"Par ko tu, krievu karavīr, mani sit?" Intervija ar ukraiņu mācītāju, kurš 43 dienas pavadījis okupantu gūstā
Okupantu spēki Ukrainai uzbrūk jau 116. dienu. Pirmajās kara stundās 30 kilometru no Odesas teritorijas ziņā nelielā, bet stratēģiski ļoti svarīgajā Čūsku salā Melnajā jūrā risinājās notikumi, kas jau kļuvuši par vienu no šī kara simboliem. Tagad zināms, ka tur dienējošie ukraiņu karavīri un robežsargi krita okupantu gūstā.
TV3 raidījumam "Nekā personīga" šonedēļ izdevās satikt armijas kapelānu, kuru kopā ar Čūsku salas aizstāvjiem 43 dienas krievi situši un spīdzinājuši cietumos okupētajā Ukrainas daļā un arī Krievijas teritorijā.
24.februārī, pirmajā Krievijas uzbrukuma dienā pasaules lielākie mediji ziņoja par varonīgajiem Ukrainas robežsargiem no Čūsku salas, kuri atteikušies padoties un miruši.
Oleksandrs Čokovs kā brīvprātīgais mācītājs kopš 2014.gada strādājis frontes pirmajās līnijās no Doņeckas līdz Luhanskai. Pēdējos trīs gadus oficiāli ir jūras spēku armijas kapelāns.
Tieši viņam pēc ziņām par uzbrukumu Čūskas salai uzticēja bīstamo misiju – pārvest kritušo biedru mirstīgās atliekas uz Odesu. Oleksandrs sameklējis vēl palīgus – divus mācītājus un vienu ārstu - un devušies jūrā.
"Starptautiskais glābšanas kuģis "Safīrs" no Odesas ostas. Šim kuģim mūs, mācītājus, bija jāaizved uz salu, mēs izdarītu savu darbu un tad tas mūs atvestu atpakaļ uz Odesu. Un viņiem tika pateikts, ka ir "zaļais" koridors, mums būs iespēja paņemt līķus un atgriezties. Mēs labi sapratām, ka gan jau tur atrodas krievu flote, salu ieņēmuši krievi, ja jau tur bija kara darbība. Bet tā kā krievi mums pateica, ka viņi mūs neaizskars – brauciet un ņemiet. Gan jau bija augstākajos līmeņos kāda vienošanās. Mēs piekritām un braucām. Tas bija 25. februāris," stāsta Oleksandrs.
26.februārā rītā kuģis pietauvojas pie Čūsku salas. To sagrābj okupantu armija un sāk pārbaudes. Stāstam par mirušo glābšanas operāciju krievi nenotic un mācītājus arestē aizdomās par spiegošanu. Kuģa apkalpe un mācītāji ar krievu kuģi tiek aizvesti uz Sevostopoli. Tur vairākas dienas pratināti krievu jūras spēku ieslodzījumu vietā.
Pret mācītājiem ierosinātas krimināllietas par spiegošanu. Pēc četrām dienām visi salādēti kravas lidmašīnā un četras stundas vesti nezināmā virzienā. Tur piecas dienas ilga pratināšana, ņirgāšanās un sišana. Tālāk visi transportēti uz ieslodzījuma vietu Krievijā, Starijoskolas pilsētā Belgorodas apgabalā.
"Par ko tu, krievu karavīr, mani sit?"
"FSB mani nesita. Mani sita specvienība. Kuri vadāja mūs no vienas vietas uz citu. Veda uz pratināšanām. Un pa laikam sita. Izveda pastaigā. Mums 5-10 minūtes pastaigu kamerā ļāva elpot svaigu gaisu. Un vienkārši, bez jebkāda iemesla pienāca specvienības karavīrs, paņēma mani šādi un iemauca ar celi no visa spēka. Pa mugurkaulu. Nokritu un piecelties nevaru.
Atnācu uz kameru, apsēdos un raudu. Man vienkārši tek asaras. Par ko tu, krievu karavīr, mani sit?" Oleksandrs stāsta TV3.
Pēc Bučas pilsētas atbrīvošanas no Krievijas karaspēka uz ielām atklājas okupantu kara noziegumi [Brīdinām - nepatīkami skati!]
