Izpārdota zāle! Ovācijas! Notikusi dziesmu spēles “Eslingena” vienīgā izrāde Latvijā

2017. gada vasarā, godinot 70. gadadienu kopš lielākajā latviešu bēgļu nometnē Vācijā, Eslingenā, 1947. gadā notikušajiem Dziesmu svētkiem, un ieskandinot Latvijas valsts simtgadi, tika rīkots vērienīgs pasākums – “Eslingenas Dziesmu svētkiem 70!”, par kura kulmināciju kļuva mūzikls, trimdas latviešu stāsts “Eslingena”. Dziesmu spēles-mūzikla autori ir “Čikāgas piecīšu” solists Alberts Legzdiņš, Emmy balvas laureāte Lolita Ritmane un Andris Ritmanis. Mūzikls pirmo iestudējumu piedzīvojis vairāk nekā pirms 10 gadiem, otro iestudējumu Latvijā bija iespēja vērot pirms pāris gadiem, bet 2017. gada vasarā Eslingenas svētkos tas piedzīvoja jauniestudējumu režisora Jāņa Mūrnieka vadībā. Nu dziesmu spēle “Eslingena” patriotu nedēļas sākumā atkal bija skatāma Latvijā – 10. novembrī Latgales vēstniecībā GORS, Rēzeknē.

“Eslingena” ir aizkustinošs stāsts par latviešu likteni, kultūras un sabiedrisko dzīvi vienā no lielākajām bēgļu nometnēm pēckara gados, kura izveidojās kara neskartajā Eslingenā, Vācijā, latviešiem dodoties bēgļu gaitās no okupētas Latvijas. Te satiekas likteņi, kultūras darbinieki un mākslinieki, veidojas skolas, teātris, baleta skola un tiek izdotas avīzes. Eslingenā jeb tā dēvētajā “mazajā Rīgā” netrūkst aizraujošu notikumu, spilgtu pārdzīvojumu, tik latviešiem piemītošā gaumīgā humora, intrigu un tam visam caurvijoša jaunu cilvēku mīlas stāsta ar šķiršanos, ilgām un atkalsatikšanos. Diasporas latviešu dziesmu spēles iestudējumā apvienojušies vairāk nekā 60 dalībnieki no septiņām valstīm – Dānijas, Itālijas, Īrijas, Šveices, Vācijas, Luksemburgas un Latvijas. Mūziklā satiekas gan profesionāli mūziķi, dejotāji, aktieri, gan dedzīgi amatieri, kuri dzīvo aktīvu latvisko dzīvi savās jaunajās mītnes zemēs un ar visu sirdi izdzīvo Eslingenas varoņu dzīvesstāstus. Dziesmu spēli “Eslingena” veido režisors Jānis Mūrnieks, muzikālā vadītāja Ilze Atardo, horeogrāfe Liene Stepena, bet galvenās lomas izdzīvo Šveicē dzīvojošais diriģents un dziedātājs Raitis Grigalis, Dānijā dzīvojošā diriģente un dziedātāja Sabīne Soida un Itālijā mītošā dziedātāja un diriģente Līga Liedskalniņa. Īpašās izrādes producents un iniciators ir Štutgartes Latviešu kultūras biedrība “Saime”.

“Redzot izpārdotu pasākumu un lielo interesi par mūsu uzvedumu, sapratām un guvām apstiprinājumu tam, ka šis bija vispareizākais lēmums, atvest diasporas latviešu iestudēto “Eslingenu” uz Latviju. Eslingenas nometnes laiki un dzīve ir daļa no mūsu tautas vēstures, no trimdas vēstures posma, un mēs redzam sevi ziņnešu lomā, šo Eslingenas stāstu nest un stāstīt tālāk”, tā Laura Putāne, projekta vadītāja.

Vēloties iepriecināt pēc iespējas vairāk interesentu, dziesmu spēles “Eslingena” komanda izrādes ģenerālmēģinājumu, kas arī notika 10. novembrī, dāvināja skatītājiem, kuru iespējas apmeklēt kultūras notikumus ir ierobežotas. Iespēja noskatīties uzdevumu “Eslingena” tika dota Latgales reģiona pansionātiem, bērnunamiem un sociālās aprūpes iestādēm.

