Vai bezcerīgi slimiem cilvēkiem ļaut labprātīgi aiziet no dzīves? Par un pret eitanāziju

Vairumā pasaules valstu eitanāzija ir aizliegta, bet dažās tā ir atļauta. Viesturs vēlas doties uz vienu no šādām – Šveici. Tam nepieciešams ap 10 000 eiro. Bundžas lūgums ziedot naudu nevis veselības glābšanai (jo vairs nav, ko glābt), bet gan nomiršanai ir bezprecedenta gadījums Latvijā.

„Tagad viss ir skaidrs. Kakla brūce ir liela, tajā ir vēzis, ir jaunas metastāzes. Kaklu pagrozīt un paēst šķidru kļūst arvien grūtāk. Pakustēties varu četrrāpus. Aizlīst līdz tualetei un virtuvei, iedzert pretsāpju zāles… Sāpju dēļ gulēt nav iespējams. Tie brīži, kad izdodas aizmigt, šobrīd ir laimīgākie manā tagadējā ritumā. Nav vairs spēka priecāties par bērniem un viņu panākumiem, ir tikai slimība un sāpes,” kāpēc izšķīries aiziet no dzīves Kasjauns.lv skaidroja Viesturs.

Kasjauns.lv aptaujāja vairākus speciālistus – gan eitanāzijas noliedzējus, gan atbalstītājus, un skaidroja, kurās pasaules valstīs eitanāzija ir atļauta.

„Kur ir paliatīvā aprūpe, eitanāzijai nav jēgas”

Kādreizējais Latvijas Onkoloģijas centra kapelāns Varis Bogdanovs, kurš savulaik palīdzēja daudziem nedziedināmi slimiem vēža pacientiem ir pret eitanāziju. Viņš uzskata, ka slimniekiem pirmām kārtām būtu jānodrošina paliatīvā aprūpe, lai cilvēki šīs zemes gaitas varētu noslēgt dabīgā ceļā - pēc iespējas cienīgāk un nesāpīgāk, palīdzēt viņiem noņemt sāpes. Viņs Kasjauns.lv pauda:

„Šeit viss ir vienkārši – valstī, kur medicīnas jautājumi ir atstāti novārtā, kur ir nepilnīga paliatīvā aprūpe, eitanāzija vienmēr ir aktuāla. Un tas ir mīts, ka valstīs ar augstu dzīves līmeni, piemēram, Beļģijā, kur eitanāzija ir legalizēta, ar veselības aprūpi viss ir kārtībā. Ja nav speciālistu, kas spēj cilvēkam noņemt sāpes (viņu atsāpināt), nav sakārtota šī sistēma, eitanāziju sāk atļaut. Piemēram, Beļģijā tā vietā, lai sakārotu paliatīvās aprūpes sistēmu, visu naudu iegrūda, lai ārstus apmācītu veikt eitanāziju, nevis, lai viņus apmācītu cilvēkiem noņemt sāpes.

Kur ir sakārtota paliatīvās aprūpes sistēma, eitanāzijai nav vietas. Tā tur zaudē savu aktualitāti. Mēs neprotam nedziedināmi slimo atsāpināt! Latvijā, piemēram, šajā jomā nezina daudzas elementāras lietas. Mums ir jāizvērš paliatīvā aprūpē, tai ir jābūt sistemātiskai, lai cilvēkam pēc tās nebūtu jābrauc nezin kur tālu, lai viņš to varētu saņemt tur, kur dzīvo.

Ja cilvēkam ir nedziedināma slimība un lielas sāpes, viņš eitanāzijā redz vienīgo izeju. Viņš ir iedzīts stūrī”.

