Visarionieši no Latvijas šokā par to, kā notika Krievijas drošībnieku iebrukums Saules pilsētā

Savukārt bijušais ventspilnieks, džudo treneris Aleksandrs Ciganko, kurš uz Saules pilsētu pārcēlies pirms vairākiem gadiem, neizprot, kāpēc viņu reliģisko kopienu pielīdzina teroristiem. Pornieks Jauns.lv atbild uz jautājumiem, vai uzskata, ka viņam sektā “mazgātas smadzenes”, cik visarioniešu patiesībā ir Latvijā un kur viņi pulcējas uz savām sanāksmēm. Starp citu, pērn decembrī Latvijā (un arī mūsu kaimiņvalstī Igaunijā) viesojās viens no arestētajiem visarioniešu līderiem – Vadims Redkins. Tāpat skaidrojam, vai visarioniešu starpā ir arī mācībā vīlušies. Te gan jāuzsver, ka paši visarionieši var celt iebildumus, ka viņus dēvē šādā vārdā: visarionieši ir termins, ko izgudrojuši ārpus Visariona (laicīgā vārdā – Sergeja Toropa) mācības esošie. Viņi esot Pēdējās derības draudzes pārstāvji, kas sekojot Visariona – reinkarnējušamies Jēzus Kristus sludinātajam.

Bijušais ventspilnieks Saules pilsētā māca džudo paņēmienus

Apmēram simts Krievijas specdienestu kaujinieku, bruņoti ar automātiem un tērpti bruņuvestēs, gan neuzskatīja, ka tā ir laba lieta un astronomiskā rudens pirmajā dienā, kas, starp citu, ir viena no visarioniešu svētku dienām, iebruka Saules pilsētā, arestēja kopienas līderus un it kā konfiscējuši ieročus, munīciju, naudu, dārgu alkoholu un pat seksa rotaļlietas. Specdienesti operāciju esot gatavojuši divus gadus un nu aiz restēm uz pirmstiesas izmeklēšanas laiku Novosibirskas izmeklēšanas izolatorā ieslodzīti kopienas līderus, kurus apsūdz ne tikai nelikumīgā reliģiskā darbībā, bet arī cilvēku psiholoģiskā ietekmēšanā un pat viņu novešanā līdz pašnāvībai, kā arī savu adeptu mantas un naudas izkrāpšanā.

Paši visarionieši visus pārmetumus noliedz un ir dziļā šokā. Viens no kopienas pārstāvjiem, bijušais ventspilnieks Aleksandrs Ciganko, telekompānijai “Jeņisej” neslēpj savu sašutumu. Kaujinieki Saules pilsētā iebrukuši pilnā bruņojumā, kā dodoties operācijā pret teroristu bandām. Kaujiniekiem priekšnieki pirms operācijas esot iegalvojuši, ka viņi Saules pilsētā varot sagaidīt bruņotu pretestību, kuras neesot bijis.

Aleksandrs uz Saules pilsētu devies pirms vairākiem gadiem – Ventspilī viņš bija pazīstams kā džudo treneris, bet Saules pilsētā viņš ir fizkultūras skolotājs. Viņa draugs – Andrejs Pornieks par iespējamiem ieročiem un bruņotiem vīriem Pēdējās derības draudzes centrā Jauns.lv saka:

“Principā viņi visi ir veģetārieši vai vegāni, tādēļ pat medību ieroču tur nu nav. Nu nav… taigas lāčus no ābeļdārziem ar rungu baida.

Bijušais ventspilnieks Aleksandrs Ciganko telekanālā "Jeņisej":

Salīdzinājumā ar bruņoto spēku, ar kādu tika veikta aizturēšanas operācija, es teiktu - pat ja kādam no apmēram 500 ticīgajiem tur aiz spāres patiešām būtu atrasts kaulu zāģis, tie ir pilnīgi bērnu šļupsti. Ir tur grupiņa čaļu, kas nodarbojas ar džudo, viņus, šķiet, trenē mans draugs Saša, ventspilnieks”. 

Ekoloģiskā katastrofa un Kremļa politiskās spēlītes

Pornieks un citi Visariona mācības piekritēji domā, ka patiesais Saules pilsētas iznīdēšanas iemesls varētu būt saistīts ar netālajā Tivas republikā atklātajām molibdēna vara rūdas iegulām. No tām uz Kuraginskas rajona Žuravļovas dzelzceļa staciju vēlas izbūvēt 190 kilometru garu automaģistrāli, pa kuru dienu un nakti kursētu kravas mašīnas ar vara rūdu, kas piegandētu visarioniešu apdzīvoto teritoriju un tur no neskartās dabas un ekoloģiski labvēlīgās vides vairs nebūtu ne smakas.