Latviešu kultūras biedrības SAIME valdes locekles Elīzas Zaļumas pārdomas par iestudējumu

Diasporas muzikālais iestudējums „Eslingena“ liek raudāt pat lielākajiem skeptiķiem. Izpārdotā zāle. Stāvovācijas un patiesas emocijas uz skatuves piepilda GORU un katra skatītāja sirdi.

Latvijas nodevēji, aizbēdzēji, zaļākas zāles un zelta āderes meklētāji... Tā nereti tiekam saukti - mēs, kas katrs kāda iemesla un mērķa vadīti esam izvēlējušies dzīvi ārpus dzimtenes. Bieži tā pat nav mūsu izvēle, bet gan apstākļu sakritība, nepieciešamība vai vienkārši liktens pavērsiens. Dzīvē jau nejaušību nav, mums katram ir jābūt tur, kur jābūt, jādara tas, kas jādara un jāsatiek tie cilvēki, kurus mums ir lemts satikt.

Tā 2016. gadā Vācijā sabrauca ap 60 latvieši no septiņām Eiropas valstīm, lai darbotos kādā lieliskā projektā - iestudētu Alberta Legziņa, Lolitas Ritmanes un Andra Ritmaņa sarakstīto mūzikas spēli ESLINGENA, atvedot to uz stāsta dzimteni - Vācijas pilsētu Eslingenu.

Uz pirmo mēģinājumu daudzi sabrauca šaubu pilni, neziņas un neticības pārņemti, ka pavisam vienkārši cilvēki, kuru ikdiena nebūt nav saistīta ar skatuvi, varētu paveikt ko tik lielu. Daži tā arī nenoticēja šī sapņa realizācijai un jau otrajā mēģinājumā vairs nepiedalījās. Tie, kas noticēja, nu jau divu gadu garumā ir kļuvuši par labiem draugiem. Kādam šī vēstures stāsta izklāsts uz skatuves kļuvis par laimīgu un liktenīgu mīlestības attiecību turpinājumu mūsdienās.

Idejas autore, latviešu kultūras biedrības SAIME Štutgartē dibinātāja un „Eslingenas dziesmu svētkiem 70“ organizatore Laura Putāne bija pārliecināta, ka mūzikls noteikti būs Eslingenas dziesmu svētku kulminācija, kad toreiz pat neuzdrīkstējāmies sapņot, ka stāstam varētu būt turpinājums - izrādes uzvedums Latvijā. Nebija ticība, ka visi šie ļaudis patiesi būs gatavi ziedot savus līdzekļus, laiku un atvaļinājuma dienas, lai dotos uz pirmsagatavošanas mēģinājumiem un uzvedumu Latvijā.

Bet...pavēstot brīnišķo vēsti par iespēju izrādi parādīt Latvijā, tikai retais nespēja atrast laiku un iespēju to realizēt.

Stāsta uzvedums uz Latgales vēstniecības GORS skatuves bija loģiskākā izvēle, jo pati Laura Putāne, kā arī citi idejas līdzautori nāk no šīs skaistā, sirsnīgu cilvēku apdzīvotā Latgales novada, kas viennozīmi mums katram deva sajūtu, ka esam gaidīti, mīlēti, novērtēti un saprasti. Liels pārsteigums bija ikvienam, kas vēl mazliet neticību pārņemts, dodamies uz izrādi, no tās izgāja pārsteigts, manāmi miklām acīm un neviltotu pateicības smaidu par to, cik patiesas emocijas un sajūtas spēja radīt ikviens no aktieriem. Pat bērni, kuri pirms izrādes vēl tielējās, ka nevilks tās vecmodīgās drēbes, izrādes noslēgumā mammām deva buču, sakot paldies, ka pierunāji mani piedalīties.

Viens no galvenās lomas atveidotājiem, profesionāls mūziķis un diriģents Raitis Grigalis, dzīvojošs Šveicē, šajā projektā atrada savu mīlestību. Mazliet naivās, mīlestības pārņemtās Ilzītes tēla atveidotājas, diriģentes un profesionālas dziedātājas Sabīnes Soidas balss skanējums izrādē arī netika nepamanīts. Pēc mūzikas spēles uzveduma Eslingenā viņa saņēma uzaicināju no Dānijas atgriezties Latvijā, lai kļūtu par vienu no backvokālistēm kādam Latvijā pazīstamam mūziķim. Arī Lailas lomas atveidotājai, diriģentei un lieliskai dziedātājai Līgai Liedskalniņai, kura šobrīd studē mūziku Itālijā, šis bija lielisks pieredzes, emociju un pašizaugsmes piepildīts laiks.

Ievērības cienīgs ir Gailānu ģimenes stāsts, kur uz Gora skatuves kāpa visi pieci ģimenes locekļi - tētis Ilvars, kurš attēloja gan spēcīgu mežstrādnieku, pašaizliedzīgu ogļraci un Zaigas draugu. Mamma Karīna lieliski iejutās krievu komisāres lomā. Brīnišķīgā, atraktīvā, talantīgā meita Laura, kas savas dejotprasmes parādīja teju visās deju epizodēs. Laura, starp citu, arī Vācijā (kas šobrīd ir viņas mājas) piedalās dažādos muzikālos projektos, attīstot savas vokālās prasmes. 8 gadus vecais Oskars lieliski ieturēja savu tēlu skolnieka, mežstrādnieka un Zaigas brālīša lomā. Pastarītis Kaspars, kuram ir tikai trīs mēneši, ņēma dalību uz skatuves mēģinājuma laikā un ļoti pacietīgi aizkulisēs, kā mēģinājumos, tā arī noslēguma izrādē izturēja šo projektu. Kas zina, varbūt tieši viņš būs kāds no galvenās lomas attēlotājiem pēc desmit, divdesmit vai piecdesmit gadiem!

Īpašu odziņu stāstā piešķīra Inta un Pēteris Vīganti, kuri izrādē atveido Andreju un Ilzi tagadnē. Viņiem šis bija īpaši emocionāls notikums, jo paši ir dzimuši un auguši trimdā, kas dalību šajā projektā viņiem padarīja īpaši personisku, spējot atgriezties atmiņās par to laiku.....toreiz.

Kolorītais, humora apvītais pāris Jānis un Milda, īstajos vārdos Inese Avena un Āris Avens, ir latviešu centra Bērzaine Vācijā vadītāji. Arī viņi atzīst, ka šis piedzīvojums noteikti viņu dzīvēs būs viens no iespaidīgākajiem un neaizmirstamākajiem notikumiem.

Un kas gan būtu izrāde bez lieliskajiem spekulantiem, kurus uzvedumā attēloja Eduards Grietiņš un Linards Kalniņš.

Ar neatvairāmu iznācienu un pavedinošu balss tembru sevi lieliski parādīja Frankfurtē dzīvojošā, sirsnīgā un šarmantā Laima Spanheimere, kas Eslingenas stāstā lieliski attēloja slaveno kabarē dziedātāju Lolu Lolā. Pārsteidzoši un siprā dzimuma uzrunājoši bija Lolu tērpi, kuru meitenes pašas bija sagādājušas un šuvušas īpaši šai izrādei.

Eslingenas stāsts noteikti nebūtu tapis bez sirsnīgās, pozitīvās, profesionālās, mīļās skolotājas uz skatuves un dzīvē Ilzes Atardo, kas neskatoties uz to, ka mīlestība viņu aizvedusi uz Itāliju, tomēr sargā un popularizē latviešu kultūru un tradīcijas, darbojoties latviešu skoliņā, vadot latviešu kori un dažādas latviešu diasporas nometnes kā Itālijā tā Latvijā. Tagad ikviens, pat tie, kuri nekad nav dziedājuši korī, zina, kas ir diafragma, kā noturēt elpu, tāpat ir izglītoti tajā, ka skaļa dziedāšana un bļaušana nav gluži viens un tas pats. Ilze šajā, nu jau sauktajā kopienā, bija kā mamma, kas mēģinājuma nogalēs pabikstīja, lai ikviens dotos laicīgi pie miera, tāpat visus iedrošināja nebaidīties, uzdrīkstēties un pilnu sirdi un atdevi nodoties šim neaizmirstamajam piedzīvojumam.

