Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
“Mēs kopā bijām ļoti laimīgi. Mārcis mani sauca par savu īsto, vienīgo mīlestību, es viņam atbildēju ar to pašu.” Sandra un Mārcis iepazinās pirms 12 gadiem un pēdējos desmit bija laulāts pāris. Viņus izšķīra kovids... (Foto: no Sandras Paegļkalnes personīgā arhīva)

Vakcinējās, bet bija jau par vēlu… Sandra no Jēkabpils stāsta par savu traģēdiju 16

Sabiedrība
2021. gada 29. novembrī 06:06 2021. gada 29. novembrī 06:06
  Dace Ezera | Kas Jauns Avīze
Jēkabpilietei Sandrai Paegļkalnei (34) šis rudens atnācis ar smagiem pārdzīvojumiem. Viltīgais kovida vīruss atņēma vistuvāko cilvēku viņas dzīvē – vīru Mārci Paegļkalnu (36). Pēc divpadsmit kopā pavadītajiem gadiem Sandra skumji saka, ka tie bijuši laimīgi, mīlestības piepildīti. Tagad var dzīvot tikai skaistās atmiņās.

“Pirmais saslima Mārcis – nu jau viņš aizgājis mūžībā. Viņš bija cilvēks ar īpašām vajadzībām, ar 1. invaliditātes grupu, sirga ar izkaisīto sklerozi. Kā viņš saslima ar kovidu, nesaprotam, jo visu laiku pa mājām vien dzīvojās. Vienīgā vieta, kurp viņu aizvedu, bija vakcinācijas punkts uz pirmo "Pfizer" poti – lai cik tas ironiski arī neskanētu,” sarunā ar "Kas Jauns Avīzi" skaudro stāstu sāk Sandra, ikdienā žurnāliste Vidusdaugavas televīzijā.

Šī slimība izpaudās citādi

Sešas dienas pēc vakcinēšanās jaunais vīrietis pēkšņi saslima. Bija ļoti smagi, tomēr sākumā īsti nenovērtējuši, cik tas ir nopietni – Mārcim jebkādas slimības dēļ vienmēr bija augsta temperatūra, bija jau pieraduši, ka viņam tā ir vienmēr.

“Tests uzrādīja kovidu, un es par viņu mājās gādāju, kā kontaktpersona sēdēju klāt un palīdzēju. Rūpējos kā pratu, un ar ģimenes ārsta konsultācijām kaut kā turējāmies līdz brīdim, kad sapratu – nu ir traki, jāsauc neatliekamā palīdzība!” ne bez saviļņojuma atceras dzīvesbiedre.

Mārcis sācis savādi un strauji elpot, ne tā, kā parasti, bijusi ļoti augsta temperatūra, kuru nevarēja pazemināt. Krīzes brīdī izsauktā neatliekamā palīdzība aizveda sirdzēju uz Jēkabpils reģionālo slimnīcu, kur viņš pavadīja tikai nepilnas trīs dienas un zaudēja cīņā ar vīrusu.

Sandrai pašai arī sākušies kovida simptomi, mājās esot – tas ir tikai loģiski. Kad vēl dzīvesbiedrs atradās mājās, sieva visu darīja viņa labā – ēdināja, deva padzerties, slaucīja sviedrus. “Zināju, ka pati riskēju saslimt, bet tajā brīdī tas man bija vienalga,” galvenais bija palīdzēt vīram, un kurš gan cits, ja ne viņa. Nedrīkstēja jau arī dzīvoklī ielaist nevienu citu.

No vīra atvadīties nevarēja pat bērēs

“Es pati jau vasarā biju saņēmusi divas "Pfizer" potes un cerēju, ka man slimības gaita būs viegla. Kad inficējos, bija paaugstināta temperatūra, sauss un nepatīkams klepus, kas ilgi nepārgāja, iesnas. Izdzēru antibiotiku zāļu kursu, bet esmu vēl ārstēšanās procesā, man ir diezgan izteikts nespēks. Biju vairākas dienas slimojusi, kad man pazuda arī oža – tas ir ļoti dīvaini, jo garšu sajutu. Ja kafijas krūzi pie paša deguna pieliek, tad gan jūtu kaut ko,” par saviem kovida simptomiem stāsta jaunā sieviete.

Kad Mārci nesen aizvadīja mūžībā, Sandra pat neriskējusi piedalīties bērēs – tā kā pašai atklāts kovids, negribējusi apdraudēt citus, nemaz nerunājot par likumā noteikto.

“Nevarēju būt Mārcim blakus, kad viņam bija vissliktāk, bet es taču ilgus gadus biju līdzās! Mēs 12 gadus bijām pazīstami, no kuriem desmit gadus nodzīvojām laulībā. Es pat nezināju, kā viņš jūtas slimnīcā, kovida palātā – nevarēju ne apciemot, ne roku paturēt, varēju tikai lūgt Dievu un katru dienu ar drebošu sirdi gaidīt ārsta zvanu,” atceras Sandra.

