām un ciemiem strādāt par atslēdzniekiem un celtniekiem fabrikās. Turpat Daugavpilī arī palikuši, bērni gājuši krievu skolās un bērnudārzos. Atvasēm ar latviešu valodas apguvi kopumā klājies labāk.

"Šeit mēs redzam Latvijas politikas veidošanas krāšņumu. Mums ir gadiem ielaistas problēmas, ko ceram ar vienu rokas vēzienu atrisināt. Tā tās lietas nenotiek. Šeit nav runa tikai par cilvēkiem, kuri trīs vai sešu mēnešu laikā nevar apgūt latviešu valodu nepieciešamajā līmenī, bet arī par valsts iestāžu spēju izdarīt to, ko no tām sagaida. Šis ir kārtējais piemērs. Mēs redzam piemērus kaut vai izglītības sistēmā, kad politiķi pieņem lēmumus un sagaida, ka viss pats no sevis atrisināsies," uzskata politologs, Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens.

No otras puses – ja cilvēks, kas ir strādājis profesijā, kur tomēr ir nozares terminoloģija, latviešu valodu gadiem ilgi nav spējis apgūt kaut vai darba dēļ, tad prasība pati par sevi nav netaisnīga, secināja Ikstens. Un, arī izbraucot ārpus Daugavpils "burbuļa", prasība komunicēt latviski nav ne pārspīlēta, ne nepareiza.

Šķiet, arī Jekaterina latviešu valodu šobrīd patiešām cenšas iemācīties un beidzot arī lietot, jo atvadoties sirsnīgi novēl latviski: "Uz redzēšanos! Visu labu!"