Kembridžas studenti Jānis un Edgars par to, kāpēc viņi neuzņemtu Latvijas vidusskolēnu šajā universitātē
Pirms kāda laika Latvijas Televīzijā parādījās sižets, kurā tika runāts par to, ka Latvijas vidusskolas atestāti netiek atzīti Kembridžas Universitātē un citās labākajās britu augstskolās. Sižets izraisīja rezonansi interneta lietotāju vidū, un Valsts Izglītības satura centrs (VISC) jau ir sazinājies ar universitāti, lai noskaidrotu šā fakta iemeslus.
Galvenā problēma nav tā, ka Kembridža neatzīst mūsu diplomu, bet gan, ka mēs esam vienīgā valsts Eiropā, kuras diploms ir nederīgs. Acīmredzami šī ir zīme, ka kaut kas ar mūsu izglītības sistēmu nav kārtībā. Mēs esam apkopojuši trīs galvenos iemeslus, kāpēc mēs neuzņemtu Latvijas vidusskolēnu Kembridžas Universitātē.
1) "Mēs esam vispārīgi"...
... ir mūsdienu Latvijas izglītības sistēmas devīze. Lielbritānijā vidusskolēni mācās tikai trīs līdz sešus mācību priekšmetus divu gadu laikā. Skolēnam, nonākot vidusskolā, ir iespēja pašam izvēlēties priekšmetus, kuros viņš vēlas specializēties. Šāda sistēma dod vairāk laika mācīties un darīt to, kas skolēnam padodas, netērējot uzmanību priekšmetiem un prasmēm, kas izvēles profesijā nekad nebūs vajadzīgas. Šie ir tie A līmeņi (A levels), par kuriem Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs Jānis Vētra runāja nesen LTV1 intervijā, tikai tie nav nekādi „īpašie kursi Kembridžai" - tā ir vienkārši vidusskola.
Latvijas izglītības sistēma ir citādāka - vidusskolā jāmācās vismaz 12 priekšmeti, no kuriem pieci ir obligāti visiem. Rezultātā jau pēc pāris mēnešiem 10. klases skolēns ir izdedzis un demotivēts, jo sapratis, ka trīs ceturtdaļas no tā, ko viņš dara, nenesīs viņam nekādu labumu dzīvē.
Salīdzinot ar Lielbritāniju, Latvijas vidusskolēni savu mācību laiku pavada krietni neproduktīvāk - skolēns ir spiests koncentrēties vairāk uz šīm trim ceturtdaļām, nevis sev svarīgāko, jo, lai tiktu budžeta grupā, ir vajadzīga laba vidējā atzīme, nevis izcils sniegums konkrētajā jomā. Vispārīga mācību sistēma rada riebumu pret mācīšanos un motivācijas trūkumu. Kā šāds skolēns var sacensties ar kādu, kurš savu laiku ir pavadījis trīs reižu produktīvāk, lai tiktu Kembridžā? Būdams tikumīgs?
2) Prasme domāt un risināt problēmas
Tipiska Kembridžas intervija - tu apsēdies pie grezna galda un tev iedod uzdevumu. Ja intervētājs redz, ka tu to saproti, tevi pārtrauc un iedod nākamo. To dara tik ilgi, līdz esi iedzīts stūrī. Tas, vai tiksi Kembridžā, būs atkarīgs nevis no tā, vai tiksi no stūra ārā, bet gan, kā tu tiksi no tā ārā. Jo vienkāršāks un elegantāks ir tavs risinājums, jo labāk. Viltīgs nestandarta triks ir bonuss. Nav viena "standarta" risinājuma, labāki rezultāti būs tiem, kam būs "nestandarta" risinājumi. Intervētāji nemeklē skolēnus, kuri prastu izdarīt to, kas ir uzrakstīts grāmatā. Viņi meklē skolēnus, kas spēj domāt patstāvīgi un atrast labāko risinājumu konkrētajai problēmai.
