Anatolijs, kurš ir latviskāks par latvieti: "Esmu dzimis Latvijā un esmu krievs"

Fakti

Anatolijs Kazačenko
56 gadus vecs mežotnieks.
Krievs, cēlies no kazaku senčiem, ieguvis Latvijas pilsonību.
Ļoti aizrautīgs zemgaļu, īpaši Mežotnes, vēstures pētnieks un rekonstruētājs.
Zemgaļu kultūras biedrības Upmale vadītājs.
Pēc nodarbošanās namdaris un šuvējs.
Ar otro sievu Žannu dzīvo Mežotnē.
Ir divi pieauguši bērni – Ina un Jānis, kuri dzīvo Londonā.
Piedāvā viņa kā gida pavadībā izstaigāt Mežotnes pilskalnu.

“Tēvs uz Mežotni atbrauca 1956. gadā, māte – divus gadies vēlāk. Abus atsūtīja kā zinātnes speciālistus, un viņi sāka strādāt Mežotnes selekcijas stacijā.” Anatolijs acīm redzami ir ieradis sarunāties ar cilvēkiem kā gids, un arī mēs dodamies pastaigā pāri Lielupē izvietotam tiltiņam, lai sarunas laikā apskatītu mūsu sarunas biedra lepnumu – labiekārtoto Mežotnes pilskalnu.

Stāsts no cukurbiešu laukiem

“Mežotnē pagājusi visa mana dzīve, zinu, kā izskatījās kādreiz, kas piebūvēts klāt vēlāk. Esmu sācis par visu šeit redzamo interesēties aizvien vairāk. Laikam no tēva un mātes tas pētnieka gars.”

Runā Anatolijs latviski, ko gan esot sācis darīt tikai pirms gadiem trīsdesmit. Bērnībā visi apkārt runājuši krieviski, arī vietējie latvieši. Armijā bijis tāpat. Un tikai pēc dienesta, sākot strādāt par šuvēju, ar kolēģiem bija jārunā latviski, ko viņš ātri vien iemanījies darīt, jo nepieciešamā valodas bāze tomēr jau bija uzkrājusies. “Pārvarēju barjeru, un aizgāja! Man nav nekādu problēmu sarunā pāriet no krievu uz latviešu valodu.”

Tomēr pilsonību nācies nokārtot eksāmenu ceļā, kas neesot sagādājis grūtības, taču radījis nelielu aizvainojumu – Anatolijs šeit ne tikai dzimis un audzis, bet arī sievu latvieti apņēmis un divus bērnus uzaudzinājis. “Pilsonību nokārtoju tāpēc, ka bija grūtības kā nepilsonim aizbraukt ciemos pie bērniem uz Londonu, viņi vairāk uzturas un strādā tur.” Starp citu, viņš gluži nesen apprecējies otrreiz.

Mežotnes apkārtnes pētīšanu kā aizraujošu nodarbi Anatolijs atceras jau kopš bērnības. Kopā ar tēvu staigājuši pa jauno cukurbiešu šķirņu audzēšanas un pētīšanas laukiem, un tajos ik pa laikam virszemē uzpeldējuši seno zemgaļu sadzīves priekšmetu fragmenti. “Tēvs bija liels stāstnieks un stāstīja man, ka tās ir paliekas no tādiem kā indiāņiem. Man bija ļoti interesanti, īpaši, kad gadījās atrast kādu senu cirvīti vai cita ieroča fragmentu. Vai, piemēram, lāča zobu!”

Paaugoties jau sapratis, ka vietējā vēsture nepavisam neaprobežojas tikai ar 200 gadu veco Mežotnes pili. “Pirms daudziem gadsimtiem šeit bija liela civilizācija, par kuru neviens tikpat kā neko nestāstīja! Tas bija tik interesanti, ka sāku pētīt, kas te īsti ir bijis. Visvairāk informācijas ieguvu no Livonijas Indriķa hronikas, kur aprakstīta Mežotnes kauja. Bīskaps Alberts atbrauca uz šejieni kristīt 300 bajārus, taču Tērvetes zemgaļi atskrēja un sadeva viņiem, jo nevēlējās šeit nekādus kristiešus. Tad viņi nomazgājās Lielupē un atkal kļuva par pagāniem. Alberts nākamajā gadā viņus par to sodīja, un šī kauja ir sīki aprakstīta hronikā. Zemgaļiem tas beidzās ar 20 gadu padzīvošanu citviet. Tā arī bija galvenā informācija par tiem laikiem.”

