Ģerboņu kaujas Latvijā: kāpēc nepieciešams ģerbonis, un kas pie tā var tikt? Kāds ir tā spēks?

Uzreiz jāuzsver, ka oficiāls ģerbonis nav tikai valstij vai pašvaldībai (pagastam, pilsētai), bet pie savas oficiālās heraldikas var tikt jebkurš. Protams, ievērojot striktus, gadsimtiem senus noteikumus. Valsts ģerbonis ir tikai viens no daudzajiem, kaut arī visbūtiskākajiem ģerboņu veidiem.

Reizēm diskusijas par novadu ģerboņa izskatu izvēršas visnotaļ kuriozas. Piemēram, Kuldīgas laikrakstā “Kurzemnieks” kāds lasītājs pauda, ka Kuldīgas novada ģerbonis, uz kura attēlota Kuldīgas patronese svētā Katrīna ar zobenu rokās, pašreizējos Ukrainas kara apstākļos ir naidīgs un atgādinot Krievijas ķeizarieni, kas grib iekarot Latviju. Kaut gan vēsturiski tas tā nav – svētā Katrīna ir nākusi no senās Aleksandrijas un Kuldīgu sargā jau kopš hercoga Jēkaba laikiem.

Tāpat nesen sociālajos tīklos izvērtās asa diskusija par to, ka sarkanbaltsarkanais karogs uz Cēsu novada ģerbonī attēlotā senlatviešu karavīra vairoga atgādina ceļa zīmi – “ķieģeļi”. Strīdniekus nevarēja pārliecināt argumenti, ka ceļazīme nr. 301 “Iebraukt aizliegts” radusies daudzus gadsimtus pēc latviešu nacionālā karoga rašanās un karavīra vairogs speciāli pagriezts ieslīpi, lai uz tā esošais karogs neradītu asociācijas ar Ceļu satiksmes noteikumiem.

Kāpēc nepieciešama Heraldikas komisija?

Ne vienmēr jaunā ģerboņa izstrādes process ir viegls, un pašlaik tas notiek pilnā sparā. Piemēram, pirms deviņiem gadiem, kad notika iepriekšējā reģionālā reforma, un Latvijas karte tika sadalīta jaunos teritoriālos veidojumos – novados, ģerboņu izstrāde ilga apmēram divus gadus, teic Heraldikas komisijas priekšsēdētāja vietniece administratīvajos jautājumos, bijusī kultūras ministre Ramona Umblija.

Pirmāk viņa atbild uz jautājumu – kādēļ pašvaldībai (gan pagastam, gan novadam un pilsētai) ir nepieciešams savs ģerbonis? Valsts likumdošana nosaka, ka katrai pašvaldībai ir tiesības uz savu heraldisko simbolu – ģerboni. Tas nav obligāti nepieciešams, bet uz to tai ir tiesības. Pašvaldības arī ieinteresētas izmantot šīs tiesības.

Ja nav sava ģerboņa, pašvaldībai oficiālajā saziņā (uz veidlapām, izkārtnēm, apbalvojumiem un tamlīdzīgi) jālieto mazais valsts ģerbonis. Tā kā katra pašvaldība grib izcelt savu unikalitāti, tā arī izveido savu ģerboni, kuru apstiprina pie Valsts prezidenta institūcijas esošā politiski neatkarīgā Heraldikas komisija. Komisija tad arī ar likuma spēku apstiprina pašvaldības ģerboni, lai to varētu lietot oficiāli (apstiprinātos un spēkā esošos ģerboņus iekļauj Kultūras ministrijas uzturētājā Ģerboņu reģistra).

Heraldikas senās tradīcijas

Tā kā heraldika ir ar senām tradīcijām (Eiropā tās pirmsākumi meklējami 11.-12. gadsimtā), vēstures zinātnes apakšnozare ar specifiskiem nosacījumiem, tad ir izveidota Heraldikas komiteja, kurā darbojas mākslas, vēstures, kultūras zinātnieki, kā arī juristi. Arī starpkaru Latvijā darbojās Heraldikas komiteja, kura apstiprināja pilsētu un apriņķu ģerboņus. Pirmie joprojām spēkā esošie ģerboņi ir Latvijas pilsētām, kurus Heraldikas komisija apstiprināja pagājušā gadsimta divdesmitajos gados.

