Normas par pāreju uz mācībām latviešu valodā atzītas par atbilstošām Satversmei

Atzīt minētās normas par neatbilstošām valsts pamatlikumam bija lūguši vairāki partijas "Saskaņa" 12.Saeimas deputāti.

ST skaidroja, ka tiesa neguva apstiprinājumu tam, ka apstrīdētās normas skartu tiesības uz izglītību. Līdz ar to tiesvedība lietā daļā par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 112.pantam tika izbeigta.

Pārbaudot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91.panta otrajam teikumam, ST nevienā no pieteikuma iesniedzēja minētajiem aspektiem nekonstatēja grupas, kuras atrastos pēc noteiktas pazīmes (kritērija) salīdzināmos apstākļos. Tādējādi izskatāmās lietas apstākļos netika konstatēta diskriminējoša attieksme un apstrīdētās normas tika atzītas par atbilstošām Satversmes 91.panta otrajam teikumam.

ST arī atzina, ka valstij ir arī pienākums radīt priekšnoteikumus mazākumtautību līdzdalībai demokrātiskai sabiedrībai raksturīgā diskursā. Tomēr vienlaikus mazākumtautībām būtu jāizrāda iniciatīva piedalīties šajā diskursā valsts valodā. ST atzina, ka ikvienai personai, kura pastāvīgi dzīvo Latvijā, ir jāprot šīs valsts valoda, turklāt tādā līmenī, lai varētu pilnvērtīgi piedalīties demokrātiskās sabiedrības dzīvē. Sabiedrības locekļi, kas izprot un ciena vērtības, uz kurām balstīta Satversme, ir demokrātiskas tiesiskas valsts pastāvēšanas priekšnoteikums, skaidrots spriedumā.

Demokrātiskas sabiedrības kopējās bagātināšanās princips ir jāievēro arī izglītības jomā. Proti, valstij ir jāatbalsta mazākumtautību savdabības saglabāšana un attīstība vienotas izglītības sistēmas ietvaros, veicinot kopējas demokrātiskas sabiedrības identitātes veidošanos, nevis - pretstatot mazākumtautību tiesības kopējām sabiedrības interesēm. Valsts pienākums ir nodrošināt iespējas valsts un pašvaldību skolās iegūt tādu izglītību, kas nostiprina demokrātiskas sabiedrības kopējo identitāti, uzsvērts ST spriedumā.

Demokrātiskas tiesiskas valsts pienākums ir nodrošināt katra cilvēka tiesību ievērošanu un radīt harmonisku ietvaru brīvas, izglītotas personības attīstībai. Satversmes 114.pantā iekļautās tiesības ir tikai viens no šā ietvara elementiem, kas jālīdzsvaro ar kopējām sabiedrības vērtībām. ST neguva apstiprinājumu pieteikuma iesniedzēja uzskatam, ka apstrīdētās normas liegtu mazākumtautību tiesību īstenošanu.

Saistībā ar 114.panta tvērumu, spriedumā norādīts, ka tas atklāj Satversmes ievadā iekļautā mazākumtautību cieņas principa saturu. Līdz ar to Latvijā līdz ar latviskajām vērtībām tiek sargāta arī mazākumtautību savdabība. Atšķirībā no citiem Satversmes 8.nodaļas pantiem, 114.pants ir saturiski savdabīgs, proti, tas aptver ne tikai personas tiesības saglabāt savu valodu un kultūru, bet arī kolektīvas tiesības ar vienotu mērķi - nodrošināt mazākumtautības identitātes saglabāšanos un attīstību, jo pie mazākumtautības piederoša persona savu identitāti var saglabāt tikai kopīgi ar citām pie attiecīgās mazākumtautības piederošām personām.

ST priekšsēdētāja Ineta Ziemele žurnālistiem pēc sprieduma nolasīšanas skaidroja, ka ST primāri šajā spriedumā koncentrējās uz valsts un pašvaldības izglītības iestādēm, tādēļ jautājumi, kas saistīti ar privātām izglītības iestādēm, tiks skatīti kādā no nākamajām ST lietām.

Ziemele skaidroja, ka šis spriedums ir nozīmīgs vairākos aspektos, tostarp tādēļ, ka tiesai bija nepieciešams paskatīties plašāk uz Latvijas sabiedrību. Proti, šis spriedums esot par to, kas veido Latvijā vienotu pilsonisku sabiedrību, un tiesa secinājusi, ka viena no šādas sabiedrības pamatvērtībām ir tās valoda.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas ir stājies spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Spriedums tiks publicēts oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" Satversmes tiesas likuma 33.panta pirmajā pantā noteiktajā termiņā.

Lieta tika skatīta atklātā tiesas sēdē ar lietas dalībnieku klātbūtni un sēdei varēja sekot līdzi interneta tiešraidē.

Iepriekšējā tiesas sēdē tika izvaicāta Latviešu valodas aģentūras direktora vietniece Dace Dalbiņa, Valodas attīstības daļas vadītāja Inita Vītola, kultūras ministres ārštata padomnieks sociālās atmiņas un publiskās vēstures jautājumos Mārtiņš Kaprāns, Mediju politikas nodaļas vadītāja Aiga Grišāne un tiesībsargs Juris Jansons.

