"Mans izmeklētājas stāžs ir 23 gadi," - par izmeklēšanas noslēpumu, izmeklēšanas gaitu un sabiedrību
Pēdējā laikā skaļāk dzirdam sabiedrības un politiķu neapmierinātību ar tiesībsargājošo iestāžu darbu smagu un sevišķi smagu noziegumu izmeklēšanā. Vairāk dzirdam par slikto, mazāk par labi padarītu darbu.
Nenoliegšu, ka saistībā ar pēdējiem notikumiem ne ministrijai, ne Valsts policijai nav viegls laiks. Turklāt visi gaida rezultātu, un nekavējoties.
Iespējams, es neaizstāvētu policiju, ja pati nebūtu strādājusi par izmeklētāju. Mans izmeklētājas stāžs ir 23 gadi. Es nesaņemu izdienas pensiju, un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā savulaik strādāju par Izmeklēšanas nodaļas vadītājas vietnieci. Birojā biju nostrādājusi vairāk kā 10 gadus. Manā lietvedībā bija arī daudzi apjomīgi un sabiedrisko rezonansi izraisoši kriminālprocesi. Pēdējais no tiem bija tā saucamā “Daimler” lieta. Apjomīga, interesanta un mana pēdējā lietvedībā esošā lieta, kas joprojām atrodas tiesā un tiek skatīta pirmajā instancē.
Sešus gadus no sava darba stāža Valsts policijā es strādāju Valsts policijas Galvenās Kriminālpolicijas Smagu noziegumu atklāšanas un koordinācijas pārvaldē, izmeklējot tā saucamās slepkavību un izvarošanu lietas ar sabiedrisku ažiotāžu, kā arī sniedzot atbalstu izmeklētājiem no visas Latvijas – gan praktisku, gan pārņemot viņu lietvedībā esošas lietas. Tāpat sadarbojāmies ar citu valstu dienestiem, sniedzot atbalstu tiesiskās palīdzības lūgumu ietvaros.
Daudziem šķiet nesaprotami, kādēļ netiek stāstīts par izmeklēšanas detaļām, kādēļ netiek informēta sabiedrība.
Izmeklēšana, manā skatījumā, ir pats interesantākais un no radošuma viedokļa visaizraujošākais darbs. Iespējams, operatīvo dienestu darbinieki teiktu, ka viņu darbs arī nav garlaicīgs, bet pierādījumu iegūšana un nostiprināšana ir izmeklētāja kompetence. Izmeklētājs ir tas, kurš pieņem lēmumu kriminālprocesā, tas, kurš izvirza versijas. Taču izmeklētājs nav viens spēlētājs. “Skaļo” lietu izmeklēšana ir komandas darbs, un komandai jābūt labai, saliedētai un zinošai. Turklāt ar šādām lietām strādā pieredzējušākie izmeklētāji, kuru komandā ir eksperti, speciālisti, operatīvie darbinieki un prokurors. Daļa sabiedrības varbūt to nemaz nezina, cik ļoti būtiska loma jau no paša kriminālprocesa uzsākšanas sākuma ir prokuroram, kurš uzrauga pirmstiesas izmeklēšanas procesu atbilstoši Kriminālprocesa likumā noteiktajai kārtībai.
Izmeklēšanā, lai nonāktu pie rezultāta, ir dažādas metodes, rīki, par kuriem sabiedrībai nestāsta, jo tas var kaitēt pierādījumu iegūšanai un nostiprināšanai.
Arī noziedznieki lasa presi, klausās ziņas. Tādēļ, izpaužot vienu vai otru informāciju, izmeklētājs pats var “iešaut sev kājā”, liekot noziedzniekam būt modrākam, saprast, uz kāda ceļa nonākusi izmeklēšana.
Ir atsevišķi gadījumi, kad ar izmeklētāja atļauju, ja tas nekaitē izmeklēšanai, kāds dienesta pārstāvis vai pats izmeklētājs skaidro notikušā apstākļus vai izmeklēšanas gaitu, bet tas ir iespējams, tikai saskaņojot ar konkrēto izmeklētāju. Tādēļ visbiežāk presē dzirdam iestāžu skaidrojumu, ka par lietām komentāru nebūs, jo tas saskaņā ar Kriminālprocesa likumu ir izmeklēšanas noslēpums Kriminālprocesa likuma 375.panta izpratnē.
Lai kļūtu par augstas raudzes izmeklētāju, nepieciešams laiks, pieredze un kvalitatīva izglītība, kuru dienesta pienākumu izpildes laikā regulāri jāpapildina. Tāpat nepārtraukti jāseko līdzi judikatūrai. Izmeklētāju darbu atvieglotu arī tas, ja tiesībsargājošo iestāžu darbinieki būtu atvērtāki kriminālprocesā iesaistītajām personām un vairāk skaidrotu vienu vai otru pieņemto lēmumu, lai tie būtu saprotami. Jau šobrīd Valsts policija ir vērsta uz sadarbību ar sabiedrību, kļuvusi modernāka un atvērtāka.
Policijas darbs, tostarp smagu un sevišķi smagu noziegumu izmeklēšanā, ir jāvērtē nevis pēc tā, cik bieži un detalizēti tās pārstāvji stāsta medijiem par izmeklēšanas gaitu, un arī ne pēc skaļi un publiski veiktajām aizturēšanām vai citām procesuālajām darbībām, bet pēc rezultātiem, pēc atklātajiem noziegumiem un noziedzības līmeņa tendencēm. Ir jāatzīst, ka šie rezultāti ir labi.
2020. gadā Latvijā no 78 noziedzīgiem nodarījumiem, kas kvalificēti kā slepkavības, no kuriem 20 ir slepkavības mēģinājumi un trīs gatavošanās gadījumi, lai izdarītu slepkavību, kopumā atklāti 85%.
Arī kopumā noziedzības līmenis Latvijā ar katru gadu mazinās – 2020. gadā uz 10 tūkstošiem iedzīvotāju reģistrēti 204,7 noziedzīgi nodarījumi, 2019. gadā – 209,6, bet 2006. gadā – 282,2 noziedzīgie nodarījumi. Pagājušajā gadā, piemēram, tika atklāta 20 gadus atpakaļ izdarīta slepkavība.
Valsts policija nenoliek lietas skapī, bet turpina savu darbu.
