Zane Čulkstēna: valstij jārīkojas tagad
Pirms nedēļas padalījos savā satraukumā par jauna emigrācijas vilņa iespēju un pārliecībā, ka pareizi rīkojoties, varam to ne tikai novērst, bet pat panāktu pretēju efektu. Proti, pievienojos visiem tiem, kas uzskata, ka šī krīze var būt arī iespēja un tieši šobrīd ir kritiski svarīgi ātri un efektīvi rīkoties. Lai saruna nepārvērstos vispārējā teoretizēšanā, mēģināju apkopot pāris konkrētus priekšlikumus jomās, kuras labāk pārzinu. Raksta Zane Čulkstēna, Stratēģiskā HR un komunikācijas uzņēmuma “ERDA” dibinātāja kustības “Latvija strādā” līdzautore.
Darbinieku noturēšana. Kā saglabāt esošās darba vietas un kā radīt jaunas?
Esošo darba vietu saglabāšana.
Galvenais darba vietu saglabāšanas mehānisms līdz šim ir bijis dīkstāves pabalsti. Saskaņā ar pirms pāris dienām publicēto statistiku - šobrīd dīkstāves pabalsts ir piešķirts 26 reizes mazākam cilvēku skaitam nekā plānots un tam ir iztērēts 13 reizes mazāk nekā bija iebudžetēts. Lai būtu skaidrs - mēs runājam par desmitiem tūkstošu cilvēku un tūlīt maijā vēl vairāk, kas šī rezultātā visdrīzāk kļūs par bezdarbniekiem, piepulcējoties jau tiem 66 tūkstošiem, kas ir reģistrēti kā bezdarbnieki un vēl krietni vairāk, kas nekvalificējās bezdarbnieka statusam. Es saprotu, ka nav viegli izstrādāt un administrēt vienotus noteikumus, lai tie netiktu ļaunprātīgi izmantoti. Nodokļi ir jāmaksā, un man pašai pēdējā mēnesī ir bijusi tikai laba pieredze dīkstāves pabalstu saņemšanai saviem darbiniekiem, par ko esmu valstij un VID pateicīga. Bet ir zināma augšminēta statistika un mēs tagad ikdienā lasām gadījumu pēc gadījuma, kurā atteikšanas iemesls, lai arī formāli pamatots nešķiet ekonomiski loģisks. Arī pati ideja par to, ka dīkstāves pabalstu uzdevums ir nevis atbalstīt darba devējus un darbniekus situācijā, kad tam ir 100-30% ieņēmumu zudums, bet gan novērst to strādāšanu, manuprāt, ir absurds.
Visas krīzes ir jāizmanto, lai sakārtotu iekšējos procesus, izstrādātu jaunus produktus, mācītos un rezultātā iznāktu no krīzes spēcīgākiem. Mēs šobrīd daram pilnīgi pretējo. Tas būtu tāpat kā tagad pateikt mūsu Olimpiskai komandai - Olimpiāde šogad atcelta, sacensības nebūs, mēs jums iedosim nedaudz naudas, lai jūs nenomirtu badā, bet tikai ar nosacījumu, ka jūs nekādā gadījumā netrenējaties. Sēdiet mājās, skaties televizoru, ja pieķersim sportojot - atņemsim to pašu mazumiņu. Tieši cik spēcīga būs mūsu Olimpiskā komanda pēc šī eksperimenta? Tieši kādas tagad būs mūsu izredzes nākamā gada Olimpiādē?
Jaunu darba vietu radīšana.
Nav daudz uzņēmumu, kas šīs veselības un ekonomikas krīzes ietekmē nebūtu jau apstādinājuši rekrūtēšanu un uzsākuši darbinieku atlaišanas. Bet ir tādi GBS (Global Business Services), kuri ne tikai neatlaiž darbiniekus, bet šobrīd meklē vairāk nekā 200 jaunus.
2018.gadā tika parakstīts memorands starp Ekomonikas ministriju, LIAA, Rīgas Domi un citām iesaisītajām pusēm par šī sektora attīstības veicināšanu un 10 000 jaunu darba vietu izveidi līdz 2023. gadam. Ja neskaita atsevišķu GBS uzņēmumu paplašināšanos, kas ir šo uzņēmumu pašu panākums, 3 gadu laikā ir piesaistīti pāris nelieli uzņēmumi ar pārsimts darba vietām. Tepat kaimiņos Lietuvā šajā jomā ir pilnīgi cits stāsts, līdz ar ko nevaram attaisnoties ar globalizācijas un brīvas darba spēka kustības radītajiem izaicinājumiem. Kaut kāds vilciens ir aizgājis, bet nav tā, ka tagad nevarētu piesaistīt šos uzņēmumus un ka nebūtu iespējas izveidot šīs 10'000 labāk apmaksātās darba vietas. Jautājums - cik aktīvi mēs pie tā šobrīd strādājam?
