No Latvijā savāktā stikla neražo jaunas pudeles, to aprok ceļos
Atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas, kur vērtīgo stikla iepakojumu izmanto jaunu pudeļu un burku ražošanā, Latvijā stiklu saberž smiltīs un lieto kā būvniecības materiālu. Saskaņā ar dokumentiem šādi tiek pārstrādāti lieli stikla apjomi. Valsts vides dienests pašlaik pārbauda, vai pārstrāde patiešām notikusi, šovakar ziņo LTV raidījums “de facto”.
Lielākie stikla iepakojuma savācēji ir “Latvijas Zaļais punkts” un “Zaļā josta”. Pērn “Zaļā josta” gandrīz visas savāktās pudeles un burkas nodevusi saberšanai būvniecības materiālā. “Latvijas Zaļais punkts” pudeļu izgatavotājiem nosūtījusi apmēram pusi stikla iepakojuma, pārējo – iestrādāšanai ceļos.
Abas organizācijas savos izglītošanas materiālos min, ka stiklu iespējams bezgalīgi izmantot jaunu pudeļu un burku ražošanā. Tas nezaudē kvalitāti. Taču ja stikla iepakojumu pārvērš celtniecības materiālā, stikla mūžs beidzas.
Abās organizācijās apgalvo, ka stikla iepakojums mēdz būt netīrs. Tādu rūpnīcas neņem pretī. Otrs arguments – vest uz Igauniju un Lietuvu esot neizdevīgi.
“Ekonomiski pamatotāk ir netīru stiklu samalt smiltīs un pārstrādāt būvmateriālos,” saka “Zaļā josta” vadītājs Jānis Lapsa.
“Latvijas Zaļais punkts” direktors Kaspars Zakulis atzīmē, ka stikls no daudzdzīvokļu māju dalītās vākšanas konteineriem ir visnetīrākais. Tādu neatmaksājas pāršķirot, lai tas būtu piemērots stikla rūpnīcām.
Šos apgalvojumus atspēko Igaunijas uzņēmumā “Krynicki Glass Recycling”. Tur stikla iepakojums tiek attīrīts un sagatavots sūtīšanai uz stikla rūpnīcām. Kompānijas pārstāvis Maits Jarviks apliecina, ka viņi pieņem arī neattīrītu stiklu, arī no Latvijas. Paši aizbrauc pakaļ un samaksā. “Stikls ir ļoti vērtīgs materiāls un ar katru gadu tas kļūst vērtīgāks. Ir daudz lētāk ražot pudeles no veca stikla nekā sākt tās izgatavot no smiltīm,” viņš skaidro.
Kāpēc tad vecās pudeles un burkas saberž smiltīs un aprok ceļos vai iestrādā betona blokos? Viena versija, ko atkritumu kompānijas kategoriski noliedz, ir tāda, ka reāli savāktie un papīros uzrādītie savāktā stikla apjomi nesakrīt. Stikla pārvēršana par būvmateriālos varētu būt vieglākais veids kā slēpt pēdas.
Atkritumu uzņēmumiem ir pienākums iepakojumu pārstrādāt. Ražotāji un tirgotāji maksā “Latvijas Zaļajam punktam” un “Zaļajai jostai” par iepakojuma pārstrādi. Apmaiņā šie ražotāji un tirgotāji saņem no valsts dabas resursu nodokļa atlaidi. Ja iepakojums netiek pārstrādāts, par to pienākas sods.
Vairākas mazākas atkritumu firmas šogad jau sodītas ar 30 miljonu eiro nodokļa uzrēķinu par to, ka nav nodrošinājušas solītu pārstrādi, tostarp stikla iepakojumam.
“Latvijas Zaļo punktu” un “Zaļo jostu” Valsts vides dienests vēl pārbauda.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietniece vides aizsardzības jautājums Alda Ozola pieļauj, ka savākšanas laukumos reālie un norādītie atkritumu apjomi ne vienmēr sakrīt: “Tiek sazīmēti papīri, bet realitātē tā materiālu plūsma notiek varbūt krietni mazākos apjomos vai nenotiek vispār.” Vides dienestam ar pašreizējo kapacitāti esot grūti plūsmu izkontrolēt.
Ozola gan atzīmē, ka oficiāli signāli par lielākajām organizācijām “Latvijas Zaļais punkts” un “Zaļā josta” nav saņemti. Bijušas vien neformālas norādes no konkurentiem, kas jau ir sodīti, lai uzmana arī citus tirgus dalībniekus.
“defacto” ziņo, ka, piemēram, “Zaļās jostas” sistēmā darbojas uzņēmums “Zaļais cikls”. Tas uzrādījis, ka pērn adresē Rīgā, Krustpils ielā 8 no tiešajiem atkritumu radītājiem savācis 6000 tonnas stikla iepakojuma. Tas ir gandrīz tik pat daudz, cik pudeļu pērn savākusi Igaunijas depozītu sistēma ar vairāk nekā 800 iepirkšanas punktiem. Vēl vairāk pudeļu un burku “Zaļais cikls” savācis citā Rīgas teritorijā Radžu ielā.
“Zaļās jostas” vadītājs Jānis Lapsa pauž, ka šie dati atbilst reāli savāktajam. Lielo apjomu pamatā nodevuši iedzīvotāji, un tas Rīgā sakoncentrēts no visas Latvijas.
Tajā pašā laikā “Zaļais cikls” nepiedalās pašvaldību organizētajā atkritumu vākšanā. Uzņēmuma pārskatos arī rakstīts, ka citi atkritumu apsaimniekotāji “Zaļās jostas” meitasuzņēmumam pērn nodevuši maz - nepilnu tūkstoti tonnu no uzrādītajiem 14 tūkstošiem tonnu.
“Zaļā cikla” teritorijās pabijusi arī vides dienesta ģenerāldirektore Inga Koļegova: “Es redzēju tur tajā skaitā stikla iepakojuma atkritumus, kas tur bija lielā daudzumā, bet par ciparu sakritību vai nesakritību mēs varēsim komentēt tikai tad, kad pārbaude būs beigusies”.
Vides dienests arī pārbauda, vai dzīvē notikusi stikla pārstrāde Cēsīs, Edvarda Treimaņa-Zvārguļa ielā. Tur stiklu saberšanai celtniecības materiālā uzņēmumam “Dankers un partneri” nodevis “Latvijas Zaļais punkts”.
“Dankers un partneri” līdzīpašnieks pērn bija arī Saeimas deputāts Artis Rasmanis. Viņš “de facto” sacīja, ka stikls malts ar mobilajām iekārtām, un norādītie apjomi atbilst faktiskajiem.
“Mēs konstatējām, ka šogad tur nekāda darbība nav notikusi, tas ir redzams un tas ir saprotams. Attiecībā uz to, kas tur ir noticis 2016.gadā, pārbaude vēl turpinās,” saka Koļegova.
Pārbaudes par lielākajām atkritumu savākšanas sistēmām dienests varētu pabeigt pāris nedēļu laikā.