Tā nu pēc visarioniešu domām Krievijas prezidenta pakļautībā esošie drošības dienesti izdomājuši veidu, kā atbrīvoties no traucējošās Pēdējās derības draudzes, kura jau kopš pagājušā gada radot “ekoloģiskus nemierus” Kuraginskas rajonā, vietējiem stāstot par draudošo ekoloģisko katastrofu, kas grib iznīcināt labvēlīgo dzīves vidi un piesārņot skaidro Kaziras upi.

Saules pilsētas apkārtnes iedzīvotāji vērsušies ar sūdzību pie Krievijas prezidenta Vladimira Putina, lai viņš nepieļautu ekoloģisko katastrofu. Bet, kā zināms, Putinam protestētāji nepatīk un nu viņš izdomājis likvidēt pašus sūdzībniekus…

Saules pilsētas iedzīvotāji pret ekoloģisko katastrofu:

Ja tas tā tik tiešām ir, tad tas ir kārtējais apliecinājums tam, ka Putina režīms sev veido “kabatas opozīciju” jeb “viltus demokrātijas” atbalstu. Jo Tivas republikā esošās vara raktuves pieder krievu miljardierim, partijas “Pilsoniskā platforma” dibinātājam Mihailam Prohorovam, kurš 2012. gada martā bija viens no Vladimira Putina pretiniekiem cīņā uz Kremļa saimnieka amatu (Prohorovs, salīdzinot ar par Putinu nodotajām 60,6% balsīm, ar 7,9 procentiem palika trešajā vietā). Pēdējās Krievijas prezidenta vēlēšanās “Pilsoniskā platforma” savu kandidātu neizvirzīja un paziņoja par atbalstu Putinam, savukārt reģionālajās vēlēšanās apgabalā, kur uz līdera vietu pretendēja “Pilsoniskā platforma”, Kremļa varas partija “Vienotā Krievija” savu līderi neizvirzīja. Tā kā – roka roku mazgā, bet Saules pilsētas iedzīvotāji Kremļa politiskajās spēlītēs nepiedalās.

Provokatori pašu vidū

Lai sarīkotu uzbrukumu Saules pilsētai, bija vajadzīgs kāds iemesls, un tāpēc starp Pēdējās derības draudzes piekritējiem bija iefiltrējušies trīs provokatoru saimes, kuras drošībniekiem varēja sūdzēties par savu sūro dzīvi, kuru sagandējuši visarionieši. Pornieks teic:

“Cik es sapratu, tās trīs ģimenes, kuru neaprūpēšanā vaino baznīcas spici, principā nav bijušas Vienotās Ģimenes sastāvā, tikai laiku pa laikam, dzīvojot netālu, cēlušas kādas pretenzijas”. Viņš domā, ka Latvijā nesekos Krievijas piemēram: “Pieņemu, ka Latvijas varas instances pagaidām vēl neplosās. Nav arī par ko, parasti ļautiņi”. Un turpina, ka no draudzes mācības neatteiksies un ir gatavs sekot saviem garīgajiem līderiem:

 “Vispār būtu ar mieru arī pavadīt laiku Novosibirskas “sizo”, lai gan tie ir tādi romantiķa sapņi. Drīzāk pats nesīšu krustu, nekā atteikšos no skolotāja, kurš ir viens no pazīstamākiem apustuļiem.

Par apsūdzības draudzei patiesajiem iemesliem nerunāšu, šobrīd nevajadzētu ļauties heroiskai ironijai vai citādiem uzbrukumiem. Mana pārliecība liek pieturēties pie nevainības prezumpcijas”. 

Ticīgo skaits pavisam neliels

Bet cik ir Pornieka domubiedru pašā Latvijā? Viņš saka: “Sacīšu, ka Latvijā sekotāju, vēl jo mazāk regulāru sapulces apmeklētāju, skaits ir pavisam neliels. Droši var sacīt, ka latviešu skaits uz vietas – Saules pilsētas kopienā ir (varbūt pat vairāk reižu) lielāks nekā Rīgā.

Ir tādi, kas dzīvo ārpus Rīgas un sarosās kaut kad ap svētkiem, vai kad atbrauc kāds no turienes - no Sibīrijas. Kam vairāk spēka un finanšu, tas drīzāk pārceļas turp”.

