Valdība atbalsta Mediju ētikas padomes izveidi

Saskaņā ar valdības rīkojumu, KM līdz 31.decembrim jāizstrādā un izskatīšanai Ministru kabinetā jāiesniedz grozījumi savā nolikumā, papildinot to ar uzdevumu organizēt un kontrolēt mediju ombudam jeb ētikas padomei paredzēto valsts budžeta izlietojumu.

Tāpat KM konkursa kārtībā mediju ombudam deleģēs atsevišķu valsts pārvaldes uzdevumu veikšanu līdzdarbības līguma ietvaros. Ievērojot, ka mediju ētikas uzraudzība nav valsts funkcija, būs jānodrošina Mediju padomes mehānisma neatkarība. KM, saskaņā ar līdzdarbības līgumu, mediju ombudam deleģēs atsevišķus valsts pārvaldes uzdevumus, kuru izpilde jānodrošina, ievērojot normatīvos aktus un starptautiskos labākās prakses piemērus, tostarp interešu konflikta novēršanas un ētikas jautājumos.

Ministrijas izstrādātajā ziņojumā uzsvērts, ka mediju nozare līdz šim pati nav apvienojusies, tādēļ tam ir pievērsusies valsts, šim mērķim paredzot valsts finansējumu 53 254 eiro apmērā katru gadu, sākot no 2018.gada, lai veicinātu un motivētu nozares apvienošanos. Mediju jomas pašorganizēšanos un Latvijas mediju nozarei kopīga ētikas kodeksa izstrādi, kā arī mediju ombuda izveidi, kas nodrošinātu arī ētikas kodeksa ievērošanu, paredz Mediju politikas pamatnostādnes.

Ziņojumā arī norādīts, ka, lai nodrošinātu mediju nozares attīstību un veicinātu mediju atbildību, nepieciešams vienots mediju ētikas kodekss, kas attiecināms ne tikai uz drukātajiem vai elektroniskajiem medijiem, bet kas ir saistošs visiem medijiem. Ziņojumā skaidrots, ka, izveidojot mediju ombudu, vienlaikus tiktu izveidots pašas mediju nozares izstrādāts vienots ētikas kodekss, kas nozīmē, ka tieši nozare izveidotu standartus, kurus apņemtos ievērot. Ar mediju ombuda izveidi tiktu nodrošināta tāda institūcija, kas specializēti skatītu strīdus par mediju ētikas pārkāpumiem. Kultūras ministrijas ieskatā Mediju ombuda darbība ieņems būtisku lomu mediju vides kvalitātes, uzticamības un atbildības uzlabošanā, īstenojot neatkarīga, objektīva sarga un starpnieka funkcijas, vienlaikus stiprinot saikni starp medijiem un sabiedrību, tādējādi mediju ombuds būs kā vidutājs starp medijiem, valsti un sabiedrību.

Līdz šim dažādas sūdzības par mediju vai žurnālistu ētikas pārkāpumiem tikušas adresētas arī Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP), tomēr tās kompetence mediju ētikas jautājumos ir ļoti šaura. NEPLP kompetencē ietilpst tikai tādu mediju ētikas normu pārkāpumu izvērtēšana, kas tieši noteikta likumā - būtībā, vispārpieņemtās žurnālistu un mediju ētikas normas daļēji pārklājas ar normatīvo aktu regulējumu elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, bet tas nenozīmē, ka NEPLP pamatfunkcija ir žurnālistu un mediju ētikas jautājumu izskatīšana.

Meklējot situācijas risinājumus, izskatīti vairāki varianti. Viens no tiem ir Mediju tiesībsargs - viena persona, ko apstiprinātu Saeima. Otrs risinājums paredz iecelt Mediju ombudu, bet trešais - veidot Mediju padomi vai Mediju ētikas padomi. Diskusiju gaitā par mediju ombuda izveides iespējamiem risinājumiem tika apliecināts, ka nozarē kopumā valda atbalstošs viedoklis par mediju ombuda institūta un vienota ētikas kodeksa izveidi. Lai arī atsevišķi diskusijas dalībnieki atbalstīja valsts veidotu mediju ombudu, vairums nozares bija kategoriski pret šādu iespēju, uzsverot, ka medijiem un to uzraudzībai ir jābūt nošķirtai no valsts pārvaldes.

Minētie risinājumu varianti ir izskatīti mediju iniciatīvas grupā, kurā apvienojusies Latvijas Žurnālistu asociācija, Latvijas Preses izdevēju asociācija, Latvijas Raidorganizāciju asociācija, Latvijas Reklāmas asociācija, nacionālā informācijas aģentūra "LETA", AS "Delfi" un AS "Latvijas Mediji". Iniciatīvas grupa atbalstījusi koleģiāla pašregulācijas mehānisma, proti, Mediju padomes ieviešanu, apliecinot gatavību uzņemties atbildību un sākot darbības, lai apvienotos un izveidotu šādu mehānismu.

Saskaņā ar ziņojumu, Mediju padomei būtu vairākas priekšrocības. Pirmkārt, tā nodrošinātu maksimālu mediju organizāciju iesaisti un sadarbību, kā arī veicinātu plašu mediju nozares pārstāvniecību un uzticību no mediju puses. Otrkārt, Mediju padomē būtu iespējams nodrošināt elastīgāku pārvaldi un kompetenču savstarpēju sadalīšanu starp padomes locekļiem, iespēju pārsūdzēt lēmumus. Treškārt, pateicoties šādam formātam, būtu vieglāk norobežoties no politiskās ietekmes, vienlaikus pamatā tiekot finansētam no nozares līdzekļiem, piesaistot valsts līdzfinansējumu. Viens no šādas formas trūkumiem ir brīvprātīgās iesaistes principa sekas, proti, Mediju padomes lēmumi nebūs saistoši visai nozarei, bet gan tikai tiem medijiem, žurnālistiem, kuri iesaistījušies biedrībā.

Mediju padome būtu nozares dibināta nevalstiskā organizācija. Nozares kompetencē būtu izveidot detalizētu padomes struktūru, valstij nosakot tās pamatelementus. Jebkuram lēmuma izstrādātājam un/vai pieņēmējam jābūt ar nevainojamu reputāciju un pieredzi mediju jomā. Mediju padomei būtu jāpieņem un jāizskata sūdzības par ētikas normu pārkāpumiem, jāsniedz atzinumi, kā arī jāveic izglītojošais darbs medijpratības un dezinformācijas jautājumos. Mediju padomes kompetencē pēc brīvprātības principa ietilptu elektroniskie plašsaziņas līdzekļi, drukātie mediji, interneta mediji. Savi gada pārskati Mediju padomei būtu jāiesniedz Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai, kā arī jāpublicē internetā.

Ziņojumā uzsvērts, ka Mediju padome kā pašregulatīvs koleģiāls mehānisms ir izplatītākais un tiek īstenots Igaunijā, Austrijā, Dānijā, Īrijā, Norvēģijā un Zviedrijā. Jāņem vērā, ka, lai gan Dānijā pastāvošā Preses padome starptautiskajos pētījumos tiek uzskatīta par pašregulāciju, tā tomēr ir kopregulācijas forma.