Latvijas čigānu barons kaismīgi aizstāv Visarionu un viņa Sibīrijā dibināto Saules pilsētu

Jauns.lv jau rakstīja, ka 22. septembrī Krasnojarskas apgabalā Krievijas specdienestu operācijā aizturēja varas iestāžu un tradicionālo konfesiju par destruktīvu sektu dēvētās Pēdējās derības baznīcas līderi Visarionu, kuru apvaino gan cilvēku ietekmēšanā, novešanā līdz pašnāvībai, paverdzināšanā un apkrāpšanā, kā arī nelikumīgās finanšu operācijās un citos pārkāpumos.

Kopā ar Visarionu drošībnieki aizturēja arī divus viņa tuvākos līdzgaitniekus – Vadimu Redkinu un Vladimiru Verdeņikovu. Sektas apkarotāji teic, ka Saules pilsēta ir teju vai lielākais ļaunums. Savukārt paši visarieonieši uzbrukumus sev saista ar vietējo biznesmeņu, “šīs pasaules vareno” provokāciju, jo viņi traucējot attīstīt derīgo izrakteņu biznesu. Visariona piekritēju vidū ir arī simtiem Latvijas iedzīvotāju, no kuriem vairums pārcēlušies uz Saules pilsētu.

Visarioniešu un Saules pilsētu aizstāvju pulkam pievienojies arī Latvijas čigānu kopienas līderis Rudevičs, kurš publicējis rakstu “Cilvēka dvēseles kalves iznīcināšana”. Tajā pausts (tulkojums no krievu valodas):

“Jau vairākas dienas gandrīz visu oficiālo plašsaziņas līdzekļu ziņu lentes pārplūdina stāsti par to, ka Krievijas varas iestādes veica militāru operāciju pret Saules pilsētu – pret Pēdējās Derības baznīcu, ko vada Skolotājs Visarions.

Vārdi “kaujas operācija” šeit ir pilnībā atbilstoši: speciāli apmācīti elites drošībnieki-kaujinieki, četri kaujas helikopteri un desmitiem autozaku (mašīnas aizturēto pārvadāšanai). Šādi līdzekļi bija nepieciešami varas struktūrām, lai uzbruktu, aizturētu un arestētu likumpaklausīgus cilvēkus, kuri nevienam negrasījās pretoties, mierīgi dzīvoja vienotībā un saskaņā ar dabu: pašu Visarionu (Sergeju Toropu) un viņa divus visuzticamākos palīgus.

Pēdējās derības baznīca ir reliģiska kopiena, kas oficiāli reģistrēta Krasnojarskas apgabalā un pastāv jau 29 gadus.

Saules pilsētā – vissirsnīgākie cilvēki

Es ar Visarionu un viņa piekritējiem iepazinos vairāk kā pirms 15 gadiem, un kopš tā laika ar viņiem neesmu zaudējis saikni. Tāpat esmu viesojies Saules pilsētā un ticies ar Visarionu gan Rīgā, gan citās pilsētās. Tādēļ varu apgalvot, ka nekad iepriekš dzīvē man nav nācies sastapt sirsnīgākus, gaišākus un atvērtākus par viņiem. Un man ir ar ko salīdzināt. Regulāri tiekos ar vadošiem pasaules politiskajiem un reliģiskajiem līderiem. Ne reizi vien esmu ticies ar Dalailamu, Romas pāvestu, pareizticīgās baznīcas vadītājiem, nemaz nerunājot par zemāka ranga personībām…

Tāpēc pilnīgi autoritatīvi varu apgalvot, ka Visarions un viņa mācība ir izcila mūsu laika unikāla parādība, kuras iepazīšana radikāli mainīja gan mani, gan manu dzīvi uz labo pusi. Es daudz ko pārskatīju un sapratu, kas patiešām ir svarīgs un kam nav nekādas nozīmes.

Man bijusi iespēja daudz paceļot pa pasauli, grūti atminēties valsti, kurā vēl neesmu bijis. Nekad iepriekš neesmu sastapis tik daudz sirsnīgu, atklātu, talantīgu un radošu cilvēku vienā vietā kā Saules pilsētā. Absolūtais vairākums Visariona mācības sekotāju ir cilvēki ar augstāko izglītību, kuri vīlušies pašreizējā mūsdienu civilizācijā, kas ir postoša cilvēka dabai. Vardarbība, tostarp arī morālā, kurā varas iestādes apsūdz Visarionu, nav savienojama ar visa viņa ikdienas dzīvi jau daudzu gadu garumā.