Visarioniešu saieti Rīgā netiek reklamēti, un Pornieks vien noteic, ka tie ik pa laikam notiekot kaut kur VEF tilta rajonā: “Neesmu pārliecināts vai mani ticības brāli un māsas īsti ir gatavi tagadējos apstākļos atklāt adresi. Visu laiku bija Vecrīgā, taču nācās pārcelties remonta dēļ”

Internetā gan atrodamas reklāmas, ka pagājušā gada decembrī klubā “Rozā zilonis”, ēkā Krišjāņa Barona ielā, kur atrodas Starptautiskais Rēriha centrs, viesojās viens no visarioniešu līderiem – saules pilsētas līderis Vadims Redkins. Viņš arī sniedza interviju, kura atrodama Youtube.com:

Uz alternatīvu nākotni

Lielāko tradicionālo baznīcu garīdznieki Pēdējās derības draudzi nodēvējuši par “destruktīvu uz pašnāvībām tendētu sektu”. Par šo apgalvojumu Pornieks saka, ka nav nekāda destruktīvisma – ir tikai pozitīvisms:

“Psiholoģiskā ietekme uz mani ir labvēlīga. Nākotnē kaut kas būs aizķeries par to, kā iespējams dzīvot tālāk. Tā vai citādi - nenormālā un slepkavīgā sistēma sevi izdzīvos un Sibīrijā uzbūvētā pilsēta jau ir piemērs un pamats alternatīvai cilvēces nākotnei.

Daudziem kungiem traucē karaliska stāja, ja gadās iepretī reliģiska satura tekstiem lasīt Marku Tvenu”.

Bet, protams, ir arī cilvēki, kuri viļas Saules pilsētas ideoloģijā. Par vienu šādu Pornieks stāsta:

“Piemēram, bija viens tāds cilvēks, kas arī bija aizbraucis, un viņam bija zināšana ar noteiktā jomā šaubīgi slaveno garīdznieku Māri Santu. Nu un, dabīgi, skolotājs sodomiju neattaisnoja. Lūk, rupjos vilcienos, viena no vilšanās shēmām.
 
Uzskatu, ka, līdzīgi kā Bruknas kopienā, no sibīriešiem retais pateiks, ka dzīve tur ir viegla. Kur nu vēl runājot par pirmsākumiem, kad bija tikko iekopti kādi mazdārziņi un nolīsts mūžamežs pirmajām guļbūvēm. 

Nu nevar gaidīt, ka tūdaļ iekļaujas visi. Taču galvenais - tur ir vēlme un centība, cilvēciskās īpašības nevis - materiālā bāze un sociālais statuss. Dabīgi, ka grūtāk Vienotā Ģimenē būtu cilvēkam, kas apšauba skolotāja autoritāti, tomēr – arī daudzi tādi dzīvo tuvākā apkārtnē, vienkārši miermīlīga līdzāspastāvēšana.

Vietējie jau viens otru labi pazīst, un attiecības arī ar lokālajām varas iestādēm līdz šim bija labas, kaut sākumā bija tāda manāmi piesardzīga attieksme. Nepatikšana, šķiet, sākās ar to kalnraču biznesu, jo daži ciemu iedzīvotāji sāka celt trauksmi par lielceļa būvi caur teritorijām, kas būtu varējušas veidoties kā nacionālais parks”. 

Vilšanās pēdējā cerībā

Te jāpiemin, ka, runājot par “atkritēju” – ar no Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas par homoseksualitāti izdzītā mācītāja Māra Santa saistītu cilvēku visdrīzāk domāts Santa draugs Andis, kurš gadsimta sākumā neslēpa savu piederību visarioniešiem. Viņš Sibīrijā – Visariona kopienā nodzīvoja gadu, bija pat viena ciema vecākais, un latviešu valodā tulkoja Visariona darbus. 2002. gadā viņš intervijā laikraksta “Rīgas Balss” sadaļai “Svētbrīdis” par piedzīvoto Visariona kopienā teica:

“Tā ir ļoti visaptveroša mācība. Visarions uzrakstījis grāmatu visai pasaulei “Pēdējā cerība”. Iztulkoju to latviski un ceru, ka tā drīz ieraudzīs dienas gaismu. Visarions ir otra Jēzus Kristus atnākšana. Viņš ir piedzimis no laicīgiem vecākiem. Tam noticēju, izlasot viņa grāmatas. Līdz tam neko tik sakārtotu un loģisku nebiju lasījis. Visariona “Pēdējā cerībā” rodamas atbildes uz gandrīz visiem jautājumiem un ieteikumi, kāda ir cilvēka cienīga rīcība”.