Vēstniece: "Krievija nesapņo par PSRS atjaunošanu, bet paplašināt ietekmes zonas vēlētos gan"

"Manuprāt, PSRS atjaunošana vienkārši nav iespējama, un to lieliski saprot arī paši krievi, kamdēļ PSRS atjaunošana nav tā lieta, ar kuru kāds nopietni grasītos nodarboties. (...) Es ne reizes neesmu dzirdējusi, ka kāda oficiāla amatpersona pat pieminētu šādu iespēju. Par PSRS atjaunošanu var izlasīt, piemēram, atsevišķos skandalozos un radikālos interneta portālos, taču nedz no diplomātiem, nedz nopietniem un saprātīgiem politiķiem nav pat nekādu mājienu par šo tēmu. Protams, ir arī tādi politiķi, kuri ik pa brīdim uznāk tribīnē un paklaigā par to, kas viņuprāt būtu jāizdara ar Eiropu un visiem pārējiem, taču šādu cilvēku iespējas ietekmēt reālo lēmumu pieņemšanu ir labākajā gadījumā ļoti niecīgas. Viņi Krievijā nav noteicošais spēks," teikusi diplomāte.

Kurme stāstījusi, ka arī saskarsmē ar parastajiem krievu cilvēkiem nekad neesot jutusi, ka viņi Latviju uzskatītu par piederīgu Krievijai vai par tādu, kas uz laiku un nejauši būtu atrāvusies no Krievijas. "Tieši otrādi, es daudzkārt esmu dzirdējusi, ka "jūs nekad nebijāt mūsējie, arī PSRS laikā ne". Tur, protams, var domāt, kas tad ir un kas nav mūsējie, taču viņu filozofijā mēs neesam daļa nedz no Padomju Savienības, nedz Krievijas, nedz no jaunās Krievijas. Vēl gan paliek augstā politika, taču tas sabiedrības viedoklis, lai par kādiem tā mūs arī uzskatītu - vienkārši svešiem, nepateicīgiem, agresīviem, pārāk proamerikāniskiem vai vēl kā citādi - ir tāds, ka mēs nepiederam pie viņu pasaules."

Vēstniece uzsvērusi, ka Latvija ir būtiski uzturēt labas attiecības ar Krieviju. "Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam sabombardēt to tiltu, kas joprojām pastāv, gan tikai, teiksim tā, laipiņu veidā. Mēs ar Krieviju vienmēr būsim kaimiņi, un tas nozīmē, ka ilgtermiņā gan viņiem, gan mums ir izdevīgi nonākt pie labām kaimiņattiecībām."

"Kas attiecas uz Krimu, tad principā jau ir zināms, ka mums ir viens, bet Krievijas pusei - cits viedoklis un par šo jautājumu nav nekādu diskusiju, jo tās ir bezjēdzīgas, vismaz vēstnieka līmenī pavisam noteikti. Ir skaidrs, ka mēs nekad neatzīsim Krimas okupāciju jeb aneksiju, bet Krievija Krimu nekādā gadījumā tā vienkārši neatdos. Tomēr tā situācija nāk līdzi kā melna ēna, un visas oficiālās sarunas sākas ar pozīciju atkārtošanu. Vienlaikus, ja cilvēki vēlas kaut ko atrisināt, piemēram, kādas tehniskas lietas, neraugoties uz to, ka kopējā situācija, teiksim tā - nav laba, tad ar šo jautājumu sarunas pēc klusas abpusējas piekrišanas netiek sāktas vai tas pat vispār tiek nolikts plauktiņā," piebildusi diplomāte.

Taujāta, kā Krieviju ietekmē sankcijas un ekonomiskās problēmas, Kurme atzīmējusi, ka situācija ir smaga, bet Krievijas iedzīvotāji spējot paciest daudz. "Ārkārtīgi svarīga lieta, kuru nenovērtējam mēs un bieži vien pat nesaprot Eiropas valstīs, ir Krievijas iedzīvotāju izturība jeb tā vienkāršoti - cik ilgi cilvēks var "vilkt" ar savilktu jostu. Man šķiet, ka krieviem kā nācijai tā ir patiešām bezgalīga un nav pat izmērāma. Krievi ir ārkārtīgi izturīgi, lielā mērā viņu smagās vēstures dēļ, kura nekad nav bijusi viegla, bet pēc 1917.gada - īpaši smaga. Es teiktu, ka tā ir tauta, kuras ievērojama daļa ilgi ir atradusies uz izdzīvošanas robežas un jau ģenētiskā līmenī iemantojusi izturību, daudzkārt lielāku nekā Eiropas un daudzām citām valstīm."

"Ja runājam par Krievijas ekonomiku, tad šobrīd tiek atzīts, ka nav bijis stratēģiski tālejoši balstīties galvenokārt uz energoresursu eksportu, un jo īpaši liberālais spārns, ieskaitot uzņēmējus, ir pamatoti satraucies par to, kas notiks tālāk. Pagaidām nav arī skaidrs, ar ko noslēgsies tā dēvētā importa aizstāšanas politika, it īpaši pārtikas jomā, par kuru izskan daudz saukļu, apmēram - cik labi, ka ir sankcijas, mēs tagad paši varēsim sevi pabarot! Vai tiešām bija vajadzīgas sankcijas, lai sāktu ražot savu pārtiku?" teikusi Kurme, "zemās naftas cenas tomēr jūtami ietekmē valstī notiekošo, un cieš vispirms sociālā joma, pensionāri, skolotāji. Darbu zaudē, piemēram, daudzi cilvēki, kas iepriekš ir bijuši iesaistīti vērienīgos celtniecības projektos. Kopumā tā ir krīze, ļoti līdzīga tai, kādu vēl nesenā pagātnē piedzīvojām arī mēs."