Latvijas vidusskola nemāca domāt - tā māca nedomāt. Latvijā risinājumi tiek pasniegti algoritmu formā - "izdari A, B, C un tu iegūsti rezultātu". Arī eksāmenā visbiežāk būs viens "pareizais" risinājums - ja kādas algoritma daļas esi saīsinājis, tas ir mīnuss, no patstāvīgas domāšanas eksāmenos ir jāizvairās. Pat ja Kembridža pēkšņi atzītu mūsu atestātu, Latvijas domāt nespējīgais skolēns nekad netiks cauri pat pirmajām deviņām intervijas minūtēm. Tieši tāpēc tie ir olimpiāžu skolēni, kas tiek uzņemti, jo viņi ir pieraduši domāt par uzdevumiem ar nestandarta risinājumiem.
3) Obligātais eksāmens matemātikā jeb, kā sagraut izglītības sistēmu astoņos gados
Matemātika un dabaszinātnes ir ļoti svarīgi mācību priekšmeti, it īpaši mūsdienu tehnoloģiju pasaulē. Farmaceitiskās, biotehnoloģiju kompānijas, programmētāju firmas - šīs un citas industrijas grimst nespējā atrast sev kompetentu darbaspēku. Pirms astoņiem gadiem Izglītības un zinātnes ministrija sev izvirzīja mērķi paaugstināt Latvijas vidusskolēnu zināšanu līmeni dabaszinātnēs. Kā risinājums tika pieņemts obligātais eksāmens matemātikā. Atsevišķi matemātikas skolotāji apgalvos, ka šis obligātais eksāmens matemātikas līmeni nav cēlis, taču situācija ir krietni sliktāka.
Obligāts eksāmens visiem nenozīmē, ka skolēnu izglītības līmenis pielāgosies eksāmenam, bet otrādi - eksāmens pielāgosies skolēnu līmenim. Ar katru gadu matemātikas eksāmens kļūst arvien vieglāks un vieglāks, līdz ar to krītas arī prasības un satura kvalitāte. Izglītības ministrija no šīs kļūdas nav mācījusies un cenšas ieviest obligātos eksāmenus ķīmijā un fizikā.
Arī mācību vielas ziņā mēs atpaliekam no pārējām Eiropas valstīm. Matemātiskā analīze, kompleksie skaitļi, summēšana un citas tēmas tiek mācītas jebkuram Eiropas Savienības vidusskolēnam - izņemot Latvijas, mums tās māca universitātē. Šīs tēmas ir svarīgas jebkuram zinātniekam un inženierim. Ja mēs nemācām skolēnam fundamentālas analīzes metodes, kāpēc mēs brīnāmies, ka viņš nespēj konkurēt ar citiem, kuri to prot?
Taču lielākā problēma ir iespaids, kādu šis eksāmens ir atstājis uz skolotāju mācīšanas stilu. Kādreiz matemātikas skolotāji lika uzsvaru un talantīgākajiem. Tagad skolotāji sēž ar tiem, kas ar grūtībām reizina, bet tie, kam matemātika padodas, tiek atstāti novārtā ar domu - tāpat jau tiks budžetā. Latvijas vidusskolēnu matemātikas sniegums ir kā "Titāniks" - aizmugure ceļas gaisā, priekša grimst zem ūdens, bet kapteinis sēž laivā un, sakrustojis rokas, apgalvo, ka „šis joprojām nav politisks jautājums".
Pašapmierinātā Izglītības ministrijas nostāja liedz veikt acīmredzami nepieciešamas pārmaiņas. Nav pareizi vainot skolotājus un skolēnus pie zemās izglītības kvalitātes - vainīga ir neizdevusies sistēma. Sistēma, kas demotivē, liedz patstāvīgi domāt, ir ļoti vispārīga un nekoncentrējas uz konkrētiem mērķiem.
Kembridžas Universitātes studenti Jānis Briška un Edgars Klētnieks / Foto: shutterstock