Darbinieku attīstīšana. Kādas iemaņas un prasmes būs vajadzīgas visiem Latvijas iedzīvotājiem?
Ir skaidrs, ka pasaule strauji mainās, un tik mazā valstī kā Latvija ir svarīgi pārliecināties, ka katram iedzīvotājam ir iespēja iekļauties arvien globalizētajā darba tirgū. Tādā visprimitīvākajā izpratnē, manuprāt, tas nozīmē to, ka visiem ir jārunā vai vismaz jāsaprot angļu valoda (vēlams vēl vismaz 2 citas valodas) un visiem vajadzētu būt vismaz bāziskām digitālajām prasmēm.
Skaidrs, ka te liels darbs Izglītības un zinātnes ministrijai, un cik noprotu ir virzība pareizājā virzienā, bet tam būtu jābūt visu ministriju darbam. Būtu jāsāk pašiem ar sevi - cik daudz mūsu valsts ierēdiņi runā vai saprot angļu valodu, cik attīstīti un automatizēti ir mūsu valsts iekšējie procesi? Tālāk - cik daudzi bezdarbnieki šobrīd var apgūt angļu valodu un jelkādas digitālās prasmes? Un beidzot - kā palīdzam uzņēmumiem (no kuriem liela daļa ir pilnība 'nogriezuši' savu apmācību budžetu), attīstīt abas augšminētās prasmes? Un nē, angļu valodas zināšanas un labas digitālās prasmes nekādi neapdraud nacionālo identitāti un ir aktuālas visās jomās (t.sk. mākslas, veselībā, u.c.). Tas ir veids, kā šobrīd piekļūt informācijai, turpināt izglītoties, saprast un iekļauties globālajos procesos, tā pārstāvot un veicinot savas valsts attīstību.
Šeit risinājums var būt starptautiski un lokāli piedāvātie virtuālie apmācību rīki gan valodu apguvei, gan digitālo iemaņu attīstībai, kā arī atbalsts darba devējiem savu darbinieku prasmju celšanā (neatkarīgi no piederības kādai asociācijai vai jomai). No pilnīgi cita skatu punkta - varbūt arī ir pienācis laiks atcelt prasību dublēt visas filmas Latvijā, pietiktu ar titriem un jūs redzētu, kā valodas pašas 'liptu klāt'. Tā dara, piemēram, Zviedrijā.
Darbinieku piesaiste. Kāds ir Latvijas darba devēja tēls?
Aicinu intereses pēc Google ierakstīt "work in Latvia"! Pēc tam varat ierakstīt "work in Lithuania" vai "work in Estonia". Argumentu, "pārdošanas" materiālu un aktivitāšu kopums, kas vērsts uz valsts popularizēšanu nodarbinātības jomā (valsts 'employer branding') ir standarta risinājums gan talantu piesaistei no visas pasaules (t.sk. no tādām mums līdzīgām valstīm kā Ukrainas, Baltkrievijas, kuru talantiem mūsdienās arī netrūkst iespēju izvēlēties), gan reemigrācijas veicināšanai, gan vietējo talantu pašapziņas un motivācijas pacelšanai. Igaunija pie šī jautājuma mērķtiecīgi stradā jau vismaz 5 gadus - ir platforma, materiāli, virkne aktivitāšu.
Skaidrs, ka tikai ar "platformas" izveidi te nebūs līdzēts. Daudz lielāks un sarežģītāks ir jautājums ir par to, cik aktīvi strādājam pie ārvalstu studentu piesaistes un to noturēšanu pēc absolvēšanas? Cik toleranta ir mūsu sabiedrība un arī valdība pret savādākajiem? Ko darām, lai Latvijā atgrieztu mūsu pasaules Top 100 universitāšu absolventus? Kā izturamies pret sievietēm - vai mudinām jaunas meitenes kļūt par programmētājām un zinātniecēm nevis mājsaimniecēm vai influencerēm, vai ļaujam jaunajām māmiņām veiksmīgi iekļauties darba tirgū, vai palīdzam sievietēm 55+ palikt darba tirgū, vai cīnamies ar vardarbību ģimenē? Vai saprotam, ka kultūrai un mākslai ir milzīga loma arī šajā plāksnē? No ekonomikas skatu punkta uz šo raugoties - vai attīstām vidi, kurā gribētu dzīvot un strādāt pasaules talantīgākie cilvēki?
Noslēgumā viena biznesa literatūras klišeja. Senāk teica, ka ilgtermiņā lielākās zivis apēdīs mazās, mūsdienās tiek uzskatīts, ka ātrākās apēdīs lēnās. Ātrumam, fleksibilitātei un mērķtiecīgai rīcībai ne tikai COVID-19 izplatības apkarošanā šobrīd ir izsķiroša nozīme. Latvijas izmēram ir arī priekšrocības.
