Puišu trijotne mājās. No sirds saka paldies visiem labajiem cilvēkiem, kuri bija ar viņiem
"Mums neticas, ka esam mājās pie savējiem - rokas un kājas trīc no uztraukuma," Jauns.lv ar aizkustinājumu saka Jānis Kraušs. Puiši ievietojuši komentāros vēsti, ka meklē busu uz Latviju no Vācijas un izpalīdzējis Saldus ekspresbuss, kurš veic braucienus Saldus - Vācija, Vācija - Saldus.
Saimnieks Normunds uzrakstījis novadniekiem, lai gaida - pēc divām stundām būšot klāt Haldenslēbenes pilsētiņā, kurā puiši pavadīja vairākas dienas. Piektdien trijos pēcpusdienā puiši iekāpuši busā, bet sestdien 10 no rīta jau bijuši mājās. Jānis teic - kad uzzinājis šo priecīgo jaunumu par mājās braukšanu, viņam gandrīz sirmi mati palikuši. Neticējuši veiksmei un pat vairākas reizes zvanījuši izpalīdzētājiem.
"Es no priekiem nevaru aptvert, kas notika piektdien un sestdien. Mēs visi bijām šokā. Bijām tik uztraukušies, ka aizmirsām pateikt paldies busa vadītājiem un priekšniekam Normundam - tagad to sakām. Vārdi pat pietrūkst. Paldies skan tukši, bet gribas šajos vārdos visu sirdi ielikt," ar degsmi teic saldenieks un turpina savu domu, ka viņi visi trīs ciena un ļoti novērtē visu to nesavtīgo cilvēku palīdzību - ziedojumus un palīdzēt vēlmi. Puišiem viens cilvēks pat solīja no Berlīnes uz mājām biļetes izmaksāt, bet bijuši jau mājās. Latviešu tauta ir ļoti izpalīdzīga, ja tautieši nokļūst nelaimē.
"Man joprojām galva kūp un grūti noticēt, ka esmu mājās. Trakas lietas notiek dzīvē! Nav vārdu, lai visiem pateiktu paldies. Katram individuāli sakām. Mēs, visi trīs, saprotam, ko šis paldies nozīmē. Daudzi to arī nesaprot," domā Jānis un saka, ka gribas tagad raudāt aiz priekiem vai aiz uztraukuma. Tas nav kā ar autobusu uz Saldu, vai Kuldīgu aizbraukt - ar autobusu no Vācijas diezgan tāls gabals braucams.
"Mana omīte raudāja no priekiem, viņai jau 80 gadu. Bijusī draudzene un deviņgadīgā meitiņa Santa man zvanīja- braukšu ciemos. Kad ar brāli Mārtiņu izkāpām no busa, gājām pa Saldus ielām, visur runā latviski - mēs bijām atraduši. Ieejam veikalā un hallo kā vācieši sakām. Vācijā bija aizsargmaskas jāliek, bet Latvijā maskas nevalkā uz ielas. Vakar man rakstīja viena sieviete - pārskaitīs piecus eiro, lai būtu, ko maizīti nopirkt," sirsnīgi saka mans sarunas biedrs un atzīst, k, esot nepatīkami lūgt palīdzību - visi jūtoties neērti. Jānis pauž, ka nedēļu tagad sēdēs mājās un domās - kas vispār ir noticis?
Tante sestdien kurināja pirti, lai tālie braucēji nomazgā Vācijas netīrumus, nomaina visas drēbes un kārtīgi nomazgājas. Visi mežu pārdzīvojumi taču ir bijuši. "Vācijā mutes un rokas mazgājām tualetē, bet nebija, kur kājas mazgāt. Upē, kad varējām, noskalojām. Ja būtu tikuši līdz Berlīnei, viens latvietis piedāvāja drēbes izmazgāt, pašiem nomazgāties, jo bildē redzējis, ka mēs esam nesakopušies. Bet mums bija tālu līdz Berlīnei," atklāj ceļotājs un sirsnīgi saka, ka visi draugi un klasesbiedri uztraukušies. "Nekad dzīvē nav bijis tā, ka kāds par mums tik ļoti uztrauktos. Tas ir ļoti patīkami. Es pat neticu, ka esmu mājās ticis- tik daudz dienu nodzīvot pa mežiem, pa taciņām, pa Vācijas pilsētiņu ielām! Un vienā naktī mūs aizved uz mājām. Tas vienkārši ir brīnišķīgi," sajūsmu izsaka Jānis Kraušs.