Namdaris un vēsturnieks

“Dažreiz brīnos, ka paši latvieši nesaprot, kas viņi īsti ir, no kurienes cēlušies. Man tas liekas skaidrs. Bija senie latgaļi, senie zemgaļi, tā skaidrojot, esmu kļuvis populārs, un man saka, ka esmu vairāk latvietis nekā latvieši!” Anatolijs turpina rūpīgi pētīt visu par latviešu senčiem pieejamo informāciju un ir secinājis, ka tās ir diezgan maz. Tāpēc viņš ar prieku piedalās visos iespējamajos ar vēsturi saistītajos eksperimentos, kuros var uzzināt ko jaunu.

Anatolijs kopā ar domubiedriem uztaisījis vairākus vikingu laiku kuģus. Vienam no tiem – Daugavas akvatorijā Rīgā vasaras sezonā regulāri redzamajam un par Indriķi dēvētajam – viņš ir arī kapteinis. “Pirmais vikingu kuģis pie mums tika uztaisīts samazinātā versijā, atradās cilvēki, kuri bija ar mieru to finansēt. Veicām arī trīs braucienus – trijos posmos izbraucām visu Lielupi no kādreizējās Mežotnes ostas līdz Jūrmalai un pēc tam vēl pa jūru līdz Engurei. Braucām visi senajos tērpos, ēdām kā senie senči... Tāda īsta rekonstrukcija.”

Ar otro kuģi Anatolijs ar biedriem piedalījies rekonstrukcijas festivālos ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā un Krievijā. Tas, kurš tūristus vizina pa Daugavu, ir trešais kopā ar domubiedriem uzmeistarotais kuģis. “Tas ir visinteresantākais, jo tā senais paraugs tiek uzskatīts par lielāko atradumu norvēģu vikingu vēsturē, kam par godu pat ierīkots atsevišķs muzejs. Tā kuģa pirmo rekonstrukciju uztaisīja latviešu meistars. To finansēja norvēģi, kas kuģi aizdzina uz savām mājām, bet no pārpalikumiem tika uztaisīta arī samazinātā versija, kas tagad ir Rīgā. Es tai veidoju visu takelāžu – virves un buras.”
“Ar vēsturniekiem ir tā, ka viņiem der tikai klasiskā arheoloģija; ja tas un tas nav izrakts un nav izpētīts, tad nekā no tā nav bijis. Man vairāk patīk rekonstrukcijas kustība, kas ļauj iztēloties, kā ir bijis. Stāstnieki ir abās pusēs, un par simts procentiem tāpat neviens neko par īsto vēsturi nezina!”

Mežotne no 9. līdz 13. gadsimtam bija milzīga pilsēta – 13 hektāri ar koka apbūvi, kas, pateicoties arī atrašanās vietai pie pašas Lielupes, iezīmēta pat tā laika arābu veidotajā Eiropas kartē kā ievērojama apdzīvotā vieta, vārdā Medsūna.

Mežotne nelaiž prom

Lai arī pilskalna apkopšanu un vēstures pētīšanu Anatolijs vairāk uzskata par hobiju, nevis darbu, viņš ir arī Zemgaļu kultūras biedrības Upmale vadītājs. “Mani par rekonstrukcijas kustību ieinteresēja Normunds Jērums no Tērvetes. Sāku pētīt, organizēt un arī labiekārtot.”

Tagad Mežotnes pilskalns jau ir ērti apskatāms vēsturisks tūrisma objekts. Anatolijs saviem spēkiem no dēļiem izbūvējis 500 metru garu pastaigu taku uz kulta rituālu vietu – Vīna kalnu. Uztaisīts arī vēsturisks slietenis, kur pasēdēt un patverties no lietus, un tamlīdzīgi objekti, kuru tapšanā līdzējis meistars Kaspars Beitiņš.

Anatolija vadītā biedrība jau 11 gadus vietējā pilskalnā rīko vēstures rekonstrukcijas festivālus. Novads ideju atbalstījis finansiāli, un hobijs kļuvis par vēl vienu nopietnu nodarbi. “Salīdzinājumā ar līdzīgiem pasākumiem citās valstīs mūsu festivāls ir daudz kvalitatīvāks. Mēdzam pat rādīt veselu teātri – senu rituālu rekonstrukcijas, visādas buršanās un citas izdarības. Ir ko redzēt.”