Liels prieks, gods un veiksme bija strādāt ar smaidīgo, sirsnīgo un profesionālo horeogrāfi Lieni Stepenu. Lai arī pirmajās reizēs šķita, ka iemācīt nedejotājus dejot tik īsā laikā ir samērā nereāls uzstādījums, tomēr, Liene to izdarīja - dejoja visi, jo „ir daži visīsākie ceļi uz laimi un dejošana ir viens no tiem“. Uz skatuves noteikti visi bija laimīgi!

Lieliskais režisors, nu jau katra dalībnieka draugs un cilvēks, kuru ar lielu prieku uzņemsim savās mājās jebkurā pasaules vietā Jānis Mūrnieks, ir radījis brīnišķīgu skatuves projektu. Lai arī katram tika iedalīts izrādes librets, tomēr aizraujoši bija redzēt, ka teju jaundzimušie aktieri spēj improvizēt un atklāt jaunas un humoristiskas pieskaņas uz skatuves. Tas bija kā adrenalīns ikvienam, jo īpaši šajā reizē, kad saproti, ka šī var būt pēdējā iespēja sevi piedzīvot aktiera lomā, teju tūkstots skatītāju priekšā uz iespaidīgas skatuves prožektoru gaismā.

Mūzikas spēles Eslingena stāsts ir par latviešiem, kuri 1947.gadā devās uz lielāko bēgļu nometni Dienvidvācijā - Eslingenā. Neviens toreiz nezināja, kas viņus tur sagaidīs - kādi būs dzīves apstākļi, kultūras dzīve, skolas, medicīnas sistēma utt. Caur ikdienas rūpēm, neziņu un ilgām pēc dzimtenes, viņi tomēr spēja atrast veidu, kā savas dzīves piepildīt - dziedot, dejojot, priecājoties. Un tā notiek arī ar mums - latviešiem svešumā. Nereti sākums ir grūts, neziņas, šaubu un skumju pilns, tomēr latviešu kultūra, dziesma, deja, svētki un šādi piedzīvojumi ir tie, kas mums ļauj turēties kopā, būt lepniem par savu tautību un veidot savu mazo Latviju šeit. Zināšanas, pieredze, neaizmirstamas atmiņas par piedzīvoto - tā ir mīlestība pret Latviju un “... pēc gadiem mūsu bērniem pasaciņas lasīsim, kā mums visiem dzīvē klājies, to tik vēlāk stāstīsim“.

Šis projekts ir lielisks pierādījums tam, cik ļoti mums - tie, kas esam aizbraukuši - ir svarīgi būt latviešiem, satikties ar latviešiem, mīlēt un cienīt savu kultūru, valodu un dzimteni, lepoties ar savu nacionalitāti un savos bērnos ieaudzināt mīlestību un cieņu pret savu tautību un valodu. Neviens no projekta dalībniekiem nepiedalījās savtīgu iemeslu vadīti, bet gan tādēļ, ka mīl to, kas mums ir un to, kas mēs esam. Alberta Legzdiņa vārdi pēc šī piedzīvoja ir mūsu moto. Tie skan:

„Tikai jāturās ir kopā,

tā lai neizšķir neviens.

Tikai cieši jāapskaujas,

tā lai izskatītos viens.

Ja mēs turēsimies kopā,

tad mūs neizšķirs neviens.

Tikai cieši jāapskaujas,

tā lai izskatītos viens.“ (A.Legzdiņš)

Lai kurp tu dotos, vienmēr atceries, kas tu esi un kādas ir tavas saknes.