Savukārt agrāk notikušajā tiesas sēdē viedokli pauda Izglītības un zinātnes ministrijas Juridiskā un nekustamo īpašumu departamenta direktora vietniece Daiga Dambīte, Izglītības departamenta vecākā eksperte Olita Arkle, Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas studiju katedras profesors starpkultūru komunikācijā Deniss Hanovs, Rīgas 34. vidusskolas direktore Natālija Rogaļeva un Liesma Ose.

Lieta ierosināta pēc partijas "Saskaņas" 12.Saeimas frakcijas deputātu Borisa Cileviča, Igora Pimenova, Ivana Ribakova, Jāņa Tutina, Artūra Rubika, Sergeja Potapkina, Ivara Zariņa, Romana Miloslavska, Jeļenas Lazarevas, Jūlijas Stepaņenko, Andra Morozova, Jāņa Urbanoviča, Raimonda Rubika, Vladimira Nikonova, Jāņa Ādamsona, Vitālija Orlova, Mihaila Zemļinska, Igora Zujeva, Sergeja Mirska un Sergeja Dolgopolova iesnieguma.

Iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas diskriminē mazākumtautības, jo tās nepamatoti ierobežo dzimtās vai ģimenes valodas lietojumu izglītībā. Apstrīdētās normas paredzot vienādu izglītības ieguves valodu gan personām, kuras pieder pie pamatnācijas, gan personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, neparedzot izņēmumus, kas ļautu īstenot saprātīgus izglītības pielāgošanas pasākumus mazākumtautību izglītojamajiem.

Apstrīdēto normu pieņemšanas procesā likumdevējs neesot pārliecinājies par to nepieciešamību, kā arī neesot ņēmis vērā pie mazākumtautībām piederošu personu un tās pārstāvošo organizāciju iebildumus. Turklāt ar apstrīdētajiem aktiem esot paredzēts noteikt iespēju iegūt izglītību svešvalodā, lai nodrošinātu citu Eiropas Savienības (ES) oficiālo valodu apguvi. Tādējādi esot nepamatoti pieļauta atšķirīga attieksme pret mazākumtautībām, kuru dzimtā valoda nav kāda no ES oficiālajām valodām.

Deputāti arī norādījuši, ka apstrīdētās normas būtiski ierobežo izglītojamo un viņu vecāku iespēju izvēlēties, pēc viņu ieskata, atbilstošāko izglītības formu. Tās liedzot mazākumtautību valodu pilnvērtīgu lietošanu mācību satura apguvē, kā arī ierobežojot izglītojamo un pedagogu akadēmisko brīvību.

Ņemot vērā valsts iespējas un sabiedrībā esošo pieprasījumu pēc mazākumtautību izglītības sistēmas, apstrīdētās normas nenodrošina pie mazākumtautībām piederošām personām pienācīgu iespēju saglabāt un attīstīt savu valodu un identitāti, skaidrots iesniegumā ST.

Saeima 2018.gada martā galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā, kas paredz ar 2019./2020.mācību gadu mazākumtautību izglītības iestādēs sākt pakāpenisku pāreju uz izglītību latviešu valodā vidusskolu posmā.

Pirmsskolā, sākot no piecu gadu vecuma, 2018./2019.mācību gadā tiks sākta jauno izglītības vadlīniju ieviešana, kas paredz būtiski palielināt latviešu valodas lomu mācīšanās procesā, nodrošinot mazākumtautību bērnu sekmīgu integrāciju sākumskolā.

Pakāpenisku pāreju uz mācībām latviešu valodā plānots sākt 2019./2020.mācību gadā - tad ir paredzēts sākt pāreju no esošajiem pieciem mazākumtautību izglītības modeļiem uz jauniem trim mazākumtautību izglītības modeļiem pamatizglītībā. Šajā pašā gadā tiks sākta secīga pāreja uz jaunu bilingvālās izglītības modeli 7.-9.klasēs, paredzot, ka ne mazāk kā 80% no mācību satura tiek mācīti valsts valodā, ieskaitot svešvalodas. Tāpat 2019./2020.mācību gadā valsts pārbaudījumi 9.klasēm notiks tikai latviešu valodā.

No 2020./2021.mācību gada vispārējās izglītības iestādēs 10. un 11.klasē visi vispārizglītojošie priekšmeti tiks pasniegti latviešu valodā, saglabājot mazākumtautību skolēniem iespēju dzimtajā valodā apgūt mazākumtautību valodu, literatūru un ar kultūru un vēsturi saistītus priekšmetus (moduļus).

Gadu vēlāk - no 2021./2022. mācību gada visā vidusskolas posmā visi vispārizglītojošie priekšmeti tiks mācīti latviešu valodā, tāpat saglabājot mazākumtautību skolēniem iespēju dzimtajā valodā apgūt mazākumtautību valodu, literatūru un ar kultūru un vēsturi saistītus priekšmetus (moduļus).