Pēc Latvijas okupācijas heraldika jeb ģerboņu lietošana izzuda. Bija pilsētas, kas savā saziņā lietoja kaut ko gluži attālināti līdzīgu ģerboņiem, saka viena no ražīgākajām Latvijas pašreizējo ģerboņu izstrādātājām māksliniece Ilze Lībiete, kura kopā ar vīru, arī mākslinieku, Juri Ivanovu izstrādājusi apmēram divas trešdaļas no pašreiz lietotajiem ģerboņiem.

Padomju laikā lietotās “identitātes zīmes” nevar saukt par ģerboņiem, bet gan par emblēmām, kuras izstrādāja Mākslas akadēmijas studenti un bija pārsātinātas ar okupācijas laika simboliem, piemēram, sarkanām zvaigznēm un rūpnīcu zobratiem.

Atmodas laikā, 1989. gadā, kad Latvija sāka iet uz neatkarību un sāka atjaunoties ne tikai vēsturiskā taisnība, bet arī simbolika, vairākas pilsētas nolēma atjaunot savus vēsturiskos ģerboņus un, lai viss notiktu korekti, Ministru padome nodibināja Heraldikas komisiju, kas arī ir pašreizējās Heraldikas komisijas pirmsākums. Pirmais mākslinieks ar kuru sadarbojās komisija, bija tieši Juris Ivanovs, kurš pašreizējām vajadzībām restaurēja Latvijas valsts ģerboni.

Striktie noteikumi

Heraldikā pastāv vairāki strikti nosacījumi: ir atzītas četras krāsas – zaļā, sarkanā, zilā un melnā, reizēm arī purpurs, kā arī divas metāla krāsas – sudrabs un zelts. Tā kā digitālajā formātā zelta krāsu nevar attēlot, tad tagad tās vietā tiek izmantota dzeltenās krāsas tonis, ko nosaka attiecīgie Ministru kabineta noteikumi (tāpat kā tas noteikts arī citām heraldikā lietotajām krāsām).

Tāpat krāsa nedrīkst saskarties ar citu krāsu, un metāls nedrīkst atrasties uz metāla. Tā nav tikai Latvijā, bet tā ir pieņemts visā pasaulē. Tā kā šajā gadsimtā visa oficiālā saziņa notiek digitālajā formātā, tad arī pirms daudziem gadu desmitiem izstrādātos ģerboņus mākslinieciski jāpielāgo jaunajam formātam.

Ģerboni nevar izstrādāt jebkurš mākslinieks, lai cik talantīgs viņš būtu kādā citā mākslas nozarē. Jāņem vērā arī vēsturiskais aspekts – simbolam, kas attēlots ģerbonī, jābūt vēsturiski pamatotam. Jo var gadīties visādi. Tā, protams, nav bijis, tā ir tikai fantāzija: bet jāzina, ka Jēkabpils novada Kūku pagasts it nebūt nav saistīts ar gastronomiskām delikatesēm, bet gan tā nosaukums radies no latgaliskās koku izrunas – “kūki”, tātad nekādas tur smalkmaizītes, bet gan koki.

Un vēl viens būtisks, bet svarīgs aspekts. Ģerbonim jābūt lakoniskam, labi ja tajā ir viens-divi simboli, un tam jābūt piemērotam, lai to var attēlot gan mazā formātā uz oficiālas veidlapas, gan lielā formātā, piemēram, uz brandmūra. Tādēļ tajā nevar būt visādas smalkas “ciku cakas”. Piemēram, ja ir kāda smalki sapīta bizīte vai sarežģīts ornaments, tas jāvienkāršo. Vēlams, lai uz ģerboņa tiktu attēlots viens – galvenais – simbols jeb tēls.

