Vēsturnieks Edvīns Šnore: "...tad kāpēc runāt krieviski?"

Šnore aktualizē nacionālās tēmas - iestājas par latviešu valodu, apzina gan ārējos, gan iekšējos Latvijas valsts drošības apdraudējumus un tiem pretī liek savus nacionālos argumentus. Par to arī Jauns.lv saruna ar Edvīnu Šnori.  

Nacionālās apvienības (NA) deputāti ir sagatavojuši grozījumus Darba likumā, kas paredz ierobežot nepamatotu svešvalodu zināšanu prasīšanu darba tirgū. Jūs esat izteicies, ka tas negatīvi ietekmē tos Latvijas iedzīvotājus, kas nerunā krieviski, sevišķi jauniešus. Tādēļ viņi bieži vien spiesti braukt meklēt darbu ārzemēs. Kā tas izpaužas?

Daudzi jaunieši jau 27 gadus pēc valsts neatkarības atgūšanas krievu valodu vairs nemāk, un tas ir tikai normāli, jo ar Krieviju tīri ekonomiski mums saistība ir diezgan neliela, katrā ziņā ar Eiropu tā ir daudz lielāka. Līdz ar to ne no ekonomiskās, ne starptautiskās sadarbības viedokļa krievu valoda mums noteikti nav prioritāte. Tādēļ ir ļoti pareizi un apsveicami, ka pašreiz jaunieši mācās Eiropas valodas. Vienīgā problēma ir tā, ka Latvijā ļoti bieži, sevišķi Rīgā un arī Daugavpilī, tajās vietās, kur ir daudz krievu, pieprasa krievu valodas zināšanas un tas daudziem sagādā lielas grūtības darba tirgū, viņi nevar atrast darbu.

Ne viens vien mans paziņa strādā medicīnas nozarē, un ir bijuši gadījumi, kas izskanējuši arī presē, ka viņiem pieprasa krievu valodas zināšanas. Viņi ir vērsušies pie manis un mēs tās lietas esam pārrunājuši. Tā vispār ir problēma apkalpojošā sfērā. Cilvēkiem, kas apkalpo vietējos krievus - Latvijas iedzīvotājus, prasa to darīt nevis valsts valodā, kā ir noteikts Satversmē, ka mums ir viena valsts valoda, bet svešvalodā – krieviski. Tas, protams, ir ļoti slikti, jo diskriminē tos, kas krieviski nemāk.

Šī situācija ir jāmaina, jo tā nav tradicionāla Latvijai, tā ieviesusies PSRS okupācijas laikā, kad starpnacionālās sazināšanās valoda mums bija nevis latviešu, bet gan krievu valoda. Pamats tam nav arī no tā viedokļa, ka 92% Latvijas mazākumtautību pārstāvju māk latviski. Tad kāpēc runāt krieviski?

„Ko tad darba devēji ceļ pretenzijas, ka nav darbinieku, ja pat sētniekam prasa zināt krieviski”

Vai zināt kādu gadījumu, ka cilvēks, nezinot krievu valodu, bija spiests braukt prom no Latvijas?

Zinu tādus gadījumus. Jau tagad darba sludinājumos aizliegts nepamatoti prasīt svešvalodas zināšanas, bet, neskatoties uz visu, to bieži pārkāpj un prasa svešas valodas prasmi. Pirms kāda laika vērsos pie Tiesībsarga, norādīju, ka bija prasīta svešvaloda apkopējai, trauku mazgātājam, istabenei, sētniekam – tādiem darbiem un profesijām, kur bez tā varētu iztikt. Tiesībsargs reaģēja un vērsās pie konkrētiem darba devējiem, kuriem tika izteikts aizrādījums. Konkrētā situācija tika risināta, bet tādas ir diezgan biežas. Līdz konfliktam aiziet tad, ja ir vēlme šo lietu risināt, bet daudziem šīs vēlmes nav, jo jāņem vērā, ka darba ņēmējs ir neaizsargātā pozīcijā. Viņš pēc darba sludinājuma piesakās uz darba interviju un uz to uzreiz jau neies ar savām prasībām un draudiem sūdzēt kādu tiesā.

Mūsu iniciatīvas pretinieki saka, lai neapmierinātie iet un sūdzas tiesā. Trauku mazgātāja, lai tagad ietu uz tiesu sniegt prasību...!?. Tas taču smieklīgi! Tā ir tīrā demagoģija. Lai novērstu šo diskrimināciju, lai ikviens Latvijā varētu justies droši, ka viņš neko nepārkāpj, runājot tikai latviski, NA nāca klajā ar šiem likuma grozījumiem.

