Rīgas krievu nedēļas laikraksti tiražē Kremļa naratīvus un ignorē Ukrainu

Jauns.lv, izpētot vairākus šonedēļ Latvijas galvaspilsētas krievu izdevumu rakstus, nāca pie slēdziena, ka tie ir pārpublicējumi no izdevumiem, kurus kontrolē Krievijas gāzes un naftas bizness, un kuru izplatīšana Latvijā ir aizliegta.

Tādos izdevumos kā “MK Latvija” un “AiF Eiropa” plašā slānī tiek publicēti materiāli, kas liek labvēlīgi domāt par Kremlī notiekošo. Piemēram, ir vairāki raksti, kas it kā norāda, ka “Eiropa bez Krievijas gāzes” nosals.

Tāpat arī publicēti viedokļi, ka Latvijā zeļ un plaukst rusofobija, un krievvalodīgajiem šeit ir gluži vai elle zemes virsū: sākot ar to, ka viņiem liek mācīties latviešu valodu, un beidzot ar to, ka neļauj svinēt pareizticīgo Ziemassvētkus. 

Kremļa rupors Rīgas sirdī – “MK Latvija”

Par visprokremliskāko Latvijas krievu avīzi var atzīt “MK Latvija”, kas Rīgā sāka iznākt 2003. gadā kā Maskavas laikraksta “Moskovskij Komsomoļec” (“Maskavas Komjaunietis”) izdevniecības nama Latvijai adaptēts nedēļas izdevums, kas tirāžas ziņā kļuvis par vislasītāko mūsu valsts laikrakstu. Jāteic, ka nu jau kādu laiku gan avīzes pasītē, gan interneta lapā ir noņemtas norādes, ka šis ir Maskavas laikraksta “bērns”, bet tas, ka izdevums ir saistīts ar Maskavas propagandas mašinēriju, tā vienkārši nav noslēpjams, pie tam ne tikai Latvijā vien. Piemēram, Vācijas Iekšlietu ministrijas kūrētā Federālā pilsoniskās izglītības aģentūra “Bundeszentrale fur politische Bildung” “MK Latvija” raksturo šādi:

““MK Latvija” ir lielākais nedēļas laikraksts Latvijā. Tas tiek izdots krievu valodā un tāpēc ir īpaši populārs valsts krievvalodīgo iedzīvotāju vidū. Tas īsteno līniju, kas ir tuvu prokrieviskajai partijai “Saskaņa”. Redakcionālais saturs ir daļēji rakstīts Krievijā, tāpēc to kontrolē Krievijas valsts. Publikācijās bieži vien nav skaidri nodalītas ziņas un viedokļi.”

Avīzes “Moskovskij Komsomoļec” nedēļraksti ārzemēs dzīvojošajiem krievvalodīgajiem iznāk daudzās pasaules valstīs, piemēram - Turcijā, Vācijā, Ēģiptē un citur. Var teikt, ka Vācijā (arī ES un NATO valsts, tāpat kā Latvija) tā ir pat vēl putiniskāka, jo, piemēram, publicē visu Latvijā aizliegto Krievijas televīziju kanālu programmas. Tāpat “MK Germanija” (“MK Vācija”) izdevumā ir provokatīvi izaicinoša rubrika “Bijušajā Savienībā”, kurā tiek publicētas vēstis no neatkarīgajām valstīm, kuras kādreiz bija PSRS sastāvā. Tātad, redakcija it kā šīs valstis tā galīgi par “brīvām” neatzīst.

Bez Krievijas Eiropa iznīkst!

Pirmais šī nedēļas izdevuma raksts ir “Palīdziet, mēs salstam!”, kurā stāstīts par rīdziniekiem, kuri savos dzīvokļos salst. Acīmredzams Kremļa naratīvs, ka Eiropa bez Krievijas energoresursiem šajā ziemā nolemta skarbai salšanai. Starp skaidrojumiem par māju energofektivitāti un namu apsaimniekotāju funkcijām ir arī teikums, ka agrāk (kad varējām gāzi pirkt un tērēt bez bēdu) problēmas ar salšanu nebija: energoresursu taupīšana sagādā vienas vienīgas problēmas.