Gala verdikts

Heraldikas komisijas atzinums vajadzīgs arī tādēļ, lai mūsu ģerboņi būtu unikāli un atšķirtos no pārnovadu zīmēm. Piemēram, lai tā nebūtu viena liela ozolu birztala ar zaros sakarinātiem auseklīšiem, smej māksliniece Lībiete. Viņa teic, ka daudzas pašvaldības vēlas savos ģerboņos attēlot tieši ozolus un auseklīšus. Tad nu heraldikas speciālistiem te ir būtiska loma, lai pašvaldības mudinātu attēlot konkrētam novadam īpašo identitāti – piemēram, kādu vēsturisku celtni, dabas objektu vai tamlīdzīgi.

Heraldikas komisija ir kā starpnieks starp mākslinieku un ģerboņa īpašnieku – pašvaldību. Vietvara māksliniekam izsaka savu vēlmi, kādu vēlas redzēt ģerboni (daudzas pašvaldības šai sakarā rīko arī iedzīvotāju aptaujas), mākslinieks to izstrādā, bet Heraldikas komisija to vēlāk apstiprina valsts reģistrā.

Jaunais laikmets arī mainījis ģerboņa praktiskās funkcijas. Piemēram, senāk tas tika lietots oficiālajos zīmogos, bet tagad zīmogu nozīme kā tāda jau kļūst par pagātni – to aizstāj elektroniskais paraksts. Tomēr ģerbonim ir savas oficiālās funkcijas ne tikai uz dokumentiem un veidlapām, bet arī, piemēram, uz dažādu veidu apbalvojumiem vai piemiņas zīmēm.

Arī dzimtu un reliģiskie ģerboņi

Pašlaik oficiālajā ģerboņu katalogā ietverti mazliet vairāk par četriem simtiem ģerboņu. Lielum lielais vairums no tiem ir tā dēvētie komunālie (pagastu, novadu, pilsētu) ģerboņi, bet ir arī dzimtu, korporatīvie un reliģisko organizāciju ģerboņi.

Rodas jautājums, kāpēc privāts ģerbonis jāreģistrē valsts institūcijā. Uzzīmēju un lietoju! Ramona Umblija atbild: “Protams, droši var lietot arī paša veidotu, nereģistrētu dzimtas ģerboni, bet tad tas nav valsts aizsardzībā, ja tas ir reģistrēts, tad tas ir tavs īpašums un neviens cits to nevar izmantot, jo par to var draudēt pat kriminālatbildība.” Likumā noteikts: “Ģerboņa īpašniekam ir izņēmuma tiesības izmantot ģerboni un aizliegt to izmantot jebkurai citai personai. Ja kāds aizskar ģerboņa īpašnieka izņēmuma tiesības, ģerboņa īpašnieks var vērsties tiesā, pamatojoties uz Civillikumu un citu normatīvo aktu noteikumiem.”

Pašreiz ir ap simts reģistrētu dzimtu ģerboņu. Pirms pāris gadiem mākslinieku pāris Ilze Lībiete un Juris Ivanovs izveidojis Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga ģerboni, kurā attēloti piekūni (atsauce uz arhibīskapa uzvārdā esošo putnu), lilija (luterisma simbols) un arhibīskapa zizlis.

Viņu kontā arī eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas 2008. gadā reģistrētais dzimtas ģerbonis ar devīzi latīņu valodā “Labor, amor, veritas”, kas latviski nozīmē “Darbs, mīlestība, patiesība”. Par to Ilze Lībiete saka: “Šis ir labais piemērs. Šajā gadījumā – pasūtītājs, ģerboņa īpašnieks bija iedziļinājies heraldikā, zināja, ko drīkst un ko nedrīkst.”

