Smaidīt nedrīkst, un visgrūtāk ir, kad garām iet draudzene. Kā jūtas puiši, kuri sargā Brīvības pieminekli?

Ņemot vērā tuvojošos valsts svētkus un lasītāju interesi, atkārtoti dalāmies ar šo interviju.

Sarunā piedalās Godasardzes rotas kaprālis, 1. vada 2. kājnieku nodaļas komandieris Artūrs Adamaitis (dienestā astoņus gadus, no Auces) un 1. vada 2. kājnieku nodaļas grupas komandieris, dižkareivis Nauris Kokarevičs (dienestā divus gadus, no Tukuma).

Kā nokļuvāt bruņotajos spēkos?

Artūrs:

Ap 2006.gadu, kad pabeidzu vidusskolu, tika atcelts obligātais militārais dienests. Kādu laiku pastrādāju civilo darbu, taču sapratu, ka mani tomēr vairāk velk uz armiju. Esmu diezgan sportisks, patīk ieroči un vienmēr interesējusi militārā sfēra – vēlējos kļūt par tās sastāvdaļu, tagad esmu šeit.

Nauris:

Es uzreiz pēc skolas gan nenācu dienēt, bet plāni bija. Kādu laiku padarīju citas lietas, taču ikdienā ļoti bieži bija saskarsme ar čaļiem no militārajām aprindām. Par militāro dienestu no viņiem uzzināju ļoti daudz. Esmu arī gana sportisks un, protams, lielu lomu mūsu izvēlē spēlē patriotisms.

Kā tikāt Godasardzes rotā? Vai tas bija pašmērķis?

Artūrs:

Jau mazs puika būdams, reizēs, kad atbraucu uz Rīgu pie radiem, vienmēr skatījos uz manekeniem... Tolaik nevarēju pat iedomāties, ka tie stāvi pie Brīvības pieminekļa ir dzīvi cilvēki. Izejot kursu kājnieku skolā Alūksnē, man radās doma, ka jāmēģina tikt Godasardzes rotā – pieteicos uz vietu tajā, sākās apmācība. Tā ir viena no vienībām, kura ir daudzfunkcionāla. Tās karavīriem, vēl bez kājnieku uzdevumiem, ir arī reprezentatīva funkcija. 

Nauris:

Man bija ļoti līdzīgi – jau sen zināju, kas ir Godasardze. Kājnieku skolā Alūksnē mums divi instruktori bija no šīs rotas. Viņi stāstīja, kas ir šī vienība, ar ko nodarbojas, un man tas šķita interesanti. Bija iespēja pieteikties, un es to izdarīju. Tas bija pašmērķis.

Kādas īpašības nepieciešamas Godasardzes rotas karavīram?

Artūrs:

Vajadzīgs atbilstošs augums, stāja un stingrs raksturs, stabila domāšana. Tā stunda tomēr ir jāstāv! Tas ir gan fizisks, gan mentāls pārbaudījums. Sākumā, kad nonācām vienībā, bija jāapgūst soļošanas pamati – vispirms bez hantelītēm, bet pēc tam jau ar tām. Tie ir nelieli svariņi, aptuveni 1kg, kas tiek ielikti bikšu kabatās un rokās. Pēc pirmās dienas treniņiem bija diezgan sarežģīti pa trepēm staigāt... Pēcāk bija Godasardzes rotas ieroču apmācības – kā kustēties, kā pareizi nofiksēt. 

Grūti pat iedomāties stāvēšanu ziemas salā. Vai viegli izturēt stundu godasardzē?

Nauris:

Šodien (saruna notika ceturtdien - red.piez.) vēl bija samērā silts. Katrā ziņā Godasardzes šinelī nav auksti – tas darināts no diezgan silta materiāla, turklāt zem tā mēs velkam speciālu apakšveļu. Stāvēšana godasardzē katrā ziņā ir pārbaudījums, taču palīdz kustība, kas notiek visapkārt. Pēc 25 minūtēm paredzēta arī 10 minūšu ilga patruļa. Sekot līdzi minūtēm palīdz arī Laimas pulkstenis, taču, ja kādreiz gadās aizdomāties, klāt pienāk apsargs un nosaka: “Patruļa!”

