Inga Akmentiņa-Smildziņa: sabiedrībā jāveicina cilvēcīgas rūpes par bīstamās situācijās nonākušiem bērniem
“Mūsu sabiedrībā vajadzētu uzlabot savstarpējās komunikācijas prasmes un cilvēcīgas rūpes vienam pret otru pat tādos gadījumos, kad runa ir par svešu cilvēku, kurš izskatās apjucis vai piedzīvojis nelaimi. Tas ir īpaši svarīgi situācijās, kas skar mazus bērnus,” uzsver Latvijas vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.
Saskaņā ar Valsts policijas datiem 2018. gadā ceļu satiksmes negadījumos iekļuvuši 492 bērni. Tāpat novēroti vairāki riski, ar ko bērni saskaras sabiedriskajā transportā vai uz ceļa, proti, ceļa šķērsošana intensīvas satiksmes apstākļos, diennakts tumšajā laikā, lietus vai sniega apstākļos; apjukums un satraukums, ko rada iekāpšana cita maršruta autobusā vai izkāpšana svešā pieturā; izbīlis, ko piedzīvo mazs bērns, uz ielas atrodoties viens. Lai pievērstu sabiedrības uzmanību bērnu drošībai sabiedriskajā transportā un uz ceļa, Autotransporta direkcija uzsākusi kampaņu “Mazs pasažieris, liels risks”.
“Mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa norāda izplatītākos iemeslus, kādēļ apkārtējie bieži vien nepievērš pietiekamu uzmanību bīstamās situācijās nonākušiem bērniem: pirmkārt, līdzcilvēki mēdz būt vienaldzīgi un nevēlas uzņemties iniciatīvu un, iespējams, arī atbildību; otrkārt, ne visi sabiedrības locekļi prot atbilstoši uzrunāt nelaimē nonākušu bērnu, viņu nenobiedējot. “Diemžēl esmu novērojusi, ka atsevišķas kundzes sabiedriskajā transportā paceļ balsi pret bērniem vai izturas necienīgi. Ja bērns iepriekš to ir redzējis vai piedzīvojis, tad situācijā, kad nākamreiz kāda kundze pie viņa pienāks, bērns, visticamāk, nobīsies. Tāpat pieaugušie reizēm mēdz nodomāt: “Ko es tur uzbāzīšos, gan jau mazais nebrauc viens. Un ko man tam bērnam vispār jautāt?”,” norāda I. Akmentiņa-Smildziņa.
Ja bērniem tiek mācīts baidīties no pieaugušajiem, kurus viņi nepazīst, nepaskaidrojot, ka situācijas un cilvēki mēdz būt dažādi, tad brīžos, kad bērns ir apmaldījies un viens, viņš, visticamāk, baidīsies vērsties pēc palīdzības. “Lai vērstu bērna uzmanību uz riskiem, kas pastāv ārpus mājas, atbildīgi vecāki saviem bērniem stāsta par sliktajiem pieaugušajiem, kuri varētu nodarīt pāri. Un tādi patiešām pastāv. Viens no padomiem, kas saistās ar sava bērna pasargāšanu, ir mācība, ka sliktais cilvēks nemaz neizskatās ļauns, bet, tieši otrādi, viņš var izskatīties kā parasts garāmgājējs. Tātad aizdomās varam turēt visus. Taču, ja paralēli bērnam netiek skaidrots, kādos gadījumos, kā un kuram pieaugušajam lūgt palīdzību, var izveidoties situācija, kas apdraud pašu bērnu,” akcentē I. Akmentiņa-Smildziņa.
Vienlaikus organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja atzīst, ka situācija sabiedrībā kopumā uzlabojas. I. Akmentiņa-Smildziņa vairākkārt novērojusi gadījumus, kad pieaugušie pievērš uzmanību mazam bērnam uz ielas, vispirms ar acīm pasekojot līdzi, vai tuvumā nav kāds pieaugušais, kurš varētu būt kopā ar mazo. Tāpat novēroti gadījumi, kad pirmsskolas vecuma bērns autobusā vēlas braukt viens pats bez pavadoņa, lai gan bērnus šādā vecumā nedrīkst atstāt bez uzraudzības. Bērns, kurš ir jaunāks par septiņiem gadiem, viens pats nedrīkst atrasties nedz mājās, nedz arī sabiedriskās vietās. “Šim normatīvajos aktos noteiktajam vecumam ir zināmi iemesli – ja notiek krīzes situācija, pirmsskolas vecuma bērns vēl nav spējīgs pieņemt lēmumu par pareizāko rīcību. Bērna acīs krīzes situācijas var būt dažādas, tajā skaitā tādas, kas pieaugušajam var nelikties kā krīze, piemēram, pabraukšana garām savai pieturai vai izkāpšana no pieturas ātrāk,” skaidro I. Akmentiņa-Smildziņa. “Ja vecāki apjaustu tās bailes, ko mazā sirsniņa šādā brīdī piedzīvo, diezin vai viņi piekristu, ka mazais pārvietojas viens. Nemaz nerunājot par riskiem, kas ar bērnu var notikt, apmaldoties svešā apkaimē,” atzīst I. Akmentiņa-Smildziņa.
Trīs zelta likumi, kas vecākiem jāievēro, – bērnam par drošību uz ielas jāmāca no mazām dienām, jāskaidro, kā lūgt palīdzību pieaugušajiem, un, visbeidzot, mazu bērnu nepieskatītu atstāt nedrīkst. I. Akmentiņa-Smildziņa iesaka vēlamo rīcības scenāriju vecākiem: “Bērns, kurš ir sasniedzis septiņu gadu vecumu, patstāvīgu pārvietošanos uzsāk tad, kad pats vecākiem izsaka šādu vēlmi un jūtas drošs par savām spējām. Vecāki to izvērtē un pārliecinās, piemēram, vēlreiz kopīgi izstaigājot vai izbraucot konkrēto maršrutu un pārrunājot drošības jautājumus.”
Lūk, video par riskantu situāciju, kādā var nonākt sākumskolas vecuma bērns, braucot sabiedriskajā transportā.
Kampaņa “Mazs pasažieris, liels risks” tiek finansēta no ceļu satiksmes negadījumu novēršanas un profilakses konta līdzekļiem, kurus veido apdrošinātāju veiktās iemaksas no OCTA polisēm.
