Latvijā pēc teātra izrādēm trūkst dziļāku diskusiju sabiedrībā, uzskata JRT aktieris Keišs

Kā piemēru viņš minēja JRT izrādi “Cerību ezers”, kas nupat saņēmusi “Spēlmaņu nakts” balvu. “Tā ir izrāde, pēc kuras bija nepieciešama diskusija. Vai mums nav to cilvēku… Mums trūkst tā viena posma, lai ieietu tajā vēl dziļāk. Mums būtu tik daudz ko pastāstīt par to, ko domājām “Cerību ezerā”,” teica Keišs.

Viņš minēja Vācijas kolēģu pieredzi, kad aktieri pēc izrādes noņem grimu, pārģērbjas, un tad notiek diskusijas.

“Es tā kā gluži pēc izrādēm negribētu, uzreiz kaut kā mājās gribu. Bet kaut kā tā posma trūkst. Viens tāds liels posms diemžēl tikko beidzās, viens tāds ļoti stiprs teātra “lasītājs” un pēc tam tās idejas uzlicējs uz papīra - [teātra un kino kritiķis] Normunds Naumanis,” teica Keišs.

Vaicāts, vai, ņemot vērā JRT režisora Alvja Hermaņa bieži vien skarbos izteikumus par sabiedrību un politiķiem, arī aktieri bieži izjūt sevi kā opozicionāri, Keišs sprieda, ka ir dažādi. “Kurš ir vairāk pieslēdzies - mums, protams, ir Alvis, kurš labi ir pieslēdzies situācijai, un Daudziņš Vilis, Kaspars Znotiņš. Es neesmu tāds, es nespēju sevi pārveidot. Es nevaru rītu pavadīt, lasot ziņas, es vienkārši to nespēju,” atzina aktieris.

Taču, viņaprāt, šāda pilsoniskā nostāja no mākslinieku puses ir nepieciešama.

Režisoru Alvi Hermani aktieris uzskata arī par vienu no svarīgākajiem faktoriem, kāpēc JRT, salīdzinot ar citiem teātriem, devās citā virzienā.

“Viņa vīzija. Viņš ir līderis, kurš redz diezgan tālu uz priekšu, un neaptverama intuīcija, kas ir nepieciešams skatītājam. Bez Alvja te nekas nebūtu radies. Ja Alvis nebūtu mūs uzaicinājis, mēs izklīstu pa visiem teātriem un tā tas ietu tālāk. Viņš saptrata, ko grib, un tas ir pats galvenais,” uzskata Keišs.

Savukārt otra lieta ir nerakstītais, iekšējais kodekss - mīlošas ironijas pilna attieksme pret dzīvi, skarbi, piedauzīgi joki grimetavās un tiešām nesavtīga palīdzība kolēģiem.

Keišs atzīst, ka liela loma ir arī skatītājiem. “Mūsu skatītāji ir mūsu viss. Sākām šo sezonu, “Divpadsmit krēsli” bija jāspēlē, bija mēginājums pa dienu un nogurums. Bet izej uz skatuves, un uzreiz uzplūst mīlestība vilnis un nes cauri izrādei. Skatītājs ir mūsu galvenais partneris. Tas tā ir, jo, ja ir atnākuši brīnišķigi, atvērti skatītāji, izrāde ir daudz dzirkstošāka. Ja viņi ir noguruši, izrāde

arī ir savādaka. Tas ir pavisam objektīvi, ka skatītāji ir partneri,” raksturoja aktieris.

“Es pats iegādājos biļetes - mums ir ļoti stingri ar to -, saviem radiem pērku biļetes. Tas nemaz nav tik lēti, un apzinoties to, ka cilvēki iegulda arī tādā veidā. Jā, tiešām visu cieņu, tas ir brīnišķīgi” vērtēja Keišs.

Andris Keišs ir JRT aktieris kopš 1997.gada. Šogad viņš  apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni - par nopelniem Latvijas kultūrā, spilgtu radošo devumu teātra un kino mākslā. Tāpat šogad viņš saņemis "Lielo Kristapu" kā labākais aktieris par lomu Valērija Oļehno īsmetrāžas spēlfilmā "Pa pa".

Par JRT ēkas rekonstrukciju

Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktieris Andris Keišs atzīst, ka ar nepacietību gaida ēkas Lāčplēša ielā rekonstrukciju, jo ēka ir ļoti neērta.

“Esmu sēdējis JRT zālē - garākam cilvēkam tur nav, kur kājas likt,”piemēru minēja Keišs.

Viņš teica, ka tagad viss apstājies pie tā, ka Tabakas fabrika tiks pielāgota teātra vajadzībām, un, kad to izdarīs, JRT varēs pārcelties uz šīm telpām un varēs ķerties klāt ēkai Lāčplēša ielā.

Kā ziņots, līdz šim nav veicies ar būvnieka meklēšanu Tabakas fabrikas telpu pielāgošanai. Iepriekš pat nācies pārtraukt būvniecības konkursu, jo pretendenti nebija gatavi veikt darbus par projektam atvēlētajiem 2,9 miljoniem eiro.

Tabakas fabrikas ēkas pielāgošana plānota līdz 2016.gada vasarai, lai JRT varētu uz to pārcelties pēc 2015./2016.gada sezonas noslēgšanas. Plānots, ka teātris šajās telpās darbosies divus gadus, kamēr norisināsies pārbūves darbi tā telpās Lāčplēša ielā 25, Rīgā.