Izdots unikāls vēstures žurnāls "100 Latvijas noslēpumi"
Par godu Latvijas valsts simtgadei izdevniecības "Rīgas Viļņi" žurnālu "9Vīri" un "100 Labi Padomi" redaktori Sandris Metuzāls un Signe Šēnfelde vienojušies iespaidīgam kopdarbam, kurā apkopoti mazāk zināmi un pat nezināmi notikumi un personas Latvijas vēsturē.
Izdevumā "100 Latvijas Noslēpumi" lasiet gan par pirmo latviešu oligarhu, kurš jau vācu laikos sparīgi cīnījās par tautiešu tiesībām, gan par kordziesmu meistara Emiļa Melngaiļa vīna dārzu Taškentā.
Vai bija viegli apkopot tik daudz noslēpumu? Kā to paveicāt?
Sandris: Šis tas no visa aprakstītā bija zināms pašiem – kaut kur izlasīts, pa ausu galam dzirdēts. Veidojot lielu daļu stāstu, protams, piesaistījām speciālistus. Jautājām, kas būtu tās lietas, par kurām būtu vērts izstāstīt, piedāvājām pašiem par to uzrakstīt. Palīgos citu starpā nāca Kara muzeja direktora vietnieks Juris Ciganovs, arhitekts Artis Zvirgzdiņš un citi.
Signe: Strādājot par žurnālisti, laika gaitā izveidojās gana bieza mapīte ar to, kas Latvijas un latviešu vēsturē ir maz zināms, taču interesants. Līdz šim gan īsti nebija kur par šo visu uzrakstīt, un nolēmu, ka tas jādara šādā formā. Atlika tikai pieskarties dažām no iecerētajām tēmām, lai ceļā sastaptu cilvēkus, kuri var un ļoti labprāt grib stāstīt vēl un vēl.
No visa jaunā, ko uzzinājāt, kas pašiem šķita visapbrīnojamākais?
Sandris: Mani pašu ļoti uzrunāja stāsts par Jāni Šteinhaueru, kuru mēs, manuprāt, ne bez iemesla, nosaucām par pirmo latviešu oligarhu. Šis ir salīdzinoši maz zināms stāsts par 18. gadsimta vidū dzīvojošu latviešu vīru, kurš pelnīja labu naudu, nodarbojoties ar koku šķirošanu – tādu patiesībā tolaik bija gana daudz, un viņi bija sapirkušies muižas Rīgas pievārtē.
Jānis Šteinhauers bija patiesi turīgs un aktīvi kašķējās ar vāciešiem, mēģinot izcīnīt tiesības nākt iekšā Rīgā un nodarboties ar biznesu. Viņam kopā ar brāli Matīsu pietika pacietības un naudas, lai tiesātos, un beigu beigās viņi arī tiešām panāca, ka latviešiem tiek dotas šādas tiesības, kaut arī paši šos laikus nepiedzīvoja.
Signe: Pirms kāda laika dzirdēju runas, ka mūsu kormūzikas dižgaram, komponistam Emilim Melngailim pieder vīna dārzs kaut kur dienvidos, izrādījās – Taškentā Uzbekistānā. Pieķēros šim stāstam un ko tik visu neatradu! Izrādās, ka mana oma ir dziedājusi pie Melngaiļa. Pēcāk rados atradās vēl viena kundze, kura dziedāja turpat.
Kad kundzes bija vecas un viņām gadījās satikties, abas sēdēja un rāva vaļā kora repertuāru. Mans onkulis esot nācis pa durvīm un jautājis: “Kas te vaid?” Melngaiļa tautasdziesmu apdarinājumi man vienmēr ir ļoti patikuši. Šā iemesla dēļ arī manam dēlam ir vārds Emilis.
Kāpēc mūsdienu latvietim jūsu veikums būtu jāizlasa?
Sandris: Mums zināmā mērā ir pieņemts domāt, ka Latvijas vēsture sākas ar 20. gadsimta padsmitajiem gadiem – tā, it kā pirms tam nebūtu noticis nekas tāds, kam mūsu tautas vēstures veidošanā būtu nozīme! Tas, manuprāt, ir nepareizi. Mūsu priekšteči kopā ar citām tautām ir sadzīvojuši šeit ilgu laiku. Vai tik tiešām mēs, latvieši, visi tolaik bijām tādi nabadziņi? Ir vēsturiskas liecības, kas pamatīgi sašķoba iesakņojušos uzskatus par aizgājušo gadsimtu latviešiem kā pilnībā pakļautu tautu.
Signe: Ja ir kaut neliela interese par vēsturi, šajā izdevumā atradīsies ne viens vien stāsts, kurš ievērojami bagātinās redzesloku, padarīs dzīvi interesantāku. Jāpiebilst, ka mums bieži vien tīk domāt, ka vēsture notika, kamēr mēs, cilvēki, vien noskatījāmies no malas. Pārlapojot šo stāstu apkopojumu, kurā padziļināti aprakstītas atsevišķas mazāk zināmas, taču vēsturiski nozīmīgas personas, kļūs skaidrs, ka mūsu likteņus lielā mērā vērpj neviens cits kā mēs paši.
