"Viņam nekas nebija par grūtu," - atmiņās par viņsaulē aizgājušo Gunti Skrastiņu dalās brāļasieva Rita Trence

Atvadas no tautā mīlētā dziedošā aktiera un TV raidījumu vadītāja notika Rīgas krematorijā. Fonā skanot Gunta Skrastiņa reiz dziedātajām dziesmām, cilvēki cits pēc cita nolika ziedus pie viņa zārka, kas pēc tuvinieku vēlmes netika atvērts, taču klātesošajiem aktieris uz mūžu paliks atmiņā no blakus novietotā foto, no kura lūkojās tāds, kādu mēs visi viņu pazinām, – ar savu sirsnīgo, draudzīgo smaidu.

Atvadu ceremoniju vadīja aktieris Gundars Āboliņš – Gunta sens draugs un kaimiņš –, kurš lasīja dzeju, un aizgājējam tuvās melodijas izpildīja Latvijā pazīstami mūziķi – Latvijas Nacionālās operas pirmās vijoles Raimonds Ozols un Gidons Grīnbergs, pianists Juris Kristons, saksofonisti Zintis Žvarts un Raimonds Stašāns, kā arī operdziedātājs Dainis Skutelis, savukārt aktieris, režisors, dziesmu vārdu autors Valdis Pavlovskis, kas ar Gunti Skrastiņu bija ļoti seni draugi jau kopš ansambļa "Zvaigznīte" laikiem, veltīja speciāli viņam sarakstītu dzeju, kurā tika pieminēti arī aizgājēja spilgtākie dzīves mirkļi. 

Gunta Skrastiņa brāļa Imanta Skrastiņa atraitne dziedātāja Rita Trence sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" atzīst, ka Gunta nāve viņai bijis liels šoks: “Manā dzīvē devītais datums ir ierakstīts ar treknu, melnu krāsu, jo Imants aizgāja 2019. gada 9. septembrī. Devītajā datumā tieši biju kapiņos pie Imanta, grābu lapas un domāju par abiem brāļiem, un burtiski pēc divām dienām no rīta medijos izdzirdēju vēsti, ka Guntis ir aizgājis. Man tas bija šoks, liels šoks. Guntis bija tādā vecumā, kad vēl vajadzēja dzīvot un darīt – gan vadīt šlāgeraptauju, gan pašam koncertēt.”

Rita Trence stāsta, ka Guntis bija ļoti aktīvs. “Viņš nebija mājās sēdētājs. Viņam visu laiku vajadzēja kaut kur braukt un darboties. Ja nebija koncertu, viņš devās uz savām lauku mājām Pincikājas jeb, kā mēs tās saīsināti saucām, uz Pinčiem, kas atrodas aiz Lejasciema. Tur Guntim vienmēr bija, ko darīt, kaut birzi ar izkapti izpļaut. Viņš nespēja būt bezdarbībā. Tā lauku māja ir viņa mūža ieguldījums – gan morālais, gan dvēseliskais. Lejasciema mājas bija viņa oāze. Tur mēs ar Imantu bijām bieži viesi. Kad Imants sava mūža pēdējā vasarā bija ļoti slims, Guntis atvēlēja viņam istabu savā mājā, sakot, ka tur viņam vienmēr būs vieta, lai tikai brauc un atpūšas, skatās uz ezeru un relaksējas. Ar Imantu braucām svinēt gan Gunta dzimšanas dienas, gan arī Lejaciema festivālos piedalījāmies. Tās ir skaistas atmiņas. Uz Gunta mājas lieveņa bija izveidota maza koncertestrāde. Mēs, mākslinieki, tur muzicējām un katrs kaut ko jaunu parādījām. Jāpiemin arī nu jau mūžībā aizgājušais mūziķis Aivars Šics, jo viņa sarakstītā dziesma "Sudala ezera romance" pirmo reizi atskanēja tieši šajā vietā – pie skaistā Sudala ezera, kas atrodas blakus mājai."

Par Gunti varu teikt tikai to labāko. Ļoti gādīgs un izpalīdzīgs. Vienmēr aizskries, atvedīs un atnesīs to, kas nepieciešams. Viņam nekad nekas nebija par grūtu – ne brāļa labā, nedz arī, ja man kaut ko vajadzēja. Mums arī bija daudz kopīgu koncertu, kuros devāmies. Viņš vienmēr atbrauca man pakaļ un aizvizināja uz koncertu gluži kā princesi.”

Ritas draudzīgās attiecības ar Gunti turpinājušās arī pēc Imanta aiziešanas mūžībā. “Mēs ik pa brīdim komunicējām. Tāpat arī kopā aizbraucām pie Imanta uz kapiņiem. Abiem brāļiem kapi bija svēta lieta. Tur viņi izrunājās ar saviem vecākiem. Visu mūžu viņi vecākus ir pieminējuši tikai ar labu vārdu un pateikušies par to, ko viņiem dzīvē devuši.” Guntis tagad ir guldīts ģimenes kapos, kur jau dus Imants un abu vecāki. “Tagad viņi visi būs kopā. Lai Guntim viegls tas ceļš, viņš nonāk pie sava brāļa un viņi mūžīgi ir kopā,” vīrabrāli mūžības ceļā pavada Rita Trence.

Atmiņās dalās arī citi Skrastiņam tuvi cilvēki

Velga Vītola: "Vienmēr, kad sazvanījāmies, teicu: “Čau, Guntiņ, kas uz sirds?!” Viņš man bija Guntiņš – brīnišķīgs kolēģis un domubiedrs, ļoti atsaucīgs un allaž ar humora dzirksti. Arī kad tikāmies pēdējo reizi septembra sākumā. Atvadījāmies tā, ka viņš būs uz nākamo filmēšanu, ka viss būs kārtībā. Turpmākais notika strauji…  Mani vienmēr fascinējusi viņa skatuves un dzīves pieredze, attieksme un pietāte pret darbu, darbaspējas… Iespēja strādāt kopā ar Gunti man bijusi kā laba skola.”

Normunds Zušs: "Šī diena iesākās ar smagumu sirdī... un nepāriet... Atmiņā kā tādā vecā bilžu grāmatā šķirstās lappuses ar mirkļiem, kuri pavadīti kopā ar Gunti. Tie brīži, kad bijām kopā uz skatuves, brīži, kad vienkārši stāvējām un runājām. Galvā skan tie stāsti, kuros Guntis man stāstīja par savu jaunību, ģimeni, mājām... Liekas, joprojām skan viņa balss: “Kuššss, dziedās Normunds Zušs...” Šo atmiņu ir daudz... Tomēr tik sasodīti par maz, par maz...
Cilvēka gars ir mūžīgs. Guntis Skrastiņš mums ir tikai viens, un tāds viņš arī paliks mūžam mūsu sirdīs un atmiņās. Lai mūžīgā gaisma, draugs...”

Ainars Mielavs: “Ar Gunti iepazinos pirms “100 gadiem” Taurupes estrādē, kad īsā vārdu apmaiņā nonācām pie secinājuma, ka abi esam baigā ķīķerī. Ķīķeris bija Gunta apzīmējums “garastāvoklim”. Nākamā runāšana bija daudzus gadus vēlāk, kad viņš man piezvanīja pēc manas kārtējās izrunāšanās TV vai tml., sakot, ka es esot malacis, ka visu pateicis, kā ir. Kopš tā runājāmies regulāri – i pa telefonu, i klātienē. Kārtīgs vecis! Īsts domubiedrs! Viens no retajiem vīriešiem, kas mācēja klausīties un nepārtraukt!”