FOTO: no Nacionālā teātra pēdējā gaitā izvada scenogrāfu Gunāru Zemgalu
Šodien Latvijas Nacionālā teātra Baltajā zālē notika atvadas no latviešu scenogrāfa un mākslinieka Gunāra Zemgala, kurš mūžībā tika aizsaukts 1. martā 82 gadu vecumā.
Atvadas no scenogrāfa un mākslinieka Gunāra Zemgala
Gunārs Zemgals ir izcilā latviešu skatuves gleznotāja Arvīda Spertāla audzēknis. Visu savu radošo darba mūžu no 1956. gada Zemgals bija saistīts ar Latvijas Nacionālo teātri.
Kā viens no izcilākajiem latviešu mūsdienu scenogrāfiem Zemgals ilgus gadus ir vadījis scenogrāfijas meistardarbnīcu Mākslas Akadēmijā. Viņa audzēkņi ir nu jau arī par vecmeistariem dēvētie latviešu scenogrāfi Andris Freibergs un Ilmārs Blumbergs.
Nav tāda Latvijas teātra, kur viņš nebūtu savā laikā radījis interesantu režijas ieceri balstošu scenogrāfiju. Nozīmīgs ir arī viņa devums latviešu kino attīstībā /filmas „Tauriņdeja”, „Emīla nedarbi”, „Viktorija” un citās.
Kā teātra galvenais mākslinieks viņš bijis atbildīgs par māksliniecisko noformējumu visiem vietēja, pilsētas vai valsts mēroga pasākumiem Nacionālajā teātrī. Kā ļoti būtisks ir minams skatuves un viss teātra ēkas ārpuses un telpu noformējums 1988. gada 18. novembra – Latvijas Neatkarības proklamēšanas 70. gadskārtas svinīgajam koncertam – pirmajam pēc Latvijas okupācijas gadiem.
Zemgalam kopā ar A. Jaunušanu un Z. Kalniņu pieder ideja un vizuālā realizācija lielajiem brīvdabas uzvedumiem „Skroderdienām Silmačos”, „Mērnieku laikiem” un „Brīnišķīgajiem Didrika Taizeļa piedzīvojumiem” Druvienas” kultūras kompleksā, Alauksta estrādē Vecpiebalgā un Dundagā, lielajiem tautas saietiem, kuri arī savā veidā tuvināja Trešo Atmodu.
Par nopelniem Neatkarīgās Latvijas valsts labā G. Zemgals 2003. gadā apbalvots ar Trīs Zvaigžņu ordeni.
Latvijas Nacionālais teātrim, atgriežoties savās vēsturiskajās telpās 2004. gadā Zemgals kā „sveicienu vecajam labajam teātrim” radīja scenogrāfiju A. Jaunušana pēdējam iestudējumam – Vulfa „Sensācijai” un, izmantojot modernās skatuves piedāvātās iespējas, Paula Putniņa „Aicinājumam uz pērienu” un Mārtiņa Zīverta „Minhauzena precībām”.
Paralēli savam dzīves aicinājumam un uzdevumam – skatuves telpas organizācijai un vizualizācijai, Zemgals vienmēr atrada laiku gleznošanai – maģiskajam krāsu priekam gan konkrētās, gan arī abstraktākās izpausmēs.
