Toreiz un tagad: kā klājas skarbās filmas "Caur adatu" varonim Edijam, kurš uzveica atkarību no heroīna?
Radošā komanda “Edart.tv”, kura pirms dažiem gadiem plašu popularitāti iemantoja ar provokatīvo filmu “Caur adatu”, nupat laidusi klajā teju 40 minūšu garu interviju, kurā filmas galvenais varonis Edijs Vītoliņš izstāsta vairāk par divām dzīvēm, no kurām viena savulaik aizvedusi līdz smagai heroīna atkarībai, un atklāj, cik ilgi ir noturējies skaidrā.
20. martā “Edart.tv” “Youtube” kanālā publicētajā intervijā Edijs Vītoliņš atbild uz sāpīgiem jautājumiem, kuri lielākoties skar viņa pagātnes kļūdas.
Stāstot par to, kā nonācis līdz pirmās smago narkotiku devas ievadīšanai ķermenī, viņš piemin divas pietiekami atšķirīgas dzīves, kuras tolaik dzīvojis.
“Man vienmēr bijušas tādas kā divas dzīves – rajona un pārējā. Pārējā – tas ir skola un sports, kur man apkārt lielākoties bija normālie cilvēki. Un bija arī kaut kāda [dzīves] daļa, kuru es pavadīju rajonā, uz ielām, ar puišiem pagalmos, uz soliņiem. No vienas puses tu esi tāds sportisks, pieklājīgs, bet tajā pašā laikā es varēju vakarā pārģērbties un ar džekiem vazāties. Ja tu vazājies pa ielām, tu redzi, kā cilvēki šņauc, kā cilvēki duras. Es to visu biju redzējis, zināju, kā to dara,” atklāj Edijs.
Viņa pirmā narkotika bija amfetamīns, taču kā Edijs atklāj intervijā, aptuveni pēc pusgada ķermenis jau prasījis “kaut ko asāku”.
Edijs uzstāj, ka pamēģināt heroīnu izlēmis pats, vienatnē, bez citu ierosinājuma.
Kadri no filmas „Caur Adatu”
Par nonākšanu cietumā
Intervijā Edijs arī detalizēti izstāsta par to, kā viņu arestējusi policija un kādas bijušas sajūtas, nonākot aiz restēm.
“Viņi ļoti klauvējās, pēcāk izlauza durvis. Es tobrīd biju aplietojies, tādā baigi foršā apģērbā, tik tikko atnācis no štelles. Viņiem bija steki – ja nu es raustos – lukturīši... Mani apcietināja un aizveda uz tā saucamajām septītajām debesīm – tas ir īslaicīgās aizturēšanas izolators Gaujas ielā,” atceras Edijs, piebilstot, ka tajos laikos ar viņu aprunāties esot gribējuši daudzos policijas iecirkņos.
Pēcāk Edijs nonācis Centrālcietumā, kur acumirklī bijis nepieciešams parādīt citiem ieslodzītajiem, ka “ar tevi viss kārtībā”, “ka neesi ar citādu orientāciju,” un citas svarīgas lietas.
Bailes tolaik esot bijušas neaprakstāmas, intervijā stāsta puisis.
Portālam Jauns.lv bija iespēja ar Ediju aprunāties aptuveni pirms diviem gadiem, kad viņš jau bija nostājies uz kājām – atradis darbu, izremontējis savu istabu un dzīvoja kopā ar draudzeni.
2016. gada interviju iespējams lasīt šeit.
Jauns.lv izdevās aprunāties arī ar Edija Vītoliņa vecmammu Veltu Vītolu, kura visus šos gadus ir bijusi līdzās savam mazdēlam gan grūtos, gan vieglākos brīžos.
Stāstu par ar Edija vecmammu var izlasīt šeit.
"Caur adatu" - traģiska filma ar laimīgām beigām
Dokumentālajā filmā „Caur adatu” netrūkst šoka, bezcerības un ar narkotiku atkarību saistītas skarbās realitātes, taču viena no filmas sāpīgākajām ainām iztiek bez adatām un sadurtām vēnām.
Tajā narkotiku izmocītais Edijs kavējas atmiņās par skolas laikiem un panākumiem vieglatlētikā. Filmas sākumā, rādot fotogrāfijas no pagātnes, viņš ar lepnumu atceras, kā savulaik kādās skriešanas sacensībās Valmierā, atpaliekot no citiem sportistiem, piepeši sapratis: viņam taču jāvinnē! Kā parasti jāvinnē.... Un 100 metros apdzinis 16 cilvēkus, izpelnoties pūļa ovācijas un kausu.
Arī pirms trim gadiem Edijs, šķiet, apturējis laiku.
Šoreiz - lai labotu pieļautās kļūdas un pārrakstītu savu likteni, kurā viņš bija nolemts pāragrai nāvei. No narkomāna puisis kļuvis par šoferi un izpilddirektoru mazā firmā.
Pats Edijs pēc filmas noskatīšanās savas izjūtas raksturoja šādi: "Šoks, kauns un apstulbums... Pirms filma tapa gatava, nezināju, kas tieši tajā būs. Pirmizrādē no visa, ko redzēju, es atcerējos varbūt kādus 10%. Visi tie gadi tomēr tika pavadīti reibuma stāvoklī un daudz kas palicis miglā tīts. Filma man bija kā spogulis, kurā skatos uz sevi... (pauze) ilgu laiku bija par ko padomāt."
“Edart.tv” Dokumentālo filmu iespējams noskatīties šeit:
