Miris leģendārais "Ulubeles" iemītnieks Jāzeps Mukāns, kura stāsts par draudzību ar suni aizkustināja Latviju

Kasjauns.lv

83 gadu vecumā aizsaulē devies leģendārais Jāzeps Mukāns, kura stāsts par ciešo draudzību ar suni Reksu līdz sirds dziļumiem aizkustinājis daudzus.

Jāzepu, kurš mūža nogalē saņēma niecīgu pensiju un savulaik Pļavniekos īrēja astoņus kvadrātmetrus lielu istabiņu, kopā ar visu Reksu pieņēma un iekārtoja "Ulubeles" dzīvnieku patversmē. Kā ziņo portāls "nekropole.info", sirsnīgais Jāzeps mira 9. novembrī Rīgā, neatveseļojoties pēc smagas operācijas.

Jāzeps 4 nedēļas reanimācijā cīnījās par savu dzīvību un iespēju vēl pabūt šai saulē kopā ar savu Reksiņu.

2014. gadā "Ulubele" par cilvēku saziedoto naudu Jāzepam nopirka divus jūras konteinerus, kur Rīgas amatniecības vidusskolas pasniedzēji un audzēkņi izbūvēja istabiņu ar virtuvi.

Vēl pirms izdevās atrisināt sirmā vīra dzīvesvietas jautājumu, "Ulubele" stāstīja: "Vācam dokumentus mapītē, lai oficiāli sakārtotu Jāzepa dzīvi. Pagaidām Jāzeps mīt pie savas attālas radinieces neapkurināmā istabā - noliktavā. Iet uz baznīcu un lūdz par pamestiem dzīvniekiem, dzīvnieku aizstāvjiem un iespēju mūža pēdējos gadus vadīt kopā ar savu suni."

Jāzepu pazina daudzi, viņu zināja cilvēki Vecrīgā un Centrāltirgū, kurp viņš devās pirkt savai Reksai kaulus. Vienreiz, nākot mājās, viņam palicis slikti, tāpēc mediķi viņu nogādāja slimnīcā, bet Reksu - "Ulubelē". Pēc atlabšanas pensionārs paņēma savu suni atpakaļ, līdz notika vēl viena nelaime - Jāzeps atkal nonāca slimnīcā, bet sunītis pazuda. Ar sociālo tīklu starpniecību izdevās noskaidrot, pie kā ir Reksa, tomēr šie ļaudis no viņas šķirties nevēlējās. Lai abi draugi atkal varētu būt kopā, nācās iesaistīt pat policiju, sižetā par godu vīra 80. jubilejai ziņoja "Pirmais Baltijas kanāls".

Pirms trim gadiem "Ulubele" vēstīja, ka, ieminoties Jāzepam par iespēju dzīvot patversmē, viņa sejā mirdzēja sen neredzēts prieks. Viņš sacīja, ka dzīvot te kopā ar savu Reksu būtu īstākā paradīze, un nevienaldzīgi cilvēki parūpējās, lai savus pēdējos trīs mūža gadus vecā vīra sapnis piepildītos. Jāzeps iekārtojās glītā namiņā un palīdzēja patversmes darbiniekiem gādāt par kucēniem. Tāpat viņš četrkājainajiem mīluļiem vārīja putras un kauliņus.

"Ulubele" savulaik stāstīja, ka Jāzeps visu mūžu strādājis strādnieka darbu VEF, Vagonrūpnīcā, bet no 2006. gada sešus gadus Dārzciema ielas dievnamā par sargu un sētnieku. Kad dievnamu pabeidza būvēt, darba viņam vairs nebija. Jāzepa pensija bija 115 eiro, ar ko vientuļš cilvēks nevar izdzīvot.

Kad Jāzeps kopā ar Reksu devies uz tirgu, gaļas paviljona tirgotāji sunenīti ļoti mīļojuši un lutinājuši. Bieži sēdējuši abi Vecrīgā. Jāzeps zinājis, ka ubagot ir aizliegts, tomēr daudzi policisti ir ļoti labi un likuši viņiem mieru.

Dāvāto naudiņu maksājis par īri, par pārtiku sev un Reksai un par taksi. Vaicāts, kā viņš saucis taksi, jo slikti dzird un nav viņam telefona. Teica, ka lūdzis izsaukt kādam garāmgājējam vai kaimiņiem Pļavniekos.

"Jā, viņš ubagoja no tiem, kuri dalās, un brauca ar taksi. Nu un? Jo viņam sāp kājas un mūsu sabiedriskajos transportos nav draudzīga attieksme pret cilvēkiem ar suņiem. Viņš ubagoja, jo viņam nepietiek dzīvošanai – īrei, ēdienam un zālēm. Viņš ubagoja, jo viņam patīk būt cilvēkos, nevis sēdēt kādā būcenī," stāstīja "Ulubeles" darbinieki, kuri pēdējos trīs Jāzepa mūža gadus padarīja par paradīzi zemes virsū.