Kas maksās par bedrē iekritušu sasistu auto

Tieši todien "Rīgas siltums" veica hidraulisko pārbaudi siltumtīklos, radās caurules pārrāvums, un ūdens izskaloja bruģa apakšu. Uzņēmums tajā pašā dienā paziņoja, ka uzņemas pilnu atbildību un zaudējumus automašīnas īpašniekam kompensēs. Apakšzemes komunikācijas šajā vietā būvētas vēl tālajā 1963. gadā, un nav izslēgts, ka šādas situācijas var atkārtoties.

Jūnijā tikai dažu dienu laikā Rīgā trīs automašīnas ielūza ūdens izskalotās bedrēs dažādos pilsētas rajonos. Visu šo negadījumu iemesls ir ūdens un siltumapgādes sistēmu nolietošanās, un nav izslēgts, ka tādas situācijas tuvākajā nākotnē var atkārtoties.

Interesanti, ka nepilnu mēnesi pēc pirmā gadījuma vien dažus metrus tālāk arī uz tās pašas Ģertrūdes ielas līdzīgu likteni piemeklēja arī kāds "Opel" markas spēkrats. Vai tiešām Ģertrūdes iela kļuvusi par kādu melno punktu?

Tiesības uz kompensāciju

Tajā pašā laikā ir daudz gadījumu, kad autovadītāji savus spēkratus sabojā, iebraucot dažādās bedrēs vai bez vākiem palikušās kanalizācijas lūkās. Pēc apdrošinātāju datiem, gadā notiek vidēji 3000 šādu negadījumu. Kā rīkoties tādās reizēs, un vai ir cerības saņemt jebkādu kompensāciju?

Ja autovadītājs cieš negadījumā nekvalitatīva ceļu seguma dēļ un šajā vietā nav izliktas nekādas brīdinājuma zīmes vai noteikts ātruma ierobežojums, tad, visticamāk, viņš ir tiesīgs pieprasīt šo zaudējumu atlīdzināt – galu galā auto īpašnieki maksā speciālu nodokli ceļu uzturēšanai.

Ja transportlīdzeklim ir pilna KASKO apdrošināšana, remontu apmaksās apdrošināšanas kompānija, kas pēc tam regresa kārtībā var vērsties pret ceļa uzturētāju un zaudējumus piedzīt.

Diemžēl apdrošinātāju darbu ietekmējot biežā policijas nevēlēšanās ierasties šādu negadījumu vietās, līdz ar to esot grūti iegūt pārliecinošus pierādījumus.

Autovadītājs pret domi

Ja apdrošināšanas nav, tad par taisnību būs jācīnās pašam īpašniekam, un, visticamāk, sekos tiesas darbi. Tādi precedenti ir bijuši, pirms dažiem gadiem tiesā pret Rīgas domes Satiksmes departamentu vērsās kāds auto īpašnieks, kurš sasita riteni Valdemāra ielā.

Bedre nekādi nebija apzīmēta, un vadītājs atsaucās uz Ceļu satiksmes likuma pantu, kas nosaka, ka “ceļa pārvaldītājam ir pienākums nodrošināt, lai nekavējoties tiktu novērsti šķēršļi, kas traucē satiksmi un apdraud tās drošību, bet, ja tas nav iespējams, nodrošināt bīstamo vietu aprīkošanu ar atbilstošiem satiksmes organizācijas tehniskajiem līdzekļiem līdz šo šķēršļu likvidēšanai”.

Tiesa lemj par labu šoferim

Satiksmes departaments iebilda, ka bojājumi “transportlīdzeklim varēja rasties, iebraucot nevis Valdemāra ielas bedrē, bet kādā citā vietā. Turklāt bija norādīts, ka, ievērojot visas Ceļu satiksmes noteikumu prasības, viņš būtu varējis savlaicīgi bedri pamanīt un apbraukt vai nobremzēt pirms tās, neapdraudot citus satiksmes dalībniekus”.

Tad vadītājs vērsās tiesā, un tā lēma viņam par labu, spriedumā pasakot: “Nav iespējams izvērtēt, vai prasītājam konkrētajos apstākļos pastāvēja objektīva iespēja izvairīties no iebraukšanas bedrē, tomēr minētajam apstāklim nav būtiskas nozīmes strīda izšķiršanā, jo tas neattaisno ceļa pārvaldītāja pieļautu bezdarbību attiecīgā ielas posma uzturēšanā, ievērojot arī apstākli, ka šī pienākuma izpilde pamatota nevis ar kādas konkrētas personas, bet gan visas sabiedrības interesēm.”