“Nekad gan mediķi neteica neko iepriecinošu. Tā laikam ir pati briesmīgākā sajūta, ar kuru šobrīd man jācīnās, jo tuvais cilvēks ir aizgājis – esot vientulībā, palātā pie dakteriem, kuri ir savos skafandros iepakoti tā, ka neviens viņus vairs nepazīst. Varu tikai minēt, kā vīrs tur jutās – tas ir visbriesmīgākais, par ko galvā šobrīd tūkstošiem neskaidru domu,” atraitne atzīst, ka tāds diemžēl ir šis laiks, kad nevar pat piedalīties sava vismīļākā cilvēka izvadīšanā mūžībā.

Baidoties no blaknēm, gaidīja līdz oktobrim

Sandra atgādina, cik svarīgi ir laikus vakcinēties un to neatlikt, kā bija darījuši Mārča gadījumā – baidoties no blaknēm, viņš pirmo poti saņēma tikai oktobrī. Izkaisītā skleroze ir smaga slimība, tā neskar domāšanu, bet gan kustības. Mārcis nevarēja lāgā parunāt, jo muskulatūra īsti neklausīja, nevarēja staigāt, kaut ko darīt ar rokām – sēdēja ratiņkrēslā. Pacienti ar hroniskām slimībām varēja vakcinēties jau martā, kad citiem vēl bija jāgaida, bet Mārcis nesteidzās...

“Es visu laiku domāju – kas būtu bijis, ja mēs laikus saņemtos, būtu noriskējuši un es jau vasarā Mārci būtu aizvedusi vakcinēties. Mēs šaubījāmies, vai viņš drīkst, jo vairāki ārsti izteica pieņēmumu, ka ar šo slimību sirgstošiem ir riskanti vakcinēties – var izraisīt nelabvēlīgas reakcijas imūnsistēmā un varbūt smagā slimība pat saasinātos.* Runājām vasarā, bet rudenī, kad sākās viss trakums, kovida slimnieku skaits strauji pieauga, vienojāmies, ka riskēsim. Laikam par vēlu,” nopūšas Sandra.

“Nevajag baidīties no potēm un ticēt melu ziņām, kas figurē visapkārt. Ej tu saproti, varbūt, ja vīrs būtu saņēmis abas potes un saslimis pēc tam, kad imunitāte jau kļuvusi spēcīgāka, iespējams, izķepurotos. Kaut gan ārsts atzina, ka viņš jau no izkaisītās sklerozes bijis tik novājināts, ka varbūt nebūtu izturējis. Mārcis ik pa laikam saslima: urīnceļu iekaisums, dažādi vīrusi lipa klāt. Visas kaites noritēja ar augstu ķermeņa temperatūru un smagi,” atminas Sandra. Tomēr citas slimības vīram pārgājušas pēc trīs vai četrām dienām, vienmēr varēja redzēt, kā viņš atkopjas. Kad inficējās ar kovidu, nepalīdzēja nekas...

Aizmirsa pateikt tik svarīgos vārdus...

Kad Sandra izsauca neatliekamo palīdzību, nebija  ne mazākās nojautas, ka vīru redz pēdējo reizi. Kad sanitāri jau nesa sirdzēju uz nestuvēm, viņa aizmirsusi pateikt tik svarīgos vārdus – es tevi  mīlu...

“Grūtākais bija, ka nevarēju ar viņu komunicēt – vīrs, atrodoties slimnīcā, bija tādā stāvoklī, kādā ar viņu nevarēja sarunāties, arī telefona nebija līdzi, un rokas neklausīja, lai to noturētu. Mēs kopā bijām ļoti laimīgi. Mārcis mani sauca par savu īsto, vienīgo mīlestību, es viņam atbildēju ar to pašu,” Sandra notrauc asaras, iegrimstot mīļās atmiņās.

Jaunā sieviete atgādina – ja riskē nevakcinēties un domā, ka saslimsi  vieglā formā, tad tā ir vislielākā kļūda. Viņa pati arī uzskata, ka viegli tikusi cauri, turklāt būdama vakcinēta. Diemžēl daudzi neaizdomājas – pašam varbūt viegli, bet tuviniekam vai kaimiņam nebūs tāpat. Iespējams, ka sasirgs tik smagi, ka viņu vairs nekad neredzēsi.

“Saslimstot ar kovidu, gribas tikai gulēt, bet to nedrīkst. Jākustas, jāelpo svaigs gaiss, jāpiespiež sevi kaut ko mājās darīt, jo citādi arī pats vari nokļūt slimnīcā. Man ir paziņas, kuri arī slimojuši ar kovidu. It kā izveseļojās, un viss bija labi, bet sekas jūt vēl tagad. Tas ir nespēks, galvassāpes, kādam uznāk pat depresija,” atklāj Sandra.