Tālāk seko lasītāju vēstules. Pati pirmā ir izcelta kādas “latvietes Ilgas” vēstule. Ilga sūrojas, ka viņai esot kauns par to, kā Latvijā izrīkojas ar krieviem, iznīcina pieminekļus un padomju karavīru kapus. Viņai kauns nolūkoties uz to, kā tagad krievu vecmāmiņai, kura Latvijā nodzīvojusi visu mūžu, nu prasa runāt latviski. Tas viss ar neko labu nebeigsies: “Ko Latvija ar to iegūs? Vai tik tiešām karu?” Viņa nevar iedomāties, ka tagad Krievijas pilsoņus no Latvijas deportēs uz Krieviju. Viņai par to kauns, viņa nevarēs vairs acīs skatīties saviem kaimiņiem.

Nākamais lielais raksts liek uzdot jautājumu: “Vai pensiju izmaksa ir zem jautājuma?”. Rakstā gaušanās par to, ka nu Latvijā grūti laiki pienākuši Krievijas pensiju saņēmējiem, kuriem no Krievijas pensijas būšot jāmaksāj iedzīvotāju ienākuma nodoklis – Krievijā šis nodoklis taču jau esot samaksāts. Tieši Krievijas pensiju saņēmēji esot pirmā Latvijā dzīvojošo pensionāru grupa, kurai mūsu valstī sāk “piegriezt skābekli”.

Ne tikai pensionāriem grūti laiki, bet arī jaunākajai paaudzei. Pa veselu atvērumu raksts “Stundu nebūs”, jo Latvijas skolās trūkst skolotāju. Neargumentēts apgalvojums – ja skolotājiem liks kārtot latviešu valodas eksāmenus un pārbaudīs viņu valsts valodas zināšanas, būs jāatvadās no 30% pedagogu. Jā, gan jau kādam skolotājam nāksies atstāt darbu, bet ne jau gluži katram trešajam!

Latvijas Izglītības iestāžu vadītāju asociācijas valdes locekle Jeļena Vediščeva aicina skolu direktorus neklusēt un aizstāvēt pedagogus, kuriem nepietiekamu latviešu valodas zināšanu dēļ var nākties pamest darbu. Tāpat viņa sūrojas par valodas inspektoru “piekasīšanos” skolotājiem. Viņasprāt, fizikas skolotājam latviešu valoda būtu jāzina tikai tādā līmenī, lai izskaidrotu vienīgi fizikas likumus, nevis atbildētu uz jautājumiem par skolas drošības sistēmu, rīcību evakuācijas gadījumā, darbu ar grūti audzināmiem un tā tālāk. Neslēpts sarūgtinājums arī citā avīzes rakstā – intervijā ar Latvijas Leļļu teātra direktoru Mārtiņu Eihi, kurā paziņots, ka no nākamā gada Leļļu teātrī vairs neiestudēs izrādes krievu valodā. Raksta autore aicina izmantot vēl pēdējās pāris nedēļas, kamēr teātrī vēl izrāda lugas krieviski.

Rašistu propaganda Latvijas kioskos

Vācijas Iekšlietu ministrija brīdina, ka Rīgas krievu laikraksts “MK Latvija” ir Putina režīma rupors Latvijā. “RBC” īpašnieks ir Krievijas naftas magnāts, kompānijas “Eiroseverņeftj” saimnieks Grigorijs Berjozkins. Tas nozīmē, ka šis raksts pēc būtības atspoguļo Krievijas naftas biznesa intereses, nevis Eiropas Savienības politiku.

Jāteic, ka Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome ir bloķējusi piekļuvi rbc.ru vietnei, jo tajā “tiek izplatīta sagrozīta un nepatiesa informācija par notikumiem pasaulē, tajā skaitā arī par karu Ukrainā, attaisnojot Krievijas veiktās darbības. Šāda informācija Latvijas informatīvajā telpā var radīt maldīgu priekšstatu par notikumiem pasaulē, negatīvi ietekmēt dažādu sabiedrības grupu līdzāspastāvēšanu un radīt apdraudējumu Latvijas valsts drošībai”. Savukārt mediju holdinga īpašnieku Berjozkinu par atbalstu Krievijas agresijai Ukrainā Austrālija iekļāvusi sankciju sarakstā.