Anatolijs apsaimnieko pilsmuižas teritoriju un ir namdaris dažādos objektos un projektos. “Mežotne man neļauj no šejienes aizbraukt, visu laiku piedāvā jaunus darbus. Citādi jau šeit nevarētu izdzīvot. Un es arī negribu nekur braukt prom.”
Pirmā sieva un abi bērni Mežotni tomēr pametuši, un arī pats Anatolijs aicināts braukt dzīvot uz Londonu. Divas nedēļas tur paviesojies un ātri sapratis, ka tā burzma, pabi un sēdēšana pie televizora nav domāti viņam. Pagājušajā ziemā dažus mēnešus padzīvojis arī pie radiem Ņujorkas štatā, tāpēc nevarētu teikt, ka pasaules vilinājumi nav pabaudīti. Un tomēr Mežotnes daba un vēsture aicina atpakaļ uz vietu, kur labam meistaram un aktīvam cilvēkam darba netrūkst. Un sirds jūtas kā mājās. “Mana tagadējā sieva Žanna pārcēlās uz šejieni no Rīgas. Ieraudzīja Mežotnes skaistumu un nekādu galvaspilsētu vairs redzēt nevēlējās.”

“Nezinu gan, kas šeit notiks, kad pašvaldībai vairs nedos Eiropas naudu. Daudz kas tomēr izdarīts ar manu un vēl dažu cilvēku iniciatīvu, vadoties no bērnībā pieredzētā. Mani vecāki un viņu kolēģi nebija kaut kādi pāķi, kas te tika atvesti pastrādāt vienkāršus darbus. Viņi bija inteliģenti, kuri saprata, ka šeit ir vēsturisks centrs, un kopa gan pastaigu takas, gan parkus. Vienkārši sanāca kopā uz talku un izdarīja. Neviens par to naudu neprasīja.”

Admirāļa Golovko brāļa mazdēls

Par Mežotnes un zemgaļu vēsturi Anatolijs var stāstīt un stāstīt. Turklāt vienkārši un interesanti. Tāpēc, ja rodas interese šādu iespēju izmantot, viņa kontaktus iespējams dabūt Bauskas tūrisma informācijas centrā. “Organizējam nelielas izklaides arī bērniem, šaušanu ar arbaletu, putru vārīšanas un tamlīdzīgas spēles. Tūristus tas interesē, lai gan man vairāk patīk stāstīt, nevis tēlot kaut kādu indiāni.”

Viņu ieinteresējusi ne tikai Mežotnes un zemgaļu, bet arī paša senču vēsture. Izpētījis, ka abi vecāki cēlušies no dažādu kazaku cilšu senčiem. “Tēvs cēlies no Terekas kazakiem, kas ir Čečenijas pusē, māte – no Donas kazakiem Ukrainas teritorijā. Visi bija brīvi cilvēki, bet tāpat kā latvieši tika aizsūtīti trimdā uz Sibīriju. Padomju filmās rāda, kā kazaki atbalstīja PSRS varu, bet tā patiesībā nemaz nebija.”

Viņš bijis tēva senču pusē un izstudējis vectēva sarakstīto grāmatu par vienu no saviem slavenajiem brāļiem – admirāli Golovko, kurš Otrajā pasaules karā komandēja visu Ziemeļu floti. “Grāmatā smalki aprakstīta tā laika dzīve, kas man arī šķiet ļoti interesanti. Man ir arī fotogrāfijas, kurās redzami visi tie kazaku razbainieki ar saviem kinžaliem.”

Par Mežotnes pilskalnu Anatolijs smej, ka vairs nevēlas ar to neko iesākt, izņemot pasākumu organizēšanu, jo savu jau esot paveicis. Pat kopā ar dažādiem rīkstniekiem un citiem dabas nianšu pētītājiem noskaidrojis pilskalna enerģētiskāko vietu, kas bez lieliem pārsteigumiem izrādījusies ieplaka lielā pilskalna augšā. Senči zinājuši, ko dara. “Esmu atzīmējis centru, kur katru gadu vasaras saulgriežos iekaru vainagu un ziemas saulgriežos nolieku eglīti.”

Anatolijs gan nedaudz brīnās, ka ir vietējie, kas viņa darbošanos nemaz tik pozitīvi nevērtē. “Vai nu viņiem skauž, vai nepatīk, ka uzbāžos ar savu pagānu vēsturi, taču neņemu to galvā. Bet ir arī cilvēki, kas nāk klāt pat veikalā, lai paspiestu roku. Latviešus tomēr interesē sava senvēsture, kas īpaši jūtams pirms valsts 100 gadu jubilejas.”

Par namdari Anatolijs kļuvis pašmācības ceļā. Kā pats saka, dzīves laikā aplipis ar visādiem instrumentiem. Tagad viņu uzrunā dažādi pasūtītāji. Piemēram, Mazmežotnes muižas atjaunotāji, tāpēc kādu laiku tajā pusē vēl noteikti būs ko darīt. Visticamāk jau, ka vienmēr. Atliek aizbraukt, aci papriecēt un ar Anatoliju aprunāties.