No Krievijas spēkiem atbrīvotās Kijivas apgabala Bučas pilsētas ielās visur guļ līķi, cilvēki nogalināti ar šāvienu pakausī, lai gan daudzi ...
Viens no mācītājiem ievietots karcerī. Šobrīd pēc atbrīvošanas viņam ir ļoti nopietnas veselības problēmas.
"Viņu piesēja, izģērba, lēja virsū aukstu ūdeni. Sita pa… Ja cilvēks čurā asinis. Viņš zaudēja 15-20 kilogramus. Katrs no mums novājēja. Tas, ko mums tur deva. Skābu kāpostu zupu. Ja jūs zināt, kas ir krievu skābie kāposti. Tie ir sāļi skābēti kāposti ar ūdeni, bet otrajā bija sālīti skābēti kāposti bez ūdens. Bet, kad notika apmaiņa un teica, lai novācam matraci, es pacēlu matraci, bet to vienkārši nespēju pacelt. Man tas šķita tik smags. Man vienkārši nebija spēka. Mēs gūstā bijām 43 dienas. Un mūs apmainīja. Paldies Dievam, ka mūs apmainīja."
Krievi solījuši, ka nenogalinās
43 apcietinājumā pavadītajās dienās Oleksandrs līdz detaļām uzzinājis, kas uz Čūsku salas notika 24.februārī.
"Kad pie salas piebrauca kreiseris ”Maskava”, viņi izšāva gaisā. Un piedāvāja mūsu jūrniekiem padoties. Viņi sašāva visas sakaru iekārtas. Sakaru ar mūsu centru nebija. Iedomājieties – kreiseris ”Maskava” bija viņu flagmanis. Pasvītroju – bija! Viņi atbrauca, pateica, viņus pasūtīja. Pēc tam viņi pagrieza stobrus un atklāja uguni. Atlidoja kaujas iznīcinātāji, kas sāka mest uz salas bumbas. Sala visa burtiski sāka lēkāt. Un cik liela tā sala ir – varat paskatīties. Kādi 800 kvadrātmetri. Mūsējiem, kas tur atradās, bija strēlnieku ieroči. Krievi solīja, ka nenogalinās. Un komandieris uzņēmās atbildību, lai visiem, kas tur atradās, glābtu dzīvību. Tur bija robežsargi un 60 jūras kājinieki. Jauni puiši – 20, 25 gadus veci. 30 gadus," atceras Oleksandrs.
Vainīga ir visa Krievija
Kapelāns Oleksandrs "Nekā personīga" stāsta, ka raudājis gan ieslodzījumā, gan raud šobrīd par tām zvērībām, ko katru dienu veic okupanti Ukrainā:
"Jau vairāk kā 100 dienas Ukraina karo. Ļoti sāp, kad mirst cilvēki. Visdārgākais, kas ir – tā ir cilvēku dzīvība. Tiek iznīcinātas pilsētas, ciemi, infrastruktūra, bet visu to iespējams atjaunot. Bet neatgriezīsi to mammu, kas nogalināta un kuras bērniņš kļuvis par bāreni. Neatgriezīsi tos dēlus, kas vienkārši gāja un viņus nošāva. Tie bija divi mammas dēli. Ļoti grūti, kad izvaro meiteni vai bērnu. Tā ir zvērīga izturēšanās. Tas ir ļoti grūti. Un mēs kopā ar šiem cilvēkiem raudam.
Okupanti nogalināja trīs paaudzes. Odesā atvadās no trīs mēnešus vecās Kiras, viņas mātes un vecmāmiņas
Odesā notikusi atvadīšanās no okupantu raķešu uzlidojumā nogalinātās ģimenes - trīs mēnešus vecās Kiras, viņas mātes Valērijas un vecmāmiņas Ludmilas.
Mēs lidojām uz Rostovu. Kad lidmašīnā ieveda civilos, viņiem bija ar līmlenti aizsietas acis. Bija viena meitene. Un viņa visu laiku tā trīcēja. Kad lidmašīna pacēlās debesīs, armijnieki teica – varat noņemt viņai apsēju. Kad viņai apsēju noņēma, viņai bija sasista seja. Jauna meitene – 25 gadi. Viņai sadauzīta seja. Viņa sēdēja un visu ceļu raudāja. Ko krievi ar viņu bija darījuši?