Summa, ko piedzina, gan nebija liela – tikai 103 eiro, taču no tiesiskā viedokļa šis precedents ļauj cerēt, ka līdzīgās situācijās arī citos procesos tiesas varētu lemt tāpat.

Negadījumu uzskaitījums

Pirmais gadījums ap pulksten desmitiem no rīta notika 5. jūnijā Rīgas centrā, Ģertrūdes ielā. Iegruvums sākās, kad liktenīgajai vietai pāri brauca kāds mersedess – tā vadītājam gan izdevās tikt pāri, taču aizmugurē braucošais BMW iegāzās bedrē. Izskalojums zem bruģa izveidojās, plīstot caurulei laikā, kad Rīgas siltums veica siltumtīklu hidraulisko pārbaudi.

Pēc nedēļas ar dažu stundu starpību zem asfalta izskalotās bedrēs ielūza vēl divas automašīnas. Ziepniekkalnā, Ēbeļmuižas  ielā, izskalojums radies pēc lietus kanalizācijas caurules savienojuma izkustēšanās daudzdzīvokļu nama pagalmā četru metru dziļumā, un negadījumā cieta "Audi". Otrā gadījumā privātā teritorijā Pleskodālē, Zalves ielā, bedrē tieši blakus notekūdeņu kanalizācijas vākam ievēlās "Nissan".

Dārzciema ielā 5. jūnijā aculieciniekus pārsteidza vairākus metrus augsta zaļa strūklaka – tādas krāsas ūdeni pārbaudēs izmanto "Rīgas siltums".

Visbeidzot mēneša pēdējā dienā Ģertrūdes ielā nelaimes gadījums notika ar "Opel" markas automašīnu.

"Rīgas ūdeni" maksāt piespieda tiesas ceļā

Visšokējošākā situācija pieredzēta 2010. gadā, kad, plīstot ūdensvadam, Nīcgales ielā stāvlaukumā izveidojās milzīga bedre, kurā iegāzās "Honda Accord". Bedre bija tik dziļa, ka no tās rēgojās vien automašīnas bagāžnieks, un, ja tas būtu noticis brīdī, kad spēkrats brauca, autovadītājam izglābties nebūtu cerību.

Šis gadījums arī radīja juridisku precedentu, jo toreiz "Rīgas ūdens" labprātīgi segt zaudējumus atteicās, uzskatot, ka uzņēmuma vaina nav pierādīta un notikušais ir nejaušība.Apdrošinātājs vērsās tiesā un pēc četriem tiesvedības gadiem ar Augstākās tiesas spriedumu šajā prāvā uzvarēja.

Spriedumā teikts, ka, “uzņēmumam gūstot peļņu no saimnieciskās darbības, tā pienākums ir nodrošināt ūdensvada esamību tādā stāvoklī, lai tas nerada kaitējuma rašanās draudus trešajām personām. "Rīgas ūdens" nav pierādījis, ka par tā valdījumā esošajiem ūdensvadiem ir rūpējies, kā kārtīgam saimniekam pienākas”.

Pēc šā sprieduma, kuru kā paraugu var izmantot arī advokāti, atteikšanās atlīdzināt zaudējumus līdzīgos gadījumos kļuva bezjēdzīga.

Signalizācija tikai jaunajām caurulēm

"Rīgas siltuma" preses sekretāre Linda Rence "Kas Jauns Avīzei" stāsta, ka uzņēmums apsaimnieko aptuveni 800 kilometrus siltumtrašu, no kuriem nomainīti ir 63% – pārējās joprojām ir vēl padomju laikā būvētās, tāpēc tās katru gadu tiek pārbaudītas paaugstināta spiediena režīmā.

Pēdējās hidrauliskās pārbaudes laikā atklāti 67 bojājumi, kurus vasarā novērst ir vienkāršāk, neradot problēmas patērētājiem. Diemžēl vecajā sistēmā citu iespēju nav, un arī ziemā nelielu avāriju var pamanīt tikai tad, kad tā kļūst redzama vizuāli.