Atsevišķi gribētu paust savu redzējumu par tur dzīvojošiem jauniešiem un bērniem. Pietiek vienreiz paskatīties uz viņu sejām, lai saprastu, ka pret viņiem nekad nav izmantota vardarbība. Bērni neprot mānīties, kā, piemēram, pieaugušie. Viņu sejās ir ierakstīts viss, ko viņi domā un jūt. Bērni tur aug mīlestības, sapratnes un radošuma gaisotnē, ir patiesi laimīgi, un pieaugušie šajā nolūkā dara visu iespējamo.

"Dvēseles kalve" bez grēka

Viena no galvenajām atšķirībām starp Vissariona mācību un tradicionālajām reliģijām ir pilnīga jebkādu dogmu un jēdziena „grēks” kā tāda neesamība. Neviens no kopienas locekļiem nejūtas kā „vergs”. Pat ne Dieva vergs. Visi viņi ir brīvi cilvēki, apzināti izvēlējušies savu dzīves veidu. Neviens no viņiem nedzīvo ar pastāvīgu vainas apziņu, bailēm un grēka apziņu, ar tādiem grēkiem, kuros nepieciešams regulāri nožēlot un lūgt piedošanu. Neviens nevienam neuzspiež nekādas uzvedības normas. Vienīgais, ko skolotājs atļauj sev, ir atbildēt uz sekotāju jautājumiem, ja tādi ir. Bet viņš nekad neiejaucas neviena dzīvē un nevienam neuzliek nekādus uzvedības noteikumus vai gatavus lēmumus, pat vissvarīgākos jautājumus.

Patiešām, Visarionam un viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem izdevies īstenot cilvēces galveno sapni - izveidot īstu, nevis īslaicīgu „Dvēseles kalvi” - patiesi brīvu un atbrīvotu cilvēku sabiedrību, kuras dzīves pamats ir vēlme dzīvot vienotībā ar savu dabu un darīt labu.

Negribu daudz runāt par melīgajām skolotājam un viņa līdzgaitniekiem izvirzītajām apsūdzībām. Pilnīgi visas reliģiskās kopienas visā pasaule dzīvo no ziedojumiem. Visariona mācības sekotāji nav izņēmums. Dažiem no viņiem radās pilnīgi dabīga vēlme materiāli atbalstīt savu kopienu. Pat visdetalizētākā šo gadījumu izpētē nevienam izmeklētājam nav izdevies pierādīt, ka šie līdzekļi izmantoti kāda personiskajām vajadzībām, nevis kopienas vajadzībām.

Labi zinu, ka vienīgais iemesls, kāpēc varas iestādes sāka iznīcināt Saules pilsētu, ir augsta ranga kungu netīrs bizness, kuru viņi vēlas attīstīt tieši tajā vietā uz planētas, kur atrodas kopiena, kas viņiem traucē.

Prusaki aizkrāsnē

Krasnojarskas apgabala cilvēktiesību ombuda pārstāvis Marks Deņisovs visu šo lietu atklāti dēvē par „netīru pasūtījumu” un “politisku lēmumu”, visiem atklājot visiem labi zināmos mehānismus ilgstošajai reliģiskās kopienas un “šīs pasaules vareno” konfrontāciju pēdējo gadu laikā.

Neticu, ka pamodīsies Saules pilsētas iznīcināšanas organizatoru prāts un sirdsapziņa. Pasaulē, kurā valda alkatība un tieksme pēc pašlabuma, tas nav iespējams.

Šie cilvēki kā prusaki aizkrāsnē, baidās no gaismas un patiesības. Viņi ļoti baidās no publicitātes. Viņi patiešām baidās no tā, kas būs”.

Jāpiebilst gan ka, kā vēsta Jauns.lv neoficiāli informācijas avoti, Visarions un Rudevičs bijuši labi draugi. Piemēram, Visarions kādu laiku esot valkājis Latvijas čigānu barona dāvātu rokaspulksteni.