Zīmīgi, ka Krievijas plašsaziņas līdzekļos raksta “Ne centu vairāk” autoru vārdi nav slēpti, un viens no tiem ir Timofejs Dzjadko – Latvijā licenci zaudējušā telekanāla “Doždj” galvenā redaktora (“TV Rain”) brālis.

Tāda paša iemesla dēļ kā rvc.ru Latvijā slēgta arī “MK Latvija” māteskompānijas – mk.ru interneta vietne, bet tas, pēc visa spriežot, netraucē tur publicētos materiālus izplatīt drukātā veidā. “MK Latvija” pa atvērumu publicē “pētījumu”, no kurienes tik liela nauda Krievijā par ārzemju aģentu atzītajam humoristam Maksimam Galkinam un viņa sievai, estrādes zvaigznei Allai Pugačovai. Izrādās, ka vislielākais grēkāzis ir pats Galkins, kurš no vecākiem saņēmis milzīgu mantojumu un nu aizmucis uz Izraēlu, jo Krievijā nav maksājis nodokļus un veicis dažādas finanšu afēras. Ja viņš neaizbēgtu, tad Krievijā viņu iesēdinātu aiz restēm. Un galvenā, kas šo “noslēpumu” atklāj, ir kādreiz populārā Krievijas bērnu raidījuma “Labu nakti, mazuļi” vadītāja Andželīna Vovka, kura nesen ar savām kādreiz vadītajām lellēm Hrjušu un Stepašku bija gatava braukt uz Ukrainas fronti, lai nomierinātu ukraiņu karavīrus, lai viņi necīnītos pret “dižo” Krieviju.

Argumenti un fakti par labu Krievijai

Otrs Maskavas izdevumu kopējošais laikraksts ir šogad Rīgā sākt iznākusī avīze “AiF Eiropa”, kas savā nosaukumā izmanto abreviatūru “AiF”, kas ir tieša atsauce uz Krievijas izdevumu “Argumenti i Fakti”, kura izplatīšanu Latvijā pārtrauca līdz ar Krievijas uzbrukumu Ukrainai. Tāpat kā “Moskovskij Komsomoļec” arī “Argumenti i Fakti” izdod laikrakstus ārzemēs, kas adaptēti vietējai krievvalodīgajai publikai. Izdevuma orģinālversijas īpašniece ir Maskavas valdība.

Latvijas izdevuma pasītē, protams, nav atsauces, ka tas saistīts ar Krieviju. Un formāli jau tā arī var uzskatīt, jo daudzi tā materiāli ir pārpublicējumi nevis no Maskavas, bet gan Baltkrievijas izdevuma (par ko atkal nekādas norādes). Brīžiem pārpublicējumi ir visai kuriozi Latvijas apstākļiem. Piemēram, kāpēc mums būtu jāzina, kā ieguldīt Baltkrievijas bankas emitētās jubilejas monētas?

Ir arī raksti, kas sagatavoti tepat Rīgā. Piemēram, jaunākā numura ievadraksts sākas ar apgalvojumu, ka “Latvijas valsts tradicionāli trešdaļai Latvijas iedzīvotāju liedz oficiāli svinēt Kristus piedzimšanas svētkus”. Tas zīmējas uz to, ka pareizticīgo Ziemassvētki nav ierakstīti oficiālajā valsts svinamo svētku kalendārā. Kā galvenais mūsu varas “noziegums” tiek minēts tas, ka Latvijas valdošās aprindas pat Ziemassvētku tirdziņus nav pagarinājušas līdz pareizticīgo Ziemassvētkiem. Tas, ka ne valsts, ne pašvaldība nenodarbojas ar tirdziņu organizēšanu, gan ir noklusēts: tie tiek rīkoti pēc uzņēmēju iniciatīvas, un ja tirgotāji nav gatavi tirgoties, tad to arī nav. Nav dzirdēts, ka kādi uzņēmēji Latvijā būtu izteikuši protestu par to, ka viņiem aizliegtu tirgoties pareizticīgo Ziemassvētkos!

