Mūžībā devies grupas „Eolika” dibinātājs, komponists Zigmunds Lorencs
Tajā pašā dienā, kad grupa „Eolika” saņēma „Zelta mikrofonu” par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā, otrā pasaules malā – Kanādā – mūžības durvis aizvērās aiz tās dibinātāja Zigmunda Lorenca. Viņš dziedāja un spēlēja ģitāru arī grupās „Baltijas balsis”, „Selga”, karavīru ansamblī „Zvaigznīte”, kļūdams par tā vadītāju, protams, sacerēja dziesmas, 1977. gadā saņēma komponista diplomu Latvijas Valsts konservatorijā.
Sešu gadu vecumā muzikāli apdāvināto zēnu uz Emīla Dārziņa speciālo mūzikas vidusskolu aizveda vecmāmiņa. Zigmundu uzņēma čella klasē, līdzīgi vienaudžiem viņš aizrāvās ar bītliem un citām Rietumu rokmūzikas zvaigznēm.
Kad 1966. gadā tapa „Eolika”, Lorencs jau bija redzama figūra uz Rīgas roka skatuves – viņš 16 gadu vecumā tika pie sarkanas Fender Stratocaster ģitāras, izveidoja grupu „Blue Stars”. Zigmunds dzīvoja Rīgas centrā, Sarkanarmijas (Bruņinieku) ielā, viņa dzīvokli mēģinājumus rīkoja arī slavenais ansamblis „The Melody Makers”, kurā viens no dalībniekiem bija Pits Andersons.
Sākumā dziedājuši angļu valodā, „Eolikas” dalībnieki sāka komponēt paši – Lorencs bija viens no aktīvākajiem. Ar dziesmu „Kapteiņi” viņš 1968. gada republikas l. estrādes dziesmu un izpildītāju konkursā ieguva 1. vietu. 1970. gada „Mikrofona” aptaujā Zigmunda dziesma „Vecāmāte un runcis” ierindojās 4. vietā.
Kā konservatorijas profesora, simfoniķa Ādolfa Skultes kompozīcijas klases students 70. gados Zigmunds vairākkārt sadarbojās ar Valmieras teātri – sacerēja mūziku izrādēm „Ei, tu, panāc šurp”, „Mosties un dziedi”, „Precības” u.c., turpināja koncertdarbību, uzstājās ar Ivara Vīgnera ansambli un savu toreizējo sievu dziedātāju Sarmīti Lorenci.
1971. gadā Zigmunds tika iesaukts armijā, kļuva par karavīru ansambļa „Zvaigznīte” muzikālo vadītāju, veiksmīgi piedalījās festivālā „Liepājas dzintars”. Pēc dienesta atsācis studijas konservatorijā, 1975. gadā Lorencs kļuva par Lapmežciema ansambļa „Selga” muzikālo vadītāju, kur solists bija Andrejs Lihtenbergs u.c.
Lorenca skaņraža daiļradei raksturīgs plašs žanriskais diapazons, estrādes stilā viņš komponēja gan rokenrolus, kurus veiksmīgi izpildīja A. Lihtenbergs („Ieva”), Sandra Ozolīte („Dzenis”) u.c., gan liriskas balādes. Tās paša autora unikālajā priekšnesumā atzinīgi novērtēja klausītāji – viņa „Ceriņi” 1977. gadā sasniedza 2. vietu „Mikrofona” aptaujā, bet dziesma „Janvārī” 1979. gadā palika 12. vietā. Kopā sacerētas vairāk nekā 100 dziesmu, no kurām apmēram puse ieskaņota, komponēta arī instrumentālā mūzika, skaņdarbi radiouzvedumiem.
70. gadu 2. pusē Lorencs kļuva par ģitāristu Latvijas TV un radio vieglās un estrādes mūzikas orķestrī, sadarbojās ar bērnu ansambļiem „Dzeguzīte” un „Knīpas un knauķi”, kam sacerēts dziesmu cikls „Ceļadziesma sienāzītim”, izdots arī skaņu platē, iemūžināts koncertfilmā. Bērniem adresēta mūzika tapa arī izrādēm Valsts leļļu teātrī, kurā mūziķis iepazinās ar savu sievu Mananu, kas tur strādāja par mākslinieci. Akadēmiskā stilā sacerēta sonāte čellam un klavierēm, Koncertino simfoniskajam orķestrim un rokgrupai u.c.
80. gadu sākumā Lorencs muzicēja Ikšķiles k/n ansamblī, daudz koncertēja, kā aranžētājs sadarbojās ar dziedātāju un komponisti Lolitu Vambuti. 80. gadu vidū par mūziķa pastāvīgu partneri kļuva Žoržs Siksna, tapa dziesmu cikls ar Ojāra Vācieša dzeju, ko dziedāja pats autors. Zigmunds centās iet līdzi dziesmotajai revolūcijai, tulkoja Tautas frontes avīzi krievu valodā, vadīja ansambli Džūkstē.
Deviņdesmitajos Zigmunds stāvēja pie festivāla „Saules zaķis” dibināšanas, iesaistījās konkursa „Mazais patskanis” aktivitātēs, kļuva par „labo roku” populārajam dziedonim Ojāram Grinbergam, kad viņš uzņēmās vadīt bērnu ansambli „Minipops”, kā arī turpināja uzstāties kopā ar Žoržu Siksnu un Margaritu Vilcāni, darbojās arī kā aranžētājs, sacerēja pa dziesmai.
Nerazdams pienācīgu pielietojumu savam muzikālajam talantam Latvijā, 2002. gadā Lorencs ar ģimeni emigrēja uz Kanādu. Tur mūziķis iztiku pelnīja kā autobusa šoferis u.c., muzicēja baznīcā, kāzu svinībās, vadīja kori, komponēja studentu teātrim.
Pēdējoreiz dzimtenē ar daudzpusīgu talantu apveltītais Zigmunds Lorencs uzstājās „Eolikas” kolēģa Borisa Rezņika 70. jubilejas koncertos 2017. gada maijā, kur tika uzņemts ar ovācijām.
Pēc saslimšanas ar insultu mūziķis mūža miegā aizmiga 2022. gada 26. februārī.