„Eitanāzija pārkāpj tiesības uz cienīgu mūža nogali”

Kā zināms, kristīgā pārliecība ir pret jebkādu vardarbīgu, mākslīgu dzīves pārtraukšanu, tai skaitā arī eitanāziju. Latvijas baznīcā par eitanāzijas problēmām līdz šim lielas diskusijas nav bijušas. Bet tās ir raisījušās Rietumeiropā. Trimdā uzaugusī un strādājusī Lielbritānijas luterāņu baznīcas bīskape emeritus Jāna Jēruma – Grīnberga šajās diskusijās ir bijusi iesaistīta. Un ne tikai kā garīdzniece, bet arī kā mediķe. Pirms sākt kalpot baznīcā viņa bija mediķe – strādājusi gan slimnīcas reanimācijā, gan bijusi medicīnas māsa. Pašlaik viņa ir Rīgas anglikāņu draudzes mācītāja. Viņa Kasjauns.lv teica:

„Tikko vēlreiz pārlūkoju, ko Anglijas baznīca saka par eitanāziju. Tai ir divas izpausmes: viena – pārtraukt dzīvību, bet otra – palīdzēt veikt eitanāziju. Anglijas baznīca neatbalsta ne vienu, ne otru. No teoloģiskā aspekta dzīvība ir augstākā vērtība. To pārtraukt vai atņemt ir nepieļaujams process.

Esmu strādājusi arī kā mediķe, un nevaru iedomāties, kā eitanāzijas veikšana būtu savienojama ar ārsta zvērestu, kurš zvēr cilvēkam palīdzēt, izglābt cilvēka dzīvību. No praktiskā, morālā, teoloģiskā viedokļa eitanāzija nav atbalstāma. Man ir žēl, ka medicīna ar šo jautājumu netiek galā.

Anglijā par šo problēmu ir daudz runāts, bet tā arī eitanāzija tur nav atļauta. Ir tikai ļoti nedaudzi briti, kuri ir izšķīrušies braukt uz Šveici veikt eitanāziju.

Bet šeit ir jautājums, kāpēc eitanāzija ir atļauta valstīs, kur salīdzinoši ar Latviju ir daudz augstāks dzīves līmenis, kur medicīnai tiek atvēlēts vairāk līdzekļu? Nezinu... Bet mans personiskais viedoklis ir: to ir uzspiedušas cilvēka grupas, kas cīnās par cilvēktiesībām. Viņi uzskata, ka aiziet no dzīves no arī ir cilvēktiesības. Bet šeit rodas jautājums – kā samērot cilvēka un visas sabiedrības tiesības? Eitanāzijas gadījumā sabiedrības tiesības uz veselības aprūpi un cienīgu mūža nogali ir pārkāptas”.

„Cilvēkiem ir tiesības nomirt”

Tai pašā laikā ir arī ļaudis, kas atbalsta eitanāziju. Bērnu ārsts, pazīstamais reanimatologs Pēteris Kļava „Kas Jauns Avīzei” pirms kāda laika atklāti atzina: „Esmu par eitanāziju, jo cilvēkiem ir tiesības nomirt, tā ir tikai civilizētas sabiedrības metode konkrētā situācijā”. Viņš ir par eitanāzijas legalizāciju Latvijā, tikai noteikti ne tagad. Pēc ārsta domām, tas ir jautājums, kas jāizlemj profesionāļiem, nekādā ziņā ne sabiedrībai.

„Manuprāt, eitanāzija Latvijā patlaban nav vēlama, jo mūsu izglītības, morāles līmenis ir ļoti zems, tāpat arī sociālā aprūpe. Tik ekonomiski neattīstītā un juridiski pērkamā valstī šis jautājums ir ļoti bīstams. Par to varēs spriest pēc gadiem divdesmit, vispirms jāattīsta ekonomika valstī un jāuzlabo paliatīvā un sociālā aprūpe. Lai par eitanāzijas ieviešanu vispār runātu, vajadzīga nauda,” teica Kļava.

„Daudzās attīstītās valstīs ļoti daudz naudas tiek ieguldīts grūtniecības izpētē, lai nepieļautu smagu slimu bērnu dzimšanu. Vispirms ir jāsakārto šis jautājums, un tad varēsim runāt par eitanāziju,” turpina Kļava. Viņš piekrīt, ka ir tikai loģiski, ka māmiņa, kurai ir smagi slims bērns, nekad neteiks – esmu par eitanāziju. Taču viņš atzīst, ka, redzot, kā bērni cieš no sāpēm, drīzāk ir jārunā, vai ir humāni uzturēt tik milzīgas ciešanas?