Otrajā lappusē, kur tiek publicēti aizgājušās nedēļas spilgtākie citāti, ir Krievijā dzīvojošās latviešu izcilā baletdejotāja Māra Liepas meitas Ilzes, kura atbalsta Krievijas iebrukumu Ukrainā, teiktais: “Esmu krieviete un pareizticīgā. Es būšu ar savu valsti, lai arī kam tai nenāktos iet cauri.” Tātad, lasītājs jau a priori tiek mudināts noliekt galvu Ilzes Liepas “nelokamības” priekšā.

Tāpat “AiF Eiropā” pārpublicē materiālus no Maskavā iznākošā nedēļas žurnāla “Porfils”, kura viena no īpašniecēm ir Krievijas gāzes kompānija “Gazprom”. Līdz ar to nav brīnums par rakstu “Iet velnišķīgi grūta ziema”, kurā pēc būtības slēpti tiek nokritizētas sankcijas pret Krieviju un atkal pausts Kremļa naratīvs: bez Krievijas gāzes un naftas Eiropa nosals!

Latvijas krievu prese transformējas, bet bez Ukrainas

Atšķirībā no daudzviet citur pasaulē, ārpus Krievijas ietekmes zonas, piemēram, Izraēlā, iznākošajiem krievu laikrakstiem, Latvijā pēdējos mēnešos tie mazliet ir “pierimuši”. Par to liecina tas, ka tajos vairāk netiek publicētas Krievijas televīzijas programmas, kuru skatīšanās mūsu valstī ir bloķēta. Piemēram, vasarā tās vēl “apejot likumus” mēdza publicēt.

Tomēr vienu otru viltībiņu lasītāju piesaistei avīzes izmanto. Praktiski visi laikraksti no Krievijas izdevumiem pārpublicē rakstus par Krievijas slavenībām, rakstniekiem un māksliniekiem. Tas, protams, nav nekas “ārpus likuma”, jo arī latviešu preses slejās čum un mudž raksti, piemēram, par Holivudas zvaigžņu gaitām, bet īpaši acīs duras “ideoloģiski noklusējumi”.

Piemēram, šīs nedēļas laikrakstā “Subbota” ir pārpublicējums no Maskavas laikraksta “Argumenti i Fakti” par Krievijas Federācijas tautas skatuves mākslinieku Sergeju Nikoņenko, kā viņš pirms vairākām desmitgadēm sastrādājās ar savu kolēģi Vladimiru Visocki. Nekas krimināls. Bet kāpēc oriģinālajā, Maskavā publicētajā rakstā ir minēts, ka Nikoņenko ir Krievijas tautas mākslinieks, bet Rīgas pārpublicējumā viņš palicis vienkārši par “tautas mākslinieku”? It kā tieši ārzemēs lasošajai publikai taču būt nepieciešams paskaidrot, kāds “tautas mākslinieks” šis cilvēks ir, it nemaz nenoliedzot viņa talantu. Šādā veidā Krievijas vai PSRS kultūru tik ļoti nepārzinošajiem lasītājiem it kā neapzināti tiek iegalvots, ka krievu vai padomju estrādes vai skatuves mākslinieki un literāti nāk no “mūsu pašu”, tas ir Latvijas vides.

Tomēr krievu presei ir viens liels tabu, ar ko tā jau kopš pagājušās ziemas netiek galā. Un tas ir karš Ukrainā. Neteiksim, ka arī latviešu prese katrā sava izdevuma numurā plaši raksta par notikumiem Ukrainā un ukraiņu bēgļiem, bet šajās dienās – no otrdienas līdz ceturtdienai – pārlapojot visas Rīgas iznākošo lielo krievu laikrakstu 348 lappuses (izklaides pielikumus ieskaitot) nevarēja atrast nevienu, pat sīku raksta gabaliņu, kas stāstītu par norisēm Ukrainā, ukraiņu bēgļu gaitām vai mūsu sniegto palīdzību Ukrainai. Ukrainas vienkārši nebija!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Patiesība par meliem" saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi".