Radinieki neļauj šķirties laulātajiem, kurus paši saprecināja, bet kuri jūtas nelaimīgi
Vidējais laulības ilgums tās šķiršanas brīdī ir 13,3 gadi, un pēdējo gadu laikā tas nedaudz samazinās, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks intervijā portālam Jauns.lv stāsta par svarīgākajām jomām, kas ietekmē laulību noslēgšanu un šķiršanu. Viņš norāda, ka iespējamas situācijas, kad partneri ir nelaimīgi savā laulībā, taču saistībā ar dažādiem apstākļiem, tostarp radinieku spiediena dēļ, nešķiras.
Sedlenieks uzsver, ka laulību noslēgšanā un šķiršanā ir vairākas svarīgas komponentes. Pirmā ir emocionālā joma - partneri ir iemīlējušies, viņi grib un viņiem patīk būt kopā vienam ar otru.
Otrā ir ekonomiskie apstākļi: pāris izveido kopīgu saimniecību, jo tā ir ērtāk un racionālāk. Liela loma ir arī kopīgiem bērniem un apkārtējai sabiedrībai. "Atkarībā no šo komponenšu dažādām ietekmēm mainās tas, vai viņi būs vai nebūs kopā."
Dzīvot kopā bez mīlestības
Runājot par emocionālo jomu, Sedlenieks atgādina, ka emocijas pārsvarā ir nenoturīgas. "Ar laiku mīlestība izplēn, emocijas nav tik spēcīgas vai pat aiziet otrā galējībā, citās spēcīgās emocijās. Cilvēkiem ir tendence meklēt citus partnerus, izmēģināt jaunas attiecības, viņi iemīlas citos cilvēkos."
Daudzi mūsdienās domā, ka kopdzīvei jābalstās savstarpējā mīlestībā, tāpēc pastāv uzskats, ka ir amorāli dzīvot kopā cilvēkiem, kuri viens otru nemīl.
No antropoloģiskā viedokļa zināms, ka savstarpējās simpātijās balstīta kopdzīve bijusi vēsturiski visizplatītākā. Šī kopdzīves forma raksturīga mednieku, augu vācēju sabiedrībās. Protams, arī industriālās sabiedrībās, kādā mēs dzīvojam pašlaik.
"Lielāko daļu cilvēces vēstures mēs esam dzīvojuši kā mednieku un augu vācēju kopas, nelielas grupas, un tajās šī kopdzīves forma ir visizteiktākā. Tādā ziņā mēs varētu teikt, ka šī ir īstā, tradicionālā, cilvēkiem raksturīgā kopdzīves forma."
Nešķiras īpašumu dēļ
Savukārt tajās sabiedrībās, kur lielāku nozīmi iegūst īpašumi, ļaudis biežāk mēdz precēties saistībā ar ekonomiskiem iemesliem. "Tad cilvēki apvieno īpašumus, sanāk dzīvot kopā vienā dzīvoklī. Dzīvoklis viņiem ir ņemts kopīgā kredītā, kuru viņi kopīgi maksā utt. Ļoti būtiska ir ekonomiskā komponente.
Bankas prasa, vai cilvēki ir oficiāli laulājušies, vai viņiem ir otrs partneris, uz kuru paļauties, ja ir finansiālas grūtības. Tas viss ir ārkārtīgi svarīgi. Jo vairāk ir kopīgu īpašumu, jo laulības šķiršana ir grūtāka."
Turas kopā bērnu dēļ
Treškārt, būtiska loma laulībās un to šķiršanā ir arī bērniem. "Sabiedrībās, kur ir emocijās balstīta, diezgan brīva laulības veidošana un šķiršana, pastāv tendence, ka pāri ar bērniem vairāk turas kopā, it sevišķi, kamēr bērni ir maziņi."
Radi piespiež palikt laulībā
Ceturtkārt, laulību noslēgšanā un to šķiršanā liela nozīme ir apkārtējai sabiedrībai. Latvijā tas nav tik būtiski, bet nevar izslēgt, ka laulības tiek veidotas nevis tāpēc, ka jaunie cilvēki paši gribētu būt kopā, viņiem būtu emocionālas saiknes un simpātijas, bet gan tāpēc, ka viņu vecāki un apkārtējie radi, pie kuru grupas viņi pieder, šīs saiknes ir izveidojuši.
"Laulības ir visnoturīgākās tajos gadījumos, kur tās nav balstītas emocijās un pašu laulāto personiskajā izvēlē. Ja vecāki izvēlas laulāto partneri, tad no viņa šķirties nav iespējams! Ar viņu ir jādzīvo kopā," Sedlenieks ieskicē radinieku ietekmi.
Protams, pastāv iespēja, ka arī šādu laulību var izšķirt tad, ja attiecības ir toksiskas, piemēram, vīrs sit sievu vai sieva sit vīru. "Bet pārsvarā tur, kur laulības ir grupu attiecības, nav citas izvēles! Tāpat kā tu neizvēlies partneri, tu neizvēlies to, ar ko esi kopā, tāpēc ka visa ģimene ir krājusi naudu pūram vai līgavas izpirkuma maksai. Kā gan tagad pēkšņi līgava varētu izrauties no šādām attiecībām?! Tas ir ārkārtīgi stabilizējošs pasākums," viņš saka.
Kādreiz šķīrās retāk vai gandrīz nemaz
Analizējot 19.gadsimta latviešu ģimenes, laulībās redzama lielāka stabilitāte un mazāk izplatīta šķiršanās. Lai gan jau tolaik bija likumīgas iespējas šķirties, tikai retais to izmantoja. Laulības šķiršana tolaik nebija ierasta rīcība.
Turklāt vēl viduslaikos Eiropā bija aizliegts šķirties. Tas galvenokārt bija saistīts ar kristīgās baznīcas uzskatiem.
Biežāk precējās un biežāk šķīrās
Statistikas dati liecina, ka pirms 50 gadiem Latvijas iedzīvotāji biežāk precējās, taču biežāk arī šķīrās. Sociālantropologs skaidro, ka padomju laikā ļaudis bieži vien precējās daudz jaunāki nekā patlaban. Tolaik bija ierasts, ka jaunlaulātie bija vecumā ap 20 gadiem. Savukārt mūsdienās laulībā dodas krietni vecāki un nobriedušāki cilvēki.
Vēl jāņem vērā, ka šobrīd daudz pieņemamākas ir oficiāli nereģistrētas kopdzīves. Tās netiek nedz oficiāli noformētas, nedz šķirtas. Pāri daudzus gadus nodzīvo kopā, bet pēc tam pārtrauc savas attiecības, un nekur tas netiek dokumentēts.
Varam pieņemt, ka tie ļaudis, kas mūsdienās tomēr laulājas, to vairāk dara pēc nobrieduša un apzināta lēmuma, nevis kādā spilgtā emocionālā uzplūdā.
Nav laulības, nav seksa
Kādreiz (vēl padomju laikos) pārim bija ļoti sarežģīti uzturēt seksuālas attiecības bez precēšanās. Protams, vienmēr ir pastāvējusi iespēja nodarboties ar seksu arī bez laulībām, bet tolaik tas bija daudz problemātiskāk nekā mūsdienās.
"Ja toreiz divi cilvēki gribēja leģitīmi nodarboties ar dzimumdzīvi, tad labākais, ko viņi varēja izdarīt, bija apprecēties. Tomēr mūsdienās tam vairs nav nekādas nozīmes. Es nezinu, vai ir vēl kādas vietas, kur uz to, ka vīrietis un sieviete dzīvo kopā bez laulības, skatās šķībi."
Tāpat kādreiz precēšanās bija gandrīz obligāta, ja pieteicās bērniņš. Pret vientuļām mātēm un ārpus laulības grūtniecībām vērsa nopietnu nosodījumu, bet mūsdienās tas vairs nav ļoti nozīmīgs faktors, lai stātos laulībā.
