Lai izvairītos no linča tiesām, čekas maisus publiskos ar komentāriem klāt

Bambals stāstījis, ka pašlaik Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC) skenē kartotēkas, ko līdz 3.decembrim nodos Arhīvam, kuram līdz gada beigām kartotēka jāpublisko. "TSDC atrodas vairākas kartotēkas - gan informatoru, gan VDK ārštata darbinieku kartītes, gan VDK 1988.gada telefongrāmatas. Tiks arī publicēti Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (KP CK) 101.fonda jeb kompartijas vadošās institūcijas lietu apraksti, lai parādītu šīs institūcijas saikni ar VDK, bet šie dokumenti tiks publiskoti no 2019.gada 1.maija," piebildis Jansons.

Bambals solījis, ka līdz ar publikācijām Arhīvs sniegs savus komentārus. "Būs arī laikmeta vērtējums, stāstīsim arī par VDK darbības metodēm u.c. Dokumenti tiks izvērtēti arī no avotu kritikas viedokļa, cik tie ir autentiski, ticami. Diemžēl sabiedrībā un arī medijos tiek izplatītas viltus ziņas, ka vajadzēja pildīt sociālistiskās sacensības plānu un čekisti, acis pārgriezuši, ražoja kartītes. Arī augstas valsts amatpersonas par to ir runājušas, tostarp Saeimā, ka kartotēkā varot būt kādi pierakstījumi vai ka kartītes ir viltotas vai pazudušas. Arhīvs atspēkos visus šos mītus," izteicies vēsturnieks.

Jansons piekritis, ka skaidrojumi ir vajadzīgi, pretējā gadījumā ir iespējamas "linča tiesas". "Protams, bet tāpēc ir vajadzīgi šie skaidrojumi. Polijas, Čehijas, Lietuvas pieredze rāda, ka kādu laiku par to parunās un šūmēšanās noplaks."

Arhīvs vēl nav saņēmis šīs kartotēkas, lai sniegtu paskaidrojumus. "Komentāri būs pēc tās saņemšanas. Laika ir ļoti maz, būs liela slodze. Bez šīm kartītēm ir kopumā 13 likumā norādītās publiskojamo dokumentu grupas, no kurām uz Arhīvu attiecas sešas," piebildis Bambals, "piemēram, jāpublicē KP CK apraksts pilnā apjomā, kas jau šobrīd ir atrodams Arhīva mājaslapā datu bāzēs, kur pieejami 69 apraksti. Otra daļa ir Iekšlietu tautas komisariāta, Valsts drošības tautas komisariāta, Valsts drošības ministrijas - visu represīvo iestāžu priekšteču sarakste ar Latvijas KP CK, ir apmēram 150 šādas lietas. Arī 101. jeb partijas čekas fonda apraksti. Ir iznīcinātāju bataljona kaujinieku lietas, kuri pēckara posmā piedalījās meža ķemmēšanā, cīņā pret nacionālajiem partizāniem, tajā skaitā 1949. gada 25. marta izsūtīšanā - pavisam 2825 personu lietas un 247 lietas ar pavēlēm. Līdz pavasarim veicams liels darbs dokumentu atlasē. Mēs neskenēsim visas 2825 iznīcinātāju bataljona virsnieku lietas no vāka līdz vākam, bet dokumenti tiks atlasīti atbilstoši likumā rakstītajam. Dokumentu izvietošana internetā turpināsies arī nākamos gadus."

Taujāti, vai būs kādi ierobežojumi publiskoto dokumentu izmantošanā, Jansons atzinis, ka tādu nebūs, bet cilvēkiem esot jāapzinās, ka "nevar kaut ko izrakstīt un tad, piemēram, publicēt rakstu ar apgalvojumu, ka konkrētie informatori ir noziedznieki un slepkavas". "Sadarbības faktu VDK var pierādīt tikai tiesa - neviens to nav atcēlis. Ja cilvēks kādu nosauc par slepkavu, noziedznieku, viņš uzņemas risku tikt iesūdzētam par apmelošanu - šo Krimināllikuma normu arī neviens nav atcēlis," teicis politiķis.