Artūrs:

Atceros pirmo reizi, kad stāvēju. Pirmā stunda bija zibenīga – atnācu, nostājos un pēc neilga laika, skatos, man jau nāk pakaļ! Protams, sākumā tas viss šķiet kaut kas jauns, nākas sekot līdzi katrai savai domai, atkal un atkal pārliecināties, ka stāja un izskats ir nevainojams. Uz mums tomēr skatās visa Latvija un arī viesi no citām valstīm. Pildot Godasardzes funkcijas, tu iepazīsti un izproti garām ejošos cilvēkus. Ja puisis atnāk pie Laimas pulksteņa ar ziediem, ir skaidrs – randiņš. Atceros arī, ka savulaik mēdzu pētīt pāri ielai esošo māju. Tur bija lifts, un es skaitīju, cik reizes stundā tas uzbrauc līdz augšai!

Nauris:

Izdodas arī pamanīt zināmu ritmu garām ejošo cilvēku ikdienā, kustībās. Reizēm skaitām arī tramvajus!

Artūrs:

Bieži vien ir sajūta, ka laiks apstājas. Visapkārt nerimst kustība, taču tev pašam viss ir sastindzis... Katrā ziņā ļoti interesanti!

Kādas kustības ir atļautas? Vai drīkst, piemēram, aizgaiņāt uzmācīgu kukaini?

Artūrs:

Vienīgi pūst gaisu!

Nauris:

Kustēties nedrīkst. Reiz vasarā man uz rokas uzsēdās lapsene. Ātri vien viņa ierāpoja arī dziļāk - aiz piedurknes. Es to ļoti labi jutu, centos domāt par ko citu. Par laimi, drīz vien viņa aizlidoja!

Artūrs:

Vasarās karstuma dēļ ļoti bieži pa seju tek sviedri. Tas rada lielu diskomfortu, taču notraust nevar, jāstāv! Sutīgajās dienās mēdzu arī samitrināt apakšā uzvilkto kreklu. Tad pirmo pusstundu ir salīdzinoši vēsāk. Katram sava tehnika un paņēmieni. Vasarā galvenais lietot daudz ūdens.

Vai bieži nākas ciest no uzmācīgiem cilvēkiem? Kas stāvēšanu padara intersantākas?

Nauris:

Man personīgi visvairāk patīk svinīgās maiņas. Pats esmu piedalījies divās pie Brīvības pieminekļa un vienā pie Rīgas pils. Svinīgajās dienās apkārt parasti ir cilvēku pūlis un brīdī, kad komandieris dod komandu veikt maiņu, visi skatieni pēkšņi pavēršas tikai uz Godasardzi. Tad iekšēji ir tāda sajūta... o, esmu zvaigzne! Forši, ka visi tevi uzmanīgi vēro.

Artūrs:

Vēl tās bungas, vai ne? Un kad himna sāk skanēt!

Nauris:

Man jau ļoti patīk tie cilvēku pūļi – patriotisms mostas!

Artūrs:

Man pašam visamizantāk bija... nu, es pat nezinu, vai kaut ko tādu var rakstīt. Biju izšķīries ar draudzeni, ar kuru kopā nodzīvojām četrus gadus. Otrajā dienā pēc šķiršanās viņa atnāk pie manis uz posteni, skatās man virsū un saka: “Artūr... Kā mēs tā?” Es stāvu un nevaru neko pateikt! Jūtas pret cilvēku vēl bija - vienkārši dzīves ceļi tā kaut kā nepareizi sakrustojās. Nevarēju saprast, ko darīt. Saukt apsargu, lai dzen viņu prom, laikam tomēr nebūtu bijis pareizi. Ko citu? Noģībt? Tiešām smaga situācija iznāca, taču savus pienākumus gan izpildīju godam!

Godasardze pie Brīvības pieminekļa atradās kopš tā atklāšanas - 1935.gadā 18.novembra. 1940.gadā 21.jūlijā, neilgi pēc Latvijas valdības pieņemtā Padomju Savienības ultimāta un Sarkanās armijas ienākšanas Rīgā, Godasardze tika noņemta. Pie Brīvības pieminekļa to atjaunoja 1992.gada 11.novembrī, savukārt pie Rīgas pils - 2002.gada 11.novembrī.