Man ir zināms kāds cilvēks, kurš vidējo izglītību ir ieguvis Latvijā, bet augstāko izglītību ārzemēs – Anglijā. Viņš ieguva ļoti labu jurista, Rietumu izglītību un gribēja dabūt darbu Latvijā, bet viņam pieprasīja krievu valodas zināšanas. Tā nu ļoti labam juristam nācās meklēt darbu ārzemēs.

Biznesam ir sava loģika, tam ir jāpelna, un naudai nav nacionalitātes. Vai tas nenozīmē, ka ar šiem grozījumiem patiesībā esat uzkūdījuši sev biznesa vidi, tā sakot, nauda pret principiem?

Biznesa vide pretojas, tas tā ir, bet, manuprāt, tas ir tuvredzīgi, jo galu galā ilgtermiņā tas nodarīs skādi pašai biznesa videi, pašiem darba devējiem. Jo, ko tad viņi ceļ pretenzijas un sūdzas, ka nav darbinieku, ka cilvēki aizbrauc, ja pat sētniekam prasa svešvalodas zināšanas. Biznesam tā ir runga ar diviem galiem. Ir varbūt kāds īslaicīgs izdevīgums, kas kādam liekas, bet ilgtermiņā tas nenāk par labu.

Kā biznesmeņi, kas prasa nepamatotās svešvalodu zināšanas, pretojas?

Domāju, ka nekāda aktīva pretestība nav. Ir bijusi tikai viena organizācija, kas to paudusi – Latvijas Darba devēju konfederācija. Izskanējuši argumenti, kas bijuši arī savstarpēji pretēji. No vienas puses ir teikts, ka nevajag atbalstīt NA iesniegtos grozījumus, jo jau esošais regulējums paredz, ka Latvijā jārunā latviski. Bet no otras puses darba devēji saka, ka Latvijā tomēr ir daudz krievu un tāpēc prasība pēc krievu valodas ir pamatota. Nu šeit ir zināma pretruna – vai nu tad ar Latvijas krieviem ir jārunā krieviski, vai nu jāievēro tas, kas rakstīts jau esošajos likumos.

Vai pašam iznāk ikdienā lietot krievu valodu?

Nē. Dzīvoju daudzdzīvokļu mājā Juglā, man kaimiņos dzīvo krievu pensionāri un viņi ar mani ar lielu prieku runā latviski.

Kā rīkojaties, ja uz ielas kāds jums jautā kaut ko krieviski?

Parasti atbildu latviski.

Nevajag pakļauties konjunktūrai

Skatāties un lasāt medijus krievu valodā, kāds par tiem un tur pausto jums ir iespaids?

Katru dienu regulāri sekoju līdzi gan Krievijas, gan Latvijas krievu medijiem. Un jāsaka, ka tajos ļoti izteikti jūtams Kremļa naratīvs, par ko visi uztraucas un mums ir nodibināti dažādi ekselences centri, kuriem jācīnās ar šo Kremļa naratīvu. Šis Kremļa naratīvs diemžēl ir skatāms un lasāms arī Latvijas krievu medijos. Kaut vai paskatāmies uz Latvijas populārāko krievu avīzi „Vesti Segodņa”. Atveriet jebkuras dienas avīzes numuru - tur ir tādi virsraksti...! Maigi izsakoties tie ir provokatīvi.

Laikraksta uzstādījums un tendence ir acīmredzama – tā priecājas par katru iespēju iegriezt Latvijai, priecājas par katru neveiksmi, kas Latvijai ir vai nu ārpolitikā vai iekšpolitikā. Viss uzreiz tiek pacelts uz augšu - pirmajā lapā lielie virsraksti. Tas ir ļoti līdzīgi tam, kā tas notiek Kremļa medijos. Tāda tā situācija diemžēl ir, un tā nav jauna.

Domāju, ka pirmām kārtām to vajadzētu apzināties tiem un tām iestādēm, kas cīnās ar Kremļa propagandu, un lemt, ko ar to darīt, kā to izmainīt.