Lūgts skaidrot, vai tas tad nozīmē, ka aģentu kartotēka varētu būt "aizdomās turamo, bet ne vēl vainīgo saraksts", Jansons tam nav īsti piekritis: "Es tos nedefinētu kā aizdomās turamās personas. Drīzāk šī informatoru kartotēka palīdz parādīt tās sfēras, par ko VDK bija interese, īstenojot Latvijā totālo kontroli. Un tās ir ļoti plašas, no ārvalstu spiegu ķeršanas līdz transporta drošībai, milicijas uzraudzīšanai, valsts noslēpuma uzraudzīšanai dažādu resoru iestādēs, līdz pat politiskai izsekošanai un politiskām represijām, kam arī informatori tika izmantoti. Pārsvarā cilvēkiem aģenti asociējas tikai ar ziņojumiem par politiskiem pārkāpumiem, pretpadomju aģitāciju, anekdotēm u.tml. (...) Tomēr jāņem vērā, ka informators bija viszemākais posmiņš, ne jau viņš izdomāja, ka jāievieš Krimināllikuma pants par pretpadomju propagandu un aģitāciju, ne viņš uzdeva izsekot konkrētus cilvēkus un iesēdināt cietumā."

Arhīva direktore Māra Sprūdža ir paudusi, ka noteikumos vēl jāprecizē, ka sensitīvas ziņas, piemēram, par personas slimībām, laulības pārkāpumiem u.tml., internetā netiks publicētas. "Cik sapratu, Ministru kabineta noteikumu projekts jāveido pašam Arhīvam, līdzīgi kā autorizācijas nosacījumi. Ja Arhīvs uzskata, ka vajag likt kādu personas datu aizsardzību, lai nāk uz valdību ar šādu priekšlikumu. Likumdevējs ir ielicis atklātības principu," redzējumu par situāciju paudis Jansons, "jāatceras, ka likums nav atcēlis atbildību par iegūtās informācijas interpretāciju, to publicējot, par ko jāuzņemas atbildība."

"Dati satur sensitīvu informāciju arī par personas dzīvi. Saeimas Cilvēktiesību komisijā, piedaloties Datu valsts inspekcijas speciālistiem, diskutēja, vai sensitīvās informācijas publiskošana nebūtu Eiropas personas datu regulas pārkāpums. Viedoklis bija, ka uz padomju laika dokumentiem šī slepenība nekādā mērā nav attiecināma. Regula arī saka, ka zinātniskiem, pētnieciskiem, žurnālistiskiem, literāriem mērķiem šie dati ir izmantojami, un jau šobrīd šo dokumentu izmantošanu regulē Arhīva likums. Arī jaunā likuma gars un būtība ir atklātība un tas, ka uz padomju laika dokumentiem nebūtu attiecināmi nekādi datu publiskošanas un pieejamības ierobežojumi," savukārt uzskata Bambals.

"Mūžīgi mēs šos dokumentus nevaram turēt slepenībā - manuprāt, sabiedrības spriedze, tos nepublicējot, ir lielāka nekā publicējot. Ja čekas maisu izpētes zinātniskās komisijas viespētnieks Ojārs Stepens paudis, ka tur ir gandrīz visa radošā inteliģence, ka tad jāpārskata Atmodas vēsture, jo LTF vadībā ir bijuši informatori, ir teātrī, rokgrupās, augstākajā garīdzniecībā, arī Saeimā deputāti, tad aizdomu ēna krīt uz visiem. Un sabiedrība rūgst, cilvēki uzskata, ka dzīve ir tik slikta, jo ar VDK saistītie cilvēki visur joprojām sēž... Tas ir jābeidz! Publiskošana reizē ar Arhīva skaidrojumiem ir solis sabiedrības izglītošanas virzienā," uzskata Jansons.