Viņš nepagāja garām karstumā guļošam cilvēkam: Edijs no Mīlgrāvja pabaro, nomazgā un apģērbj bezpajumtnieku Jāni
Ne tikai ārzemju šovos varam vērot brīnumainas pārvērtības, kas notiek ar dzīves grūtdieni, ja viņam labi cilvēki izrāda elementāru cieņu un palīdzību. Tā nupat pozitīvi noskaņotais sportists - 32 gadus vecais Edijs Kaņepājs - vismaz uz vienu vakaru kājām gaisā apgrieza 72 gadus vecā Jāņa dzīvi.
Edijs portālam Jauns.lv stāsta: “Otrdienas vakarā iepirkos tuvējā veikalā un gāju mājās gatavot vakariņas (pa Ostas prospektu uz Čiekuru ielu), kad starp mājām kādā laukumā ieraudzīju uz zemes guļošu cilvēku. Saule jau bija norietējusi, tā kā viņš nevarēja sauļoties. Nepagāju tā vienkārši garām. Piegāju klāt un paprasīju, vai viss kārtībā. Atbildēja, ka jā, gribot vien pagulēt.
Teicu, ka eju uz mājām gatavot vakariņas un pajautāju, kad viņš pēdējo reizi ēdis un vai negrib kopā ar mani paēst. Viņš teica, ka kopš pēdējās maltītes jau kāds labs laiciņš pagājis. Tad sacīju – celies kājās, ejam taisīt vakariņas! Viņš piekrita, ilgi nepretojās. Kamēr taisīju ēst, iedomājos, ka viņš taču ir baigi noaudzis – gara bārda, gari mati. Piedāvāju, vai negrib noskūties un nogriezt matus, jo man mājās taču bija matu dzenamā mašīnīte. Tad piedāvāju ieiet dušā, viņš ātri iegāja dušā un noskalojās. Iedevu viņam jaunas drēbes un iesmaržināju ar odekolonu, par ko viņš bija ļoti priecīgs. Cilvēks uzreiz par 15 gadiem jaunāks izskatījās! Kad ēdiens bija gatavs, paēdām, pasēdējām, bišķi parunājāmies. Ar jautājumiem neuzbāzos, jo skaidrs jau tāpat, ka cilvēks ne jau aiz labas dzīves nonācis tādā situācijā, kādā ir.
Tik daudzus jaukus un labus pateicības vārdus, kā no Jāņa, nebiju dzirdējis nevienā savā dzimšanas dienā. Cilvēks ar asarām acīs saka, ka viss ir labi un kārtībā... Bija jau ap vienpadsmitiem vakarā, teicu, ka man jāiet gulēt, izgājām pagalmā. Viņš tur palika uz soliņa, es viņam iznesu ūdens pudeli un pledu ar ko apsegties. Kad no rīta gāju projām, Jāņa vairs nebija. Kaimiņi, kas redzēja kā aprūpēju Jāni, man teica, ka viņš esot „vietējais cilvēciņš”.
Šo stāstu ieliku „Facebook” un man rakstīja tik daudz nepazīstamu cilvēku, uzteica, ka esmu izdarījis labu darbu. Nebiju gaidījis tādu reakciju, jo tas jau nebija nekas īpašs... Ne jau es Jānim dzīvi izmainīju, bet varbūt viņam viens vakars bija mazliet citādāks nekā ikdiena. Man šī bija pirmā reize, kad tik „fundamentāli” kādam palīdzu. Neaicinu jau nevienu tagad katru ņemt pie sevis mājās un aprūpēt. Bet tīri cilvēcīgi šādos gadījumos, it sevišķi šai karstajā laikā, kad jebkurš var nokrist un viņam palikt slikti, taču varam pieiet pie cilvēka un uzprasīt, vai viņam viss ir kārtībā, nevajag kādu palīdzību, izsaukt „ātros”.
- Vai pašam arī gadījies saņemt kādu negaidītu palīdzību?
- Protams, tieši šādā veidā ne. Bet ir sanācis. Piemēram, veikalā man pirkumam pietrūkst daži centi, un tad man aiz muguras stāvošais pircējs tos iedod. Ja redzu veikalā, ka kādai tantiņai pietrūkst nauda maizītei, iedodu tos centus. Vai tad man žēl? Tās ir tādas mazas lietas, ko tu vari izdarīt, kas no tevis tā īsti neko neprasa. Bet cilvēkam pēc tam smaids un tev uzreiz mazs gandarījums par to.
Lūk, tikai daži atzinības vārdi, ko Edijs saņēmis „Facebook”:
Krists Felš-Milbergs: „Respect ir pirmais, kas nāk prātā! Retajam pietiks nesavtīguma uz ko tādu! Lūdzu visi atceramies - palīdzēsim tiem, kas pakrituši, jo mazums arī kāds no mums paklūp!”
Ugis Promolds: „Tieši dēļ tādiem cilvēkiem kā Tu, viss mainās uz labo”.
Mārcis Āriņš: „Visu cieņu, Edij! Un šī nav lielīšanās, ar šādiem darbiem ir jādalās, lai arī citi ņemtu piemēru no tevis un veidotu pasauli labāku!”
Olesja Danfelde: „Edij, ļoti lepojos ar tevi. Paldies, ka palīdzēji šim vīram! Esi eņģelis viņa ceļā. Labais vairo labo”.
Maris Freimanis: „Traks Tu cilvēks, bet darbu labu gan paveici”.
Vineta Kalniņa: „Super. Lepojos ar tādiem cilvēkiem kā Tu”.