Tas, ka Latvijas Televīzija vai Latvijas Radio vienkārši pāriet uz krievu valodu un gan LTV7, gan LR4 ir kaut kādas programmas krieviski, acīmredzot, nav bijis risinājums. Ļoti bieži šajos raidījumos sadzirdam visnotaļ labvēlīgo attieksmi pret Krievijas vēstīm. Tur tas, protams, ir daudz maigāks, jo sabiedriskajiem medijiem maksā valsts, un tie nevar klaji atbalstīt Krieviju, bet tur strādājošo krievu žurnālistu lielākā daļa ir pārnākuši no Krievijas Pirmā kanāla (PBK), TV5, arī no „Vesti Segodņa”. Viņi mūsu sabiedriskajos medijos to dara daudz maigāk, lai dabiski nezaudētu darbu, bet tai pašā laikā var redzēt, ka iekšā jau tas ir. Ja varētu, tad viņu vēstījums būtu tāds pats kā PBK.

Kas būtu jādara, lai Latvijas krievvalodīgie mediju kļūtu lojāli mūsu valstij?

Tiem būtu jāraida tas vēstījums, kas mums ir aktuāls, kam mēs šeit Latvijā ticam, un to nevajadzētu pieskaņot kaut kādai konjunktūrai. Kā vēsturnieks esmu novērojis, ka atšķiras latviešu un krievu vēstījums gadījumos, kad runājam par vēsturisko atmiņu un vēsturiskajiem naratīviem. Šajos gadījumos kā risinājums tiek piedāvāts varbūt vispār nerunāt par zināmu daļu lietu, kuras abas puses nepieņem vai par kurām ir atšķirīgi viedokļi – labāk runāsim par to kopīgo!

Konkrēti tas izpaužas jautājumā par mežabrāļiem vai tiem, kas aktīvi cīnījās pret padomju varu un okupantiem, kas šeit ienāca pēc 2. pasaules kara. Labāk runāsim par mūsu kopējo pretošanos vācu nacistiem, jo tas mūs vienos. Nedomāju, ka tas ir īstais risinājums, jo padomju varas nodarījumiem, kas bijuši Latvijā un pret latviešu un arī citām tautām, ir ļoti liels mērogs, lai par to nerunātu. Tāpēc, manuprāt, runājot gan par vēsturi, gan šodienu, mums būtu jāstāsta un jāatklāj tā patiesība, kāda tā ir

Pašreiz lielai daļai Latvijas krievu nepatīk tas, kā latviskā mediju telpa atspoguļo to, ko dara un kas notiek Krievijā. LR4 pat tīri atklāti ēterā stāstīja, ka LR4 pat mainīja savu naratīvu, lai bišķi to tuvinātu Kremļa naratīvam, lai vairāk cilvēku patērētu šo mediju. Manuprāt, tas galīgi nav īstais risinājums.

Kāpēc mēs savā zemē ļaujam ķengāt un apmelot mūsu valstsvīrus, mūsu valsti, un ne jau tikai no krievvalodīgo puses, arī paši latvieši to dara uz nebēdu?

Domāju, ka tas nav nekas latviešiem specifiski raksturīgs. Savus valstsvīrus ķengā visās pasaules valstīs, visā Eiropā pilnīgi noteikti. Esmu Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Parlamentārajā asamblejā, regulāri tiekos ar citu valstu diplomātiem un parlamentāriešiem, un redzu, ka valdības tiek ķengātas visur. Tas nav nekas specifisks.

Bet mums Latvijā specifisks ir tas, ka pie mums daļa sabiedrības ne tikai vienkārši ķengā mūsu valsts valdību, bet tai pašā laikā slavē blakus valsts valdību. Slavē visu to politiku, kas ir blakus un kas lielā mērā ir naidīga mūsu valstij, tā ir tā problēma.

Krievijas savas intereses aizstāv ar ieročiem un tankiem

Kas visvairāk apdraud Latvijas valsts drošību?

Pašreiz tā ir agresīvā Krievijas politika, kas visvairāk apdraud Latvijas drošību. Pēc 2014. gada Krievijas agresijas Ukrainā. Krievija neslēpti paziņojusi, ka tās intereses ir visur tur, kur ir liels krievu iedzīvotāju īpatsvars. Faktiski kopš 2008. gada redzam, ka Krievija šīs intereses aizstāv ar ieročiem rokām, ar tankiem. Protams, ka Latvijai, kas atrodas Krievijas pierobežā, un kur dzīvo vislielākais krievu īpatsvars ārpus Krievijas, ir bažas par savu drošību.

Zinām Krievijas politiku, tās izpausmes. Bet kāpēc tā ir tāda, kāda tā ir? Ko tā vēlas panākt?