Te jāpiebilst, ka dzimtu un iestāžu ģerboņi savā ziņā ir “izsmalcinātāki”. Tajos nav tikai ģerboņa galvenais elements – vairogs, kas simbolizē tā īpašnieka aizsardzību, bet arī vairoga turētāji un lenta ar devīzi jeb lozungu.  Ramona Umblija teic, ka dzimtu ģerboņos to īpašnieki attēlo visdažādākos simbolus, piemēram, Bebru dzimta kā vairoga turētājus izmanto bebrus, Gaiļu ģimene – vairogā attēlo gaili, bet sena jūrnieka dzimta – kuģa stūres ratu un tamlīdzīgi.

Korporatīvie vai organizāciju ģerboņi ir salīdzinoši ļoti maz, jo tiem tā gluži praktiska pielietojuma nav. Dažiem no tiem arī latviskas devīzes: “Mūs alus vieno” (Latvijas alus muzejs) vai “Ticība tēvzemes brīvībai” (Mores muzejs). Organizācijas parasti izmanto logo, nevis ģerboņus.

Likumiskais pamats

Ģerboņu likumdošanu nosaka 2005. gada decembrī Saeimas pieņemtais Ģerboņu likums  (Latvijas valsts ģerboņa izskatu un lietošanu nosaka īpašs 1998. gada 5. martā valsts prezidenta Gunta Ulmaņa parakstītais likums “Par Latvijas valsts ģerboni”).

Par Latvijas valsts ģerboņa noraušanu, saplēšanu, salaušanu, iznīcināšanu vai par citādu tā zaimošana draud brīvības atņemšana uz laiku līdz trim gadiem, īslaicīga brīvības atņemšanu, piespiedu darbs vai naudas sods.

Par pašvaldību ģerboņu nelikumīgu izmantošanu vai zaimošanu arī draud atbildība. Ģerboņu likuma 11. pantā rakstīts: “Par Ģerboņu reģistrā reģistrēta pašvaldības ģerboņa lietošanas noteikumu pārkāpšanu piemēro naudas sodu fiziskajām personām līdz divdesmit naudas soda vienībām (100 eiro), bet publisku personu iestāžu vadītājiem vai juridiskajām personām – līdz trīsdesmit piecām naudas soda vienībām (175 eiro).

Savukārt pēc Civillikuma dzimtas (ģerboņa) nelikumīgu lietošanu  tiesa var traktēt kā morālo kaitējumu – “fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu”. Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas, teikts Civillikuma 1635. pantā.

Savukārt ģerboņa izskata un krāsu toņus nosaka vairāki Ministru kabineta noteikumi – “Noteikumi par Latvijas valsts ģerboņa un Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales ģerboņu heraldisko krāsu toņiem un grafiskajiem apzīmējumiem” un “Ministru kabinetam padoto institūciju vienotās vizuālās identitātes noteikumi”.

Kultūras ministrijas publicētajā informācijā par ģerboņa reģistrācijas procedūru minēts, ka ģerboņa reģistrācijas izmaksas nav lielas – tikai 7,11 eiro. Te gan jāņem vērā, ka ģerboņa īpašniekam jārēķinās arī ar izmaksām, kas viņam būs jāsamaksā māksliniekam, kurš izstrādās ģerboni.

Valsts heraldikas komisijas sastāvs: priekšsēdētājs - lietišķās grafikas mākslinieks Laimonis Šēnbergs; komisijas locekļi: vēsturniece, pētniece Latvijas Nacionālais vēstures muzeja Numismātikas nodaļā Dr. hist. Kristīne Ducmane, konstitucionālo tiesību jurists Mg. iur. Edgars Pastars, dizaingrafiķe, funkcionālā Dizaina katedras vadītāja Latvijas Mākslas akadēmijā Mg. art. Maija Rozenfelde, Kultūras ministrijas Sabiedrības integrācijas departamenta vecākā eksperte Mg. hist. Ilona Jekele, mākslas vēsturniece Mg. art. Ramona Umblija, vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Arheoloģijas un vēstures palīgdisciplīnu katedras asociētais profesors Dr. hist. Armands Vijups, mākslinieks grafiķis, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Dr. art. h. c. Valdis Villerušs un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Dr. hist. Andris Levāns.