Te jāpiebilst, ka pašreiz Latvijā eitanāziju likums neregulē. Rīgas Stradiņa universitātes Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedras asociētā profesore

savulaik izteikusies: „Lai gan arī mūsu valstī notiek pasīvā eitanāzija, piemēram, intensīvās terapijas laikā mediķi pieņem lēmumu to pārtraukt, Latvijā šo jomu pašlaik neregulē nekādi normatīvie akti".

Savukārt Latvijas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs laikrakstam „Diena” atklājis: „Vēža diagnozi ļoti daudzos gadījumos pavada depresija, un diemžēl ir cilvēki, kuri izlemj dzīvi beigt no savas rokas. Vidēji četri pacienti gadā interesējas par eitanāziju – pārsvarā tie ir cilvēki, kuri daudz lasījuši internetā vai arī iepriekš nesekmīgi ārstējušies ar alternatīvām metodēm.” Sosārs neatbalsta eitanāzijas legalizāciju. „Legalizējot eitanāziju, mēs atkāptos no jebkādas medicīniskās, onkoloģiskās, paliatīvās aprūpes sistēmas attīstības, ietu vieglāko ceļu, cilvēkus iznīcinot,” viņš saka.

Latvijā paliatīvā aprūpe nav pieejama aptuveni pusei mirstošo cilvēku, un te runa nav par dažiem desmitiem, bet gan simtiem pacientu.

Jāsāk plaša diskusija par šo problēmu

Internetā pēc Viestura Bundžas paziņojuma diskusiju par eitanāzijas problēmu ierosinājis reklāmists Ēriks Stendzenieks. Viņš Kasjauns.lv teica:

„Ja cilvēks un viņa tuvinieki ir tam morāli gatavi, tad eitanāziju vajadzētu atļaut. Pie mums Latvijā ir ļoti daudz diskusiju par citām tēmām – atļaut grūtniecēm smēķēt vai nē, kastrēt suņus vai nē, tecināt bērzu sulas pilsētās vai nē? Bet nopietnas diskusijas par eitanāziju nav bijušas. Šajā jautājumā cilvēki sadalīsies divās pretējās grupās. Ja Latvija būtu kaut kāda necilvēciska, barbariska valsts kaut kur Āfrikas vidienē, tad eitanāzija diez vai būtu pieļaujama. Bet eitanāzija ir atļauta Šveicē – valstī ar vienu no visaugstākajiem dzīves līmeņiem pasaulē. Un cilvēki tur jau nav stulbi. Neredzu iemeslu, lai aizliegtu eitanāziju. Domāju, ka Viestura Bundžas gadījums būs tas, kas Latvijā ierosinās šo diskusiju”.

Veselības ministrija: pieprasījums pēc paliatīvās aprūpes pārsniedz piedāvājumu

"Pieprasījums pēc valsts apmaksātas paliatīvās aprūpes pakalpojumiem ir lielāks nekā pašreiz nodrošinātā aprūpe, līdz ar to Veselības ministrija atzīst, ka būtu jāpalielina valsts apmaksātās paliatīvās aprūpes pakalpojumu apjoms , ko varētu darīt tajā gadījumā, ja būtiski tiktu palielināts veselības aprūpes budžets," portālam Kasjauns.lv skaidroja ministrijā. Portālam neizdevās uzzināt konkrēti veselības ministra Gunta Belēviča domas par iespējām legalizēt asistēto pašnāvību (jāpiebilst, ka valstī veselības sistēma ir tiktāl "sačakarēta", ka sirdzējam vieglāk ir nomirt nekā nenomirt), taču viņa pārvaldītā iestāde norādīja, ka eitanāzijas legalizācija nav tikai veselības aprūpes jautājums, bet arī tiesību ekspertu, kā arī ētikas, morāles, reliģijas un citu jomu jautājums.