Ja jūtamies ekonomiski stabilāki, tad vairāk laulājamies
Dati liecina, ka laulību skaits pieauga īsi pirms ekonomiskās krīzes 2006. un 2007.gadā, uzlabojoties kopējai valsts ekonomiskajai situācijai. Sedlenieks piekrīt, ka laulību noslēgšanu un šķiršanu būtiski ietekmē ekonomiskā situācija.
"Laulības ir publisks paziņojums par ilgtermiņa nolūkiem. Tas ir gan publisks, gan personisks paziņojums. Cilvēki viens otram tādā veidā svinīgi paziņo un rituālā veidā apsola būt kopā ilgāku laiku. Protams, tas lielā mērā saistīts ar to, cik viņi būs ekonomiski un finansiāli nodrošināti un jutīsies droši."
Mūsdienu kapitālisma laikos jauniešiem ir jādomā, vai viņiem būs pietiekami daudz līdzekļu ģimenes veidošanai, uzturēšanai un paplašināšanai. Šo iemeslu dēļ nopietnas un oficiāli noformētas laulības bieži vien tiek atliktas uz vēlāku laiku, kad pāris jutīsies drošāk un stabilāk.
Kas ar laulībām notiks turpmāk?
Sociālantropologs norāda, ka pēdējos 100 gados dažādi speciālisti izteica prognozes, ka ģimene ir pagātnes palieka un sieviešu ekspluatācijas forma, kam nav nākotnes. Savukārt citi runāja par to, ka radniecībā balstītās sociālās institūcijas pamazām zaudēs savu nozīmi un aktuālāki kļūs vispār sabiedriskie veidojumi, tādējādi ģimenei un radniecībai būs arvien mazāka nozīme.
Taču ir skaidrs, ka vīrieši un sievietes gribēs dzīvot kopā arī turpmāk, tostarp guļot vienā gultā, pavadot naktis kopā, nodarbojoties ar seksu un vadot kopīgu mājsaimniecību. "Tas ir ērti un patīkami. Tā mēs esam izveidoti. Tas ir raksturīgs visām cilvēku sabiedrībām. Tāpēc būtībā nav pamata uzskatīt, ka šī ideja ies mazumā un laulība izzudīs."
Protams, laika gaitā iespējamas dažādas izmaiņas, piemēram, par cilvēku skaitu, vecumu, dzimumiem, bet kopumā ļaudis gribēs būt savstarpēji kopā.
Kam vajadzīga laulības apliecība? Pašiem vai citiem?
Otrs svarīgs jautājums ir par formāli noslēgtajām laulībām. "Tas ir labs jautājums, jo bieži vien cilvēki īsti nesaprot, ko formāli noslēgtās laulības īsti nozīmē." Daudz cilvēku ikdienā atzīst, ka laulības ir attiecības starp diviem cilvēkiem, bet īstenībā, sociāli skatoties, divu cilvēku kopā dzīvošanai nav vajadzīga laulība.
Laulība ir vajadzīga tāpēc, lai šie divi cilvēki varētu labāk organizēt savas kopīgās attiecības ar pārējo sabiedrību. Tik ilgi, kamēr viņiem kā vienībai vajadzēs kaut kādā veidā veidot attiecības ar pārējo sabiedrību, būs arī nepieciešams laulības institūts."
Bez laulības apliecības nevar apciemot partneri slimnīcā
Laulība būs nepieciešama, lai pārējā sabiedrība vairāk respektētu pāra attiecības, piemēram, kāds svešinieks nepiedāvātu intīmu draudzību, laulātie pārstāvētu abu bērnus, kopīgi radītās materiālās vērtības un viens otru.
Mūsdienu sadzīvē ir ļoti daudz situāciju, kad kopā dzīvojošajiem cilvēkiem ir nepieciešamas reģistrētas attiecības, piemēram, lai apciemotu partneri slimnīcā, sociālantropologs norāda.