Kāda rehabilitācija nepieciešama bērniem, kurus izvaroja krievi? Pasakiet, lūdzu. Kā to atjaunot? Vainīga ir visa Krievija. Jo cilvēkiem Krievijā ir jāsaceļas un jāpasaka savam prezidentam… Ir tādi cilvēki Krievijā, kuri saka, ka viņi jūt līdzi Ukrainai. Jā, jūs jūtat līdzi Ukrainai.
Paldies par jūsu līdzjūtību. Bet jūsu līdzjūtībai, mani dārgie, ir jābūt kam krietni augstākam. Jums jāiziet piketos, manifestācijās, uz barikādēm. Jums ir jāiziet un jāpasaka savam prezidentam, ka viņš ir nelietis.
Apstājies! Tu esi bandīts un noziedznieks! Tu nogalini mūsu brāļus. Jūs taču sakāt, ka mēs esam brāļi? Nu, tad jums ir jāmaksā tāda pat cena un jāmirst tieši tāpat, tikai pie sevis Krievijā. Krievi, mums nav vajadzīga jūsu līdzjūtība! Jūs izejiet, un tas būs labākais veids kā parādīt, ka esam viena tauta. Tad jā – jūs esat mūsu brāļi. Tad jā – mēs esam jūsu brāļi un māsas.
Kapu kopiņas daudzdzīvokļu māju pagalmos Mariupolē 2022. gada aprīļa vidū
Bet tas, ko krievi ir izdarījuši – kā to atjaunot?
Es esmu priesteris. Man būtu jāmīl cilvēki. Man par šiem cilvēkiem būtu jālūdzas. Bet es to nespēju izdarīt.
Redzot to, ko viņi dara. Es lūdzu Dievam, lai viņš man palīdz. Lai es varētu par šiem cilvēkiem lūgties. Es lūdzos par Krieviju un mana lūgšana šodien skan – es lūdzu Dievu, lai Dievs paceltu šos cilvēkus šajā valstī – spēcīgus, stiprus, vīrišķīgus. Tieši tādus, kas šobrīd Ukrainā aizstāv savu valsti. Lai viņi sāktu aizsargāt savu valsti. Un lai nepazemo savu zemi. Lai Dievs paceļ šos cilvēkus. Protams, viņi mirs, pārdzīvos noteiktas lietas savā dzīvē. Viņus liks cietumos. Viņus sitīs. Citādāk nevar. Jums jāpieceļas un jāpasaka. Tikai tā. Lūk, tas ir sāpīgi. Pasakiet, kā mēs atjaunosim cilvēku dzīves? Kādu kompensāciju var iedot bērnam? Kad kapos apglabā cilvēkus, un mazs, piecgadīgs bērns saka: "Es gribu, lai kara nebūtu. Un es vēlos, lai mana mamma augšāmceltos." Viņš palicis bez mammas. Kā to izdarīt?
Es domāju, ka tās ir Krievijas federācijas beigas. Visas. Jautājums ir - kad. Es pasvītroju – Ukraina neatkāpsies. Un neatdos savu zemi. Mums nevajag svešas zemes. Bet savu mēs neatdosim," raidījumam saka Oleksandrs.
Krievu okupantu Vadimu Šišimarinu tiesā par kara noziegumiem
Pirmais krievu karavīrs, kas Ukrainā stājies tiesas priekšā par pastrādātajiem kara noziegumiem, trešdien atzinis savu vainu, par ko viņam varētu ...
Armijas kapelāns Oleksandrs ir pateicīgs Latvijai, kas palīdz ukraiņiem sasist okupantus. Uzreiz pēc mūsu sarunas viņš kopā ar sievu kāpa mašīnā, lai atgrieztos dzimtenē un palīdzētu ukraiņu kareivjiem. Kapelāns ar "Nekā personīga" starpniecību tikai lūdza ikvienu Latvijas iedzīvotāju neizmirst par zvērībām, ko krievi turpina pastrādāt uz Ukrainas zemes.