Eitanāzija atļauta tikai augsti attīstās valstīs

Eitanāzija ir divējāda: pasīvā eitanāzija (ārstniecības metožu ierobežošana vai pārtraukšana, tas ir - ārsts ļauj pacientam nomirt (gadījumos, kad nekāda medicīnas iejaukšanās nevar pacientu atgriezt pie saprašanas) un aktīvā eitanāzija vai medicīniski asistētā pašnāvība (nāvējošas medikamentu devas izsniegšana pēc nedziedināma un nenoņemamas mokas jūtoša pacienta brīvprātīga pieprasījuma vai tā tuvinieka lūguma). Vairākumā pasaules valstu cilvēku eitanāzija ir aizliegta, un to praktizējošos ārstus soda saskaņā ar krimināllikumu, taču pēdējās desmitgadēs, jo īpaši pēdējos gados, eitanāziju (galvenokārt pasīvo) dekriminalizējoši likumi ir pieņemti vairākās valstīs. Un tās ir valstis ar augsti attīstītu dzīves līmeni:

* Nīderlandē 1984. gadā Augstākā tiesa atzina neglābjami slimu pacientu tiesības pašiem izvēlēties, mirt vai turpināt mocīties. 2002. gadā Nīderlandē stājās spēkā „Likums par pieprasītās nonāvēšanas un veicinātās pašnāvības kontroli”, un šī valsts kļuva par pirmo pasaulē, kas ar likumu atļāva neārstējami slimiem un nenovēršamām mokām pakļautiem pacientiem saīsināt savu dzīvi.

* Beļģijā neglābjami slimu pilngadīgu pacientu tiesības uz brīvprātīgu eitanāziju legalizēja 2002. gadā. Ik gadu Beļģijā uz mūžu tiek iemidzināti ap 1000 cilvēku.

* Šveicē eitanāzija it kā nav ar likumu legalizēta, taču: ja ārsts palīdz aiziet no dzīves neglābjami slimam pacientam, tad viņš par to netiek sodīts. Tiek izrakstīta „pēdējā recepte”, ko pēc slimnieka rīkojuma saņem Eitanāzijas biedrība, kura pēc abpusējas vienošanās ar slimnieku pārņem to savā aprūpē. Šis liberālisms likumdošanā izraisījis tādu fenomenu kā „eitanāzijas tūrisms” - nedziedināmi slimie no visas Eiropas brauc uz Šveici, lai netraucēti un nesāpīgi pārtrauktu savas mokas.

* Francijā 1992. gadā dekriminalizēja pasīvo eitanāziju. 2004. gada novembrī pieņēma Francijas ārstu asociācijas izstrādāto likumu par eitanāziju, kas paredz, ka gadījumos, kad turpmāka ārstēšana kļūst „bezjēdzīga, neproporcionāla vai bez kāda cita efekta kā vien mākslīga dzīvības uzturēšana”, ārstēšanu „var samazināt vai pārtraukt”.

* ASV 1976. gadā Kalifornijas pavalsts Augstākā tiesa pieņēma likumu par pasīvās eitanāzijas legalizēšanu. 1997. gadā Oregonas pavalsts iedzīvotāji referendumā nobalsoja par akta „Par nāvi un pašcieņu” pieņemšanu. Saskaņā ar šo likumu nedziedināmi slimajam pacientam divas reizes mutiski un vienu reizi rakstiski jāpieprasa eitanāziju. Nāvējošo medikamentu devu sev injicē pats pacients. Pēc daudzkārtējiem eitanāzijas pretinieku protestiem, 2006. gada janvārī ASV Augstākā tiesa apstiprināja Oregonas pavalsts likuma leģitimitāti. 2008. gadā pasīvo eitanāziju legalizēja arī Vašingtonas pavalstī un Teksasas pavalstī.

* Luksemburgā nedziedināmi slimo pacientu tiesības uz eitanāziju dekriminalizēja 2008. gadā.

* Dānijā 1992. gadā pieņemts likums, ka mediķiem ir jārespektē neārstējamu un avārijās smagi cietušu cilvēku tiesības atteikties no ārstēšanas.

* Austrijā atļauta pasīvā eitanāzija, ja neārstējami slims pacients ir izteicis tādu vēlēšanos laikus sastādītā testamentā.

* Japānā pasīvās eitanāzijas prakse balstās uz vietējo tiesu lēmumiem - valsts Augstākajā tiesā vai parlamentā šis jautājums nekad nav apspriests.

* Izraēlā pasīvo eitanāziju dekriminalizēja 1970. gadā.

Viesturs joprojām gaida ziedojumus, lai piepildītu savas dzīves pēdējo vēlešanos:

LATBLV22