Jaunā autore Elīna no Smiltenes piedāvā iepazīties ar viņas dzejoļiem. DZEJA
Vēloties lasītājus iepazīstināt ar savu dzejas varējumu, 29 gadus vecā Elīna Kubuliņa-Vilne no Smiltenes mazu daļu savas daiļrades uzticēja portālam Kasjauns.lv cerībā, ka jaunās dzejnieces domas lidojumi varētu uzrunāt līdzcilvēkus un literatūras mīļotājus. Publicējam dažus dzejoļus no Elīnas jaunākā krājuma "Pārmaiņu vējā". Autore pati par tiem teic šādi: "Jaunas vēsmas, viegla ironija, pārdomas un novērojumi".
Elīna raksta: "Esmu dzimusi 1986.gada 14.jūlijā Smiltenē. Dzeju rakstu jau kopš vidusskolas laikiem, par ko lielu paldies varu teikt savai literatūras skolotājai Valdai Cirītei. Viņa bija tā, kas pamudināja mani rakstīt.
Vēl esmu pateicību parādā dzejniecei Birutai Žurovskai, kura deva stimulu rakstīšanai pievērsties nopietnāk".
Jumts
Man esot aizbraucis jumts,
Nekas, būs pašai sava
Ierīce lidošanai.
Un varbūt zudušā jumta
Vietā gaisa vairogu celšu,
Un būs man jumts,
Ko neredzēt jums.
Skat, uz mana jumta sijām
Rūķis sēž un pēdējās
Nevajadzīgo atmiņu paliekas
No prāta dzīvokļa mēž.
Mans jumts kā satelīts
Meklē planētu jaunu,
Kur nosēsties,
Pirms vecā ēka avarēs.
Bet ja nu jumts nav zudis,
Jo tas nekad nav arī bijis?
Kaut vētras nerimstas
Un lietus mūžam lijis.
Tā nebūs maģija vai
Zinātnieku projekts izlolots,
Par kura tapšanu ir
Simtiem stāstu jau,
Jo manam Eifeļtornim
Jumta nemaz nav.
***
Saplīst skumjas
Saplīst skumjas,
Ak, šis vakars dumjais,
Ko tu man devi –
Tagad jālāpa sevi.
Sirdij oderi izgriežu,
Ja plīst – tad lai plīst,
Visu projām aizsviežu,
Ja negrib dzīt –
Lai nesadzīst.
Laternā nositas
Kārtējais tauriņš –
Nav ne pirmais,
Ne pēdējais –
Kur izdziest gaisma,
Tur kautiņš.
Saplīst domas,
Man vajadzīgas
Jaunas lomas,
Pirms sikspārņi brēc,
Lai tumsā ienirst
Mans gaišais kabriolets.
No Piena ceļa notinu
Mazliet dzijas,
Cerams, tur kāds
Neapmaldījās?
Nē, viss tikpat gaišs,
Tikai ezītis miglā
Kļuvis aizdomīgi skaļš.
Piespiežu pieri pie
Rasota loga,
Uz tā vēl nospiedumus
Atstājusi tava roka.
Ņem vērā - viss šis
Tikai teātris lēts,
Mans spēka avots
Vienmēr būs tavs grēks.
***
Jau kādu laiku jūtos bezmērķīgi,
Jau kuru reizi sāku dzīvot veselīgi.
Es uzzīmēju puķi,
Bet mani par to neslavē.
(Citiem vārdiem –
Grūti izlikties par muļķi.)
„Do soroka Bog ļubit duraka.” –
Un daudz ko piedodam,
No sava prāta izslēdzam.
Vai varu ziemā staigāt
Es bez cepures?
Vai varu kāpt uz
Grābekļa no pagātnes?
Ārsts dara brīnumlietas
Manās smadzenēs.
Modē nācis koučings,
Cilvēkzinātnes,
Diētu no baktērijām
Ieviesīšot mēs.
Ideālais sitiens
Tikai sagaidāms –
Gēniem vienkāršs
Darbiņš padarāms.
Cik daudz atkritumu
Aiz mums paliks –
Tas nav zināms.
Indigo rase –
Mūsu dzīves fināls.
***
Par jāņtārpiņiem, prusakiem
Un dzīvi šis dzejolis,
Par vabolēm, kodēm
Un tauriņiem,
Kuri lido tik brīvi
Un piedzīvo krāsainu
Emociju gammu –
Veselu sajūtu okeānu.
Kaligrāfiskā rokrakstā velku
Savam dzejolim rindiņas,
Burti lokās un vijās
Kā simtkājim kājiņas.
Tikmēr blakšu pompozās
Fasādes klusām zem
Gultas sien šūpoles.
Pirksti jau sāp –
Tik daudz rakstīts,
Kāds nosalis ods
Klusi par ekoloģijas
Tiesībām dīc.
Vēlos atkal saņemt
Saldo Mīlestību tavu,
Noguris pie kāda
Tumša loga stāvu,
Rokā sažņaugts svaigi
Dzimis dzejolis,
Blakus satraukts
Zvana sienāzis:
„Jau vakars pagājis,
Aust jaunas dienas rīts.”
Un kāda bite savā
Šūnā ieraksta –
Pie viņas mājas
Tiku pamanīts.
