Prezidents Bērziņš: politiskās represijas vairs nedrīkst atkārtoties

Viņš norādīja, ka deportācijām un sodīšanai ar nāvi bez tiesas savulaik pakļauti 15 tūkstoši cilvēku.

"Savukārt Komunistiskā terora upuru atbalsta un palīdzības fonds „Sibīrijas bērni”, kas savu darbību sāka 2000.gadā, nenogurstoši apkopo to cilvēku dzīvesstāstus, kuri no Latvijas tika izsūtīti bērna vecumā. Tie ir jūsu dzīvesstāsti. Fonda dvēsele ir kinorežisore Dzintra Geka, kurai varam pateikties par dokumentāliem kino darbiem un grāmatu apkopojumiem. Kopš 2006.gada katru gadu fonds ir organizējis ekspedīcijas uz Sibīriju, kuru laikā ne tikai intervēti cilvēki, bet arī uzstādītas piemiņas plāksnes 1941. un 1949.gada deportāciju upuriem," sacīja prezidents.

Bērziņš pateicās fondam par līdz šim veikto darbu.

"Lai gan Jūsu galvas ir sirmas, Jūsu gars ir stiprs un možs. Jūs esat „Sibīrijas bērni”, kas nepadevās toreiz, un ir piemērs cilvēka gara spēkam arī šodien!" uzsvēra Bērziņš.

Melngalvju namā svētdien fonds "Sibīrijas bērni" organizē konferenci "1941.gada 14.jūnija piemiņai".

1941.gada 14.jūnija deportācijas rezultātā cieta 15 425 Latvijas iedzīvotāji, tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem.

Fonds "Sibīrijas bērni" dibināts 2001.gadā ar nolūku apzināt un pieminēt 1941.gadā izsūtītos cilvēkus un apzināt tos, kuri no Sibīrijas neatgriezās.

Tiem, kas izsūtījumu pārdzīvoja un atgriezās, dvēselē palikušas dziļas rētas, uzrunā pie Brīvības pieminekļa Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā sacīja Valsts prezidents Andris Bērziņš.

Viņš norādīja, ka šodien mēs pieminam un cilvēcei atgādinām par to, kas notika pirms 74 gadiem.

"Tā bija vasaras nakts. Bez brīdinājuma uztrūcināti mājinieki, skaļas balsis, bērnu raudas, steidzīga mantu krāmēšana un garš ceļš lopu vagonos uz PSRS Tālajiem Austrumiem. Tā ārēji var raksturot 14. jūnija notikumus, bet to, kādas emocijas pārdzīvoja izsūtāmie, kas notika šo cilvēku domās un sirdīs, šodien uzzinām no atmiņu stāstiem. Pazemojums un izmisums mijās ar neziņu un bailēm par savējiem, par mīļajiem, par bērniem un sirmgalvjiem," sacīja prezidents.

Bērziņš akcentēja, ka sieviešu, bērnu, gados veco cilvēku izsūtīšanu komunistiskā vara pamatoja ar ģimenes galvas arestu. Sievietes un bērnus nosūtīja uz kolhoziem Sibīrijā, vīriešus – uz GULAG nometnēm, kur ieslodzītajiem piesprieda labošanas darbus vai nāves sodu.

"Izsūtījumu upuri ir pārcietuši neiedomājamu necilvēcības paraugstundu – bez tiesas notiesāti, izturējuši badu, aukstumu, slimības, pieredzējuši tuvinieku nāvi, strādājuši vissmagākos darbus un uz mūžu iedragājuši savu veselību.  Izdzīvojušie deportētie dzimtenē varēja atgriezties tikai piecdesmito gadu beigās," pauda Bērziņš.

Prezidents arī pauda, ka nekad no represētajiem nav izskanējis aicinājums ļaunu atdarīt ar ļaunu.

"Šādi piemiņas un atceres brīži liecina par sabiedrības spēju just līdzi un vienlaikus novērtēt to, cik dārga ir mūsu brīvība un neatkarība. Arī šodien, pulcējoties šeit, mēs varam droši sacīt, ka 1941. gada 14. jūnija notikumi nav aizmirsti, tos no tautas atmiņas nav izdzēsuši arī piecdesmit okupācijas gadi. Kopš 1987. gada 14. jūnija - šeit pie Brīvības pieminekļa notiek deportācijas upuru piemiņas brīži. Arī šodien esam sanākuši kopā, lai atceroties noliektu galvas, godinot izsūtījumā nogalināto un mirušo piemiņu, un būtu kopā ar visiem, kas izdzīvoja un atgriezās," piebilda Bērziņš.

BNS / Foto: Edijs Pālens/LETA