Jaunajās caurulēs gan ir iebūvēta speciāla signalizācijas sistēma, kas reaģē uz spiediena izmaiņām, un tajās arī pārbaudes jāveic tikai vienu reizi četros gados.

Gaisā izkūp 11% siltuma

Lielāko maģistrālo cauruļu diametrs ir 1,2 metri, un karstā ūdens temperatūra ziemā tajās zem spiediena sasniedz pat 118 grādu temperatūru. Tos uzmana īpaši, jo maģistrālā vada plīsums var izraisīt arī nelaimes gadījumus ar traģiskām sekām.  Pārbaudes laikā ūdens temperatūru tajos pazemina līdz 45 grādiem un ūdeni iekrāso zaļā krāsā.

Atšķirībā no padomju laika, kad visas siltumtrašu vietas ziemā bija redzamas pēc izkusušā sniega, vismaz šī situācija mainījusies uz labo pusi, kaut ne līdz galam.

“Šobrīd uzņēmumā siltuma zudumi ir aptuveni 11%, un tas ir tāds normāls Rietumu līmenis, jo vēl 2000. gadā šie zudumi bija ap 20%,” saka Rence. Diemžēl šie siltuma zudumi ir jāapmaksā patērētājiem, jo tie ierēķināti kopējos izdevumos.

Ūdens straumīti neviens neredz

"Rīgas ūdens" apsaimniekošanā ir vairāk nekā 2500 kilometru ūdensvada un kanalizācijas cauruļu, arī lietusūdens kanalizācija, kas vēsturiski, sevišķi centra rajonos, ir kopēja. Gadā rīdzinieki patērē 38 miljonus kubikmetru ūdens un vidēji jānovērš ap 300 ūdensvada avāriju.

Uzņēmuma preses sekretārs Arturs Mucenieks skaidro, ka mazās noplūdes atklāt jau to rašanās brīdī nav iespējams – tas notiek tikai tad, kad defekts kļūst redzams (tātad jau strūklakas veidā – Red.) vai ir traucēta ūdensapgāde kādā objektā.

Caurplūdes indikatori ir tikai nomainītajās maģistrālajās caurulēs, bet šobrīd kopīgi ar Rīgas Tehniskās universitātes speciālistiem rit īpašas datorsistēmas izveide.

Ūdens zudumi šajā uzņēmumā gadā sasniedz apmēram 10%, un arī par tiem samaksā patērētāji. “Pārbaudīt caurules, kurām sen jau beidzies ekspluatācijas laiks, ar paaugstinātu spiedienu mēs neriskējam, jo tas varētu novest pie ļoti plašiem bojājumiem. Mūsu pakalpojumam nav arī sezonāls raksturs, un nevaram atļauties šos bojājumus pēc tam novērst vairāku mēnešu garumā. Lai sakārtotu visu ūdensapgādes sistēmu, būtu vajadzīgs vismaz viens miljards eiro, bet jautājums – vai rīdzinieki būtu gatavi pāris gadus dzīvot ar visā pilsētas centrā izraktām ielām,” saka Mucenieks.

Kritiska situācija ir arī ar lietusūdens noteci, kas ir apvienota ar kopējo kanalizācijas sistēmu. Stipru lietusgāžu gadījumā esošās novadcaurules ar to galā netiek, un katru gadu Daugavā ieplūst vairāki miljoni kubikmetru neattīrītu notekūdeņu.

Bumba ar laika degli

Par to, kas var notikt, ja neuztur kārtībā siltumtrases, liecina vairākas traģēdijas Krievijā pēdējo gadu laikā. Plīstot maģistrālajai trasei Pēterburgā un pārplūstot pagrabā ierīkotai saunai, aizgāja bojā divi cilvēki. Kādā hostelī Permā no tvaika radītiem apdegumiem mira pieci cilvēki, ieskaitot mazu bērnu.

Īpaši raksturīgs pašreizējai Krievijai bija Pēterburgas gadījums, kur atklājās, ka cauruļu nomaiņai izmantotas jau lietotas, kuras tikai nokrāsotas un atzīmētas ar viltotu marķējumu, bet darbu veicēji piesavinājušies trīs miljardus rubļu (aptuveni 45 miljoni eiro).

Par laimi, Latvijā vismaz pēdējo desmit gadu laikā ar ūdens un siltumapgādi saistītu lielu nelaimes gadījumu nav bijis.