Uz ielas ģībonī

Sandrai ir nepatīkama pieredze ar testēšanu. “Es simptomus sajutu pirmdienā, zvanīju "Centrālajai laboratorijai", piedāvāja analīzes nodot tikai sestdien. Esot garas rindas, viss pārpildīts. Pierakstījos. Paziņa ieteica zvanīt arī E. "Gulbja laboratorijai", kurai Jēkabpilī ir filiāle. Tur pierakstu piedāvāja trešdienā, pierakstījos, bet sestdienas vizīti neatteicu. Pēc  "Gulbja laboratorijā" nodotajām analīzēm ceturtdienā atnāca atbilde: rezultāts robežvērtība, nepieciešams atkārtoti nodot materiālu precizēšanai,” Sandra bijusi neizpratnē.

Ģimenes ārsts paskaidrojis, ka tā varot būt, uztriepe varbūt paņemta nepareizi, nepietiekamā daudzumā un nav skaidrs, ir vai nav kovids. Sandra šajā situācijā nopriecājās, ka nav atteikusi sestdienas pierakstu.

“Sestdienas rītā man piezvanīja un pateica, ka vīrs miris, bija lielas sāpes un smags šoks. Bet vajadzēja iet uz "Centrālo laboratoriju", kura atrodas tālu no manām mājām. Gāju kā potenciālais kovidslimnieks, kājām mērojot lielo attālumu, jo mani neviens nedrīkstēja vest ar auto, bet sava man nav, nav arī tiesību. Man tobrīd bija augsta temperatūra – 38 grādi. Knapi aizgāju un testu nodevu. Pēc tam, izejot uz ielas, man bija tik smagi un sirds dauzījās krūtīs, nāca ģībonis, un es nokritu uz ielas,” Sandra dalās pārdzīvojumos.

Laboratorijas darbinieces visu redzēja, izskrēja ārā, izsauca neatliekamo palīdzību, tas noticis ļoti operatīvi, un Sandra teic mediķiem lielu paldies. Mediķu automobilī viņai rūpīgi un iejūtīgi pārbaudīts veselības stāvoklis, rādītāji izrādījušies labi, un nevajadzēja vest uz slimnīcu.

Taču bija jātiek  uz mājām. Neatliekamās palīdzības mašīna nedrīkst vest, saukt paziņas ar auto arī ne, jo noteikti ir kovids. Lēnām, uz soliņiem atpūšoties, aizgājusi pati savām kājām.

“Man ir jautājums – vai mājās kovida testu tiesīgi nodot un mediķus izsaukt var tikai cilvēki ar kustību traucējumiem? Nezinu, varbūt, ja sauktu, arī atbrauktu, jo nevaru aiziet. Taču pati biju apņēmības pilna, man bija pieraksts. Mārcim gan analīzes paņēma mājas apstākļos.”

Varbūt pusi Jēkabpils aplipinātu?

Protams, sestdienā nodotais tests izrādījās pozitīvs, simptomi taču sākās jau pirmdienā. “Es, saprotams, paklausīgi sēdēju mājās un nevienu nesatiku. Bet ja es nebūtu kontaktpersona un  nejustos tik slikti?” vaicā sasirgusī. Tad varbūt būtu pusi Jēkabpili apstaigājusi ar visu kovidu, paļaujoties, ka varbūt tomēr nav tā vīrusa?

“Kovida slimniekiem mēdz zvanīt arī no Slimību profilakses un kontroles centra, sīki izvaicājot par kontaktpersonām. Man zvanīja ļoti operatīvi, jau svētdienas vakarā, līdzko bija zināmi analīžu rezultāti.” Mārcim, kaut bija norādīts tālruņa numurs, nez kāpēc nezvanīja un nu jau arī nepiezvanīs... Sandras dzīvē šis vēlais rudens ievilcis milzīgu, treknu, melnu svītru. Viņa pati vēl nezina, kā tai tikt pāri.

* Izkaisītā skleroze ir autoimūna slimība, kad imunitāte uzbrūk savam organismam. Vakcinācija var pastiprināt šo procesu ar citokīnu vētru, tomēr sirdzējiem labāk ir potēties nekā riskēt saslimt ar kovidu.

Citi šobrīd lasa

Avārija, kas samulsināja: "Volvo" vadītājs skaidro, kā "uzkarināja" auto uz margām 1
Igauņu slēpotāja atsakās no olimpiskajām spēlēm, jo nevēlas būt “tūriste”
Mūžībā devies aktieris Arnis Līcītis
Skatīt visus komentārus