Domāju, ka Krievija uzskata, ka visur tur, kur dzīvo krievi, tas piederas Krievijai. Manā uztverē viņi tieši tā skatās uz pasauli. Tas, protams, rada milzīgi daudz problēmu daudzām valstīm, sevišķi tām, kas atrodas Krievijas pierobežā, un īpaši Latvijai. Ja pavisam īsi tad - tas ir tas, ko Krievija grib.

Vai Krievija mēģinās ietekmēt mūsu Saeimas vēlēšanas, un kā tas varētu izpausties? Ko no tās varam sagaidīt?

Uzskatu, ka mūsu vēlēšanas tā droši vien turpinās ietekmēt tā, kā to darījusi jau iepriekš, šī nebūt nebūs pirmā reize. Viņiem šeit Latvijā ir partija, tagad divas partijas („Saskaņa” un Latvijas krievu savienība), kas pretendēs uz vietām mūsu parlamentā, kas ir ļoti draudzīgas Krievijai. Protams, ka Krievija darīs visu, lai šīs abas partijas iegūtu pēc iespējas vairāk vietas Saeimā.

Esat Latvijas delegācijas vadītājs EDSO Parlamentārajā asamblejā? Vai tur nākas saskarties ar Krievijas „uzbraucieniem”?

Pēdējā laikā EDSO Parlamentārajā asamblejā atkal vērojami Krievijas uzbrukumi Latvijai, diezgan bieži - gandrīz katrā sesijā. Šie uzbrukumi saistās ar jau tradicionālajām lietām: par nepilsoņiem un skolu reformu. Bija kaut kāds laiks, kad tas bija aizgājis otrā plānā, kad Krievija laikam bija vairāk orientējusies uz Ukrainu. Tagad redzam, ka viņiem aktuāla atkal ir Latvija. Mums uz šiem Krievijas pārmetumiem nākas atbildēt, to arī darām un arī nevairāmies norādīt uz tām lietām, kas ir pašā Krievijā, jo tā nevar runāt par kaut kādu minoritāšu tiesību pārkāpumiem Latvijā, ja situācija ar minoritātēm un cilvēktiesībām pašā Krievijā ir ļoti bēdīga. Domāju, ka tas ir mūsu pienākums starptautiskajā forumā to norādīt un par to runāt.

Bez ilūzijām un politkorektuma

Pretēji tautu pašsaglabāšanās instinktam, Eiropas valstis pēdējos gados ir izdarījušas to, ko parasti mēdza panākt karu rezultātā, proti, Eiropu ir „iekarojušas” milzīgas migrantu plūsmas. Ar ko tas draud? Vai migrantu problēma ir arī Latvijas drošības jautājums?

Pašreiz, vērtējot situāciju, izskatās, ka migrantu plūsmas Latviju sasniegs tad, kad te būs labāks dzīves līmenis. Tas ir galvenais motīvs kāpēc šie migranti, kurus šai gadījumā sauktu par ekonomiskajiem bēgļiem, ierodas Eiropā. Lielākā viņu daļa Eiropā ierodas ekonomisku apsvērumu dēļ un kamēr Latvijā salīdzinoši ar citām Eiropas valstīm ir zems dzīves līmenis, tikmēr pie mums migrantu ir maz.

Tas nozīmē – jo mums būs labāka dzīve, jo vairāk migrantu?
Tāda tā loģika ir. Tā ir pieredze, ko redzam mums blakus Skandināvijā. Var tikai pabrīnīties kā atsevišķas valstis, piemēram, Zviedrija, ļaujas šim procesam. Pēc būtības process nav labs un ilgtermiņā Zviedrijai būs milzīgas problēmas, kad migrantu īpatsvars pieaugs. Jau tagad tur ir problēmas, bet tās būs vēl lielākas un mums šeit Latvijā tas ir labi saprotams, ņemot vērā mūsu vēsturisko pieredzi.

Kā varam pasargāties un neļauties šim procesam? Ungārijā nupat labus panākumus vēlēšanās guva valdošā partija FIDESZ un premjers Viktors Orbāns, kura viena no fundamentālajām pārliecībām ir cīnīties pret migrantu pieplūdumu. Tātad, cilvēkiem vismaz vienā Eiropas valstī to saprot un viņi ir gatavi par šādu politiku balsot?

Domāju, ka mums uz šo problēmu jāpaskatās ar skaidru galvu, pirmām kārtām bez kaut kādām ilūzijām un politkorektuma. Ko redzējām 2015. gadā, kad Eiropā bija pirmais bēgļu masu pieplūdums? Sabiedriskajā, publiskajā telpā faktiski bija pilna ar dezinformāciju par to, kas notiek. Piedaloties arī dažādos forumos ārzemēs, dzirdēju tikai viena veida runas par bēgļiem - tie ir kara bēgļi, kuri jālaiž iekšā Eiropas teritorijā, vienalga no Āfrikas vai no kautkurienes citur. Pēc tam jau skatīsimies, ko darīt? Tā bija milzīga kļūda...

Ko darīja Orbāns Ungārijā, ceļot žogu uz savas valsts un arī Eiropas Savienības ārējās robežas? Tā bija normāla darbība ar mērķi īstenot to, kas noteikts Eiropas Lisabonas līgumā – sargāt ārējo robežu tām valstīm, kas ir uz ES ārējās robežas. Tā konkrēti bija Ungārijas ārējā robeža. Mums arī ir ārējā robeža ar Krieviju, un domāju, ka mums pirmām kārtām ir jādara tas, kas rakstīts šajā Lisabonas līgumā. Un aicinu to darīt visas citas ES valstis. Bet visas valstis to diemžēl nedarīja, tāpēc arī tā problēma radās.

Vai būs turpinājums „Padomju stāstam”?

Jūs atpazīstamību ieguvāt ar dokumentālo filmu „Padomju stāsts”. Vai to vēl atminas un skatās?

Jā. Tieši šomēnes aprit desmit gadi kopš „Padomju stāsts” tika prezentēts. Rezonanse filmai bija ļoti plaša, un ar to esmu ļoti apmierināts. Sevišķa interese un uzplaiksnījums par to atkal bija 2014. gadā, kad notika Krievijas agresija Ukrainā. Filma savā būtībā analizē to, kādi ir motīvi Putina režīmam, savā filmā atklājām draudus, kas varētu būt Rietumiem no Putina režīma.

Joprojām laiku pa laikam šo filmu rāda. Starp citu, DVD diskos tā izdota vairākos desmitos tūkstošu eksemplāru. Saskaņā ar „Padomju stāsta” izplatītāja Ņujorkā teikto, „Padomju stāsts” ir vispārdotākā latviešu dokumentālā filma.

Tad jau jāveido turpinājums?

Tas būs atkarīgs no tā, kā šis „padomju stāsts” jeb „soviet story” turpināsies. Tagad redzam, ka Krievijā tas turpinās. Čekists ir pie varas un līdz ar to ir visas no tā izritošas daudzās noziedzīgās lietas. Cilvēkus indē, aizvien biežāk runā par to, kā Putins 1999. gadā nāca pie varas saistībā ar visām toreiz notikušajām māju spridzināšanām. Tas ir klajš mantojums, kas nāk no Padomju Savienības, no čekas, nekas vēl nav beidzies. Tā kā viela un sižets filmai ir.

Kādas vēl jums ir intereses ārpus Saeimas darba? Vai atliek laika arī kaut kam citam?

Mani, protams, interesē vēsture un par to turpinu interesēties. Bet mani interesē arī starptautiskā politika, ļoti daudz brīvā laika veltu sekojot līdzi dažādām starptautiskajām ziņām. Vairākas stundas dienā veltu gan Krievijas, gan Amerikas medijiem. Daļēji jau tas faktiski ir mans darbs, bet tas man ir arī tāds hobijs.

Edvīns Šnore CV

Dzimis 1974. gada 21. martā.

Izglītība: 1998. gadā Latvijas Universitātē ieguvis politikas zinātnes maģistra grādu starptautiskajās attiecībās, bet 2013. gadā kļuvis par vēstures doktoru.

No 1995. līdz 1999. gadam strādājis Informācijas analīzes nodaļā, Nacionālo bruņoto spēku štābā un citās Latvijas Aizsardzības ministrijas struktūrās. Pēc tam līdz 2000. gadam strādājis Latvijas Tehnoloģijas centrā, kur darbojies ar Eiropas Savienības projektiem, kas orientēti uz zinātni. Strādājis multimediju uzņēmumā „RI Demo”.

2008. gadā kļuvis pazīstams ar dokumentālo filmu „Padomju stāsts”, kas tikusi izrādīta gan Latvijā, gan ārzemēs vairākos kinofestivālos.

2014. gadā no Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!”-„Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” saraksta vispirms maijā neveiksmīgi kandidējis 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās, bet vēlāk oktobrī tika ievēlēts 12. Saeimā. 2008. gadā saņēmis ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un 2009. gadā — ceturtās šķiras Igaunijas Māras Zemes krusta ordeni.