Orientācija uz pašnāvību

Tikmēr Kuldīgas luterāņu mācītājs Viesturs Pirro par visarieoniešu sektu savā blogā raksta: „Tās vadītājs un dibinātājs Sergejs Torops, saukts Visarions, strādājis par milici, un 1990. gadā (pēc sektas izteikumiem) esot apskaidrots. Sekotāju kopējais aptuvenais skaits – 10 000. Krievijas varas iestādes visarioniešus klasificē kā totalitāru (destruktīvu) sektu. Visariona sastādītā Pēdējā derība ir kosmoloģijas, kristietības un jogas sajaukums. Tiek piekopta stingrā diēta, bieži adepti nomirst badā. Ir gadījumi, kad netiek sniegta medicīniskā palīdzība, paļaujoties uz Dieva ziņu, kā rezultātā sektanti nomirst. Sekta Krievijā reģistrēta ar nosaukumu „Pēdējās derības baznīca”. Sektanti 1994. gadā pēc Visariona norādījuma pārdeva savus īpašumus un apmetās uz dzīvi Krasnodaras rajonā, lai uzceltu ideālo pilsētu. Tās celtniecība var slikti beigties, jo Visarions attaisno pašnāvību, un pasākuma neizdošanās gadījumā ir reāla kolektīvas pašnāvības iespēja. Iespējama visarioniešu un pašnāvnieciski orientētās Baltās brālības apvienošanās. Rīgā Pēdējās derības draudze reģistrēta 1996. gadā. Bīstamība: graujoša sekta ar pašnāvnieciskām tendencēm”.

Lai arī 59 gadus vecā Sergeja Toropa mācība ir daudzu reliģiju sajaukums, izpētot atstatus no saviem piekritējiem „izredzētā kalnā” dzīvojošā Visariona dzīves gājumu, kļūst mazliet skaidrs, kā tapis šis reliģiskais mistrojums.

„Jaunās Jeruzalemes” sādža

Visarions, pie kura Krievijas drošībnieki esot atraduši arī ieročus un munīciju, savu mācību izdomāja juku laikos – „trakajos deviņdesmitajos”, kad pēkšņi bija kļuvis par bezdarbnieku. PSRS iedzīvotājiem bija pavērušās dažādu iespēju slūžas. Bez sakariem un lielas naudas esošais, parastu strādnieku ģimenē dzimušais Sergejs nolēma, ka viņa zelta ādere varētu būt reliģiskā darbība. Viņa vecāki bija pārliecināti ateisti, bet vecmāmiņa cītīga baznīcā gājēja – vecticībniece. Tieši vecmāmiņas ietekmē arī veidojās nākamā „Jēzus Kristus” izpratne par reliģiju, bet diemžēl kropļotā veidā. Tas jaušams kaut vai tajā, ka Saules pilsētas iekārtojumā manāma vecticības ietekme. Piemēram, Krievijas cara impērijas laikā vecticībniekus vajāja un viņiem nācās savus ciematus veidot valsts nomalēs – Sibīrijā un citviet, arī Latgalē, lai būtu nostāk no varas acīm. Šādos ciematos viņi arī veidoja savu ikdienu. Tikai atšķirībā no visarioniešiem, uz kristīgiem principiem. Ja paskatās uz sadzīves apstākļiem Saules pilsētā un „izslēdz” dīvaino „reliģisko skaņu”, tad pat var likties, ka esi nonācis vecticībnieku sādžā.

Cik ilgi bez vadoņa vēl pastāvēs Saules pilsēta, grūti pateikt. Viņam draudot pat 12 gadu ilgs cietumsods par nelegālu reliģisko darbību un psiholoģisko vardarbību pret saviem piekritējiem. Katrā ziņā gadu skaitīšana vienā pasaules daļā, kaut arī nelielajā 250 hektārus plašajā Visariona valstībā mainīsies, jo tur tagad ir 59. gads – visarioniešus gadu ritējumu skaita pēc savas sistēmas, viņiem jauna ēra iesākas 1961. gada 14. janvārī, kad dienas gaismu ieradīja Sergejs Torops.

Starp citu, viņš visiem klāsta, ka viņa miesīgā māte esot Dievmāte Marija nevis Nadežda Toropa, kura ierakstīta dzimšanas apliecībā. Jāteic, ka Nadežda Toropa it nebūt nav sajūsmināta par sava dēla izredzētību. Filmā „Sekotāji” viņa atklāti teica, ka laikā, kad Sergejs dibināja savu sektu, viņa bija pārliecināta, ka dēlam „nav kaut kas kārtībā ar galvu” un viņš jāsūta ārstēties uz psihiatrisko klīniku.