Eksperti nav vienisprātis par pareizāko valsts himnas izpildījumu

Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētāja Raita Karnīte sēdes sākumā uzsvēra, ka LZA vērsās diriģenti, kurus satrauc vairākas nepilnības himnas izpildījuma praksē, kas, viņuprāt, būtu novēršamas.

Diriģents Edgars Račevskis uzsvēra, ka mūziķu vidū nereti tiek uzsvērts, ka patlaban himnas atskaņošana "nav labākajā kārtībā".

Diriģentus satrauca problēmjautājums par himnas otrajā daļā basu balsī vai orķestrī vajadzīgo vai, tieši pretēji, nevajadzīgo paaugstināto ceturto pakāpi. Lai risinātu šo jautājumu, diriģentiem un muzikologiem bija nepieciešams atskats vēsturē, vēl pirmajos skaņdarba "Dievs, svētī Latviju" pierakstos, kas datējami ar 19.gadsimta otro pusi, meklējot mūziķus satraukušo noti.

Klātesošie secināja, ka paaugstinātā ceturtā pakāpe te parādījās, bet te atkal pazuda no skaņdarba un vēlāk arī no himnas pieraksta. Līdz ar to arī šodien konsīlijā vienotas pozīcijas saistībā ar šo jautājumu nebija, turklāt vairāki klātesošie uzsvēra, ka kopumā paaugstināta ceturtā pakāpe neskar tos, kas himnu izpilda unisonā.

Eksperti diskutēja par to, kādā toņkārtā himna būtu atskaņojama, ņemot vērā, ka arī skaņkārta, kurā pierakstīta himna, gadu gaitā ir mainījusies. Vairāki klātesošie uzsvēra, ka ir nepieciešama tāda toņkārta, kurā ērti ir dziedāt visiem, jo, piemēram, Fa mažorā to darīt ir grūti - kāds rūc, bet kāds - spiedz, secināja klātesošie. Vienlaikus, runājot par himnas toņkārtu, tika aktualizēts jautājums arī par to, vai himnas dziedājums toņkārtā, kas nesakrīt ar normatīvajā regulējumā fiksēto, var tikt uzskatīts par pārkāpumu un necieņas izrādīšanu pret himnu.

Vairāki konsīlija dalībnieki uzsvēra, ka himna nebūtu jāatsvešina no tautas un tās dziedājums būtu pieļaujams jebkādā toņkārtā - galvenais, lai tas notiktu ar cieņu pret valsts simbolu un patriotiskām jūtām.

Saeimas deputāts Ivars Brīvers (LRA) uzsvēra, ka valsts himna ir tautas lūgšana, līdz ar to himna savā ziņā pieder tautai, tādēļ himnas atsvešināšana no cilvēkiem nebūtu pareiza. "Himna ir svētums, bet šis svētums ir tautas īpašums - tas nav jāliek aiz stikla," viņš sacīja, piebilstot, ka, piemēram, ticīgie cits citam nepamācot, kā pareizi lūgt Dievu.

"Vai tā ir necieņa, ka cilvēkam nav muzikālās dzirdes, bet viņš dzied himnu? Domāju, ka ne," teica deputāts, norādot, ka, viņaprāt, dziedāšana nepareizā toņkārtā nebūtu jāuzskata par necieņu.

Konsīlija dalībnieki norādīja, ka nepieņemama ir himnas nezināšana. Tas bieži vien parādās dažādos publiskos pasākumos, kad, atskaņojot himnu, cilvēki nav spējīgi dziedāt līdzi, jo nezina himnas tekstu, viņi norādīja.

Saeimas deputāts un diriģents Arvīds Platpers (NSL) uzskata, ka pie šādas situācijas vainojama izglītības sistēma. Viņš uzsvēra, ka agrākos laikos Latvijas, kā arī Igaunijas un Lietuvas himna tika iespiesta visās mācību grāmatās, savukārt tagad himna ir tikai retajā mācību grāmatā. Tāpat Platperu satrauc tas, ka bērnus nemāca dziedāt, kas arī atspoguļojoties neprasmē unisonā izpildīt valsts himnu.

Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors Edgars Severs atgādināja, ka tā dēvētās valstiskās audzināšanas vadlīnijas paredz virkni nostādņu, kas saistītas ar himnas izpildījumu un attieksmi pret to.

Diskusiju radīja arī jautājums par himnas atskaņošanas un izpildījuma garumu. Platpers pauda, ka sevi cienošai valstij sava himna būtu jāatskaņo pilnā apmērā, to darot arī, piemēram, sporta pasākumos, kur nereti tiek atskaņota himnas saīsinātā versija. Severs gan uzsvēra, ka himna ir valsts simbols, pret ko jāizturas ar cieņu. Viņš piekrita, ka himna nevar tikt saīsināta, izpildot tikai pirmo vai tikai otro daļu, taču, ņemot vērā himnas biežo lietojumu sporta pasākumos, būtu jāļauj izmantot himnas saīsinātā versija, abas himnas daļas izpildot bez atkārtojuma.
Konsīlija rezultāti tiks apkopoti "Konsīlija slēdzienā" un nodoti valsts atbildīgajām institūcijām, ekspertiem, plašsaziņas līdzekļiem un publicēti "Zinātnes Vēstnesī".