Dēls atklāj baisus faktus par Rīgā - Tallinas ielā - bojā gājušo māti. Iespējams, notikusi slepkavība
Jauns.lv sazvanīja Deniss - 67 gadus vecās Jūlijas, kura gāja bojā 12. februāra gāzes sprādzienā Rīgā, Tallinas ielā, dēls. Viņš noliedza sākotnējo versiju, ka sieviete izdarījusi pašnāvību, jo viņas dzīvokli grasījās atņemt tiesu izpildītāji.
Pirms nedēļas - trešdienas rītā uguns liesmas plosījušas divstāvu daudzdzīvokļu koka mājā Tallinas ielā 3B. Ugunsdzēsēji nama pirmajā stāvā atrada bojāgājušo – cienījama vecuma sievieti. “Viņu šodien piespiedu kārtā bija jāizliek no dzīvokļa. Viņa jau iepriekš draudēja visu aizdedzināt. To viņa ir izdarījusi un pati aizgājusi mūžībā,” ugunsgrēka versijas TV3 raidījumam "Degpunktā" izteica vietējā iedzīvotāja. Deniss šo kaimiņienes izteikto versiju sauc par muļķībām:
„Sākotnējā ziņa, ka mana māte izdarījusi pašnāvību, izraisot gāzes sprādzienu, neatbilst patiesībai.
Dzīvoklis tika pārdots jau oktobrī un manai mātei nekādu problēmu nebija. Viņa tur atradās, lai veiktu dzīvokļa uzkopšanu un to varētu nodot jaunajiem īpašniekiem. Tas, vai tur nāks vai nenāks tiesu izpildītāji, nekādi mūsu dzīvi nevarēja ietekmēt. Manai mātei ir daudz nekustamo īpašumu, viņa dzīvoja Vecrīgā – Peitavas ielā. Viņai absolūti nebija iemesla izdarīt pašnāvību tāpēc, ka šo dzīvokli atņems tiesu izpildītāji.
Mana versija ir tāda, ka tā bija kāda sakritība, nejaušs gadījums. Tomēr man tas nepatīk, jo pašlaik notiek cīņa par lielu nekustamo īpašumu. Es un mana mamma traucē ļoti lielai kompānijai sasniegt savus mērķus. Vecrīgā ir ļoti liels kvartāls, kuru kāda kompānija vēlas nojaukt un tās vietā, iespējams, uzbūvēt lielu viesnīcu. Mēs abi tam liekam šķēršļus, jo mums šajā kvartālā ir nekustamais īpašums, kur dzīvo mana māte. Tāpēc, man šķiet, ka viss šis nav gluži nejauši. Viņa tikai uz neilgu laiku bija iegājusi Tallinas ielas dzīvoklī. Kaut kas viss šajā „neiet kopā”.
Viņa vispār pēdējos gadus dzīvoja tikai Peitavas ielā un Tallinas ielas namā parādījās ļoti reti. Un viņai nebija tās labākās attiecības ar kaimiņiem, kuri viņi šādā veidā varēja aprunāt”.
