Indietis Kumars: "Latvijas cilvēki ir ļoti forši, bet jūsu gramatika gan ir sarežģīta"
No Velūras Indijas dienvidos nākušais Vinots Kumars Latvijā dzīvo jau nepilnus divus gadus. Mūsu valstī viņš strādā, dzīvo, mācās latviešu valodu un brīvajās dienās dodas pārgājienos.
Vinota Latvijas stāsts sācies ar studijām Informācijas sistēmu menedžmenta augstskolā, to laikā viņš arī ķēries pie prakses tekstilapstrādes uzņēmumā SIA "Spectre Latvia" Kalnciemā. Ar laiku tur arī dabūts darbs. Puiša uzdevumos ietilpst sekot darbu efektivitātei un novērst materiālu izniekošanu ražošanas procesā.
Pirmā diena Latvijā
“Pirmais iespaids bija, ka cilvēki šeit nerunā angliski. Iegāju veikalā, centos nopirkt šokolādi, tajā brīdī nespēju komunicēt ar pārdevēju. Tagad es, protams, zinu, ka šeit cilvēki runā angliski, bet toreiz pārdevēja bija veca kundze, un viņa nesaprata,” savu pirmo dienu Latvijā atminas Vinots. Ar pirkstu rādīšanu un stomīšanos gribētais gardums tomēr nopirkts.
Indietis atzīst, ka ierodoties pārsteigumu bijis ne mazums: “Valsts ir super zaļa, ļoti eko. Un šeit ir daudz mazāk cilvēku, varbūt ne gluži Rīgā, bet vispār kopumā.”
Liels kultūršoks, apmetoties uz dzīvi Latvijā, nav bijis, jo Eiropā jau ir būts, taču atšķirības ir. Pirms braukt uz Baltijas krastiem, divi gadi pavadīti Lielbritānijā, studējot Koventrijas universitātē. “Kursa vidū radās problēmas ar kāju, tā kā es nevarēju turpināt studijas, man nācās doties atpakaļ uz Indiju,” skaidro Vinots.
“Šeit cilvēki nav tik atvērti kā briti. Ejot pa ielu Anglijā, tu vari sagaidīt, ka svešinieks pie tevis pienāks un pajautās, kā klājas. Šeit tā nav, taču, ja tev ir iespēja kādu iepazīt, latvieši atveras. Es teiktu, ka latvieši ir kaut kur pa vidu starp atvērtiem un noslēgtiem cilvēkiem. Iegūt draugus šeit nav grūti,” spriež Vinots.
Bez valodas būsi kā zīdainis
Ar pašiem latviešiem sarežģījumu nav, problēmas rodas, mācoties valodu. “Cilvēki ir forši, jūsu gramatika ir sarežģīta,” pasmaida Vinots, kurš, ierodoties Latvijā, sāka mācīties valsts organizētajos valodas kursos. Oficiāli jau iegūta B1 jeb vidējā līmeņa 1. pakāpes valodas prasme. Tagad mācības turpinās privātskolotāja vadībā.
“Pirmajā nedēļā grupā bija 18–20 cilvēku, pēc pāris dienām palika tikai divi vai trīs. Tā ir zīme, cik latviešu valoda ir grūta,” smej Vinots.
Nepietiekamā audzēkņu skaita dēļ angliski runājošo grupu nācās slēgt, un indietis pārgāja uz krieviski runājošo pulciņu. “Skolotāja bija ļoti laipna, mani viņa mācīja angliski. Vēl bija pāris draugi, kuri man palīdzēja,” stāsta indietis.
Vinots uzskata, ka viņa paša dzimto valodu iemācīties ir daudz vieglāk: “Tā nav sarežģīta, paskaties kādas divdesmit filmas, un tu jau sāksi runāt indiešu valodā.”
Indietis aizraujas ar filozofisku darbu iepazīšanu, un pirms pāris gadiem izlasīts domugrauds atmiņā palicis joprojām: “Valoda ir nervs, kam jāpieskaras, lai iepazītu kultūru. Ja gribi integrēties kādā sabiedrībā, tev ir jāzina valoda, tikai tad tu to vari izdarīt. Citādi tu būsi kā zīdainis, tev vajadzēs bļaustīties, raudāt un rādīt ar pirkstu, lai dabūtu, ko gribi.”
Iedvesmai Latvijas karte
Brīvais laiks netiek izniekots, sēžot mājas, Vinots vasarās bieži dodas pārgājienos: “Feisbukā ir pārgājieniem veltīta grupa Baiba Ralle Tourism, esmu jau bijis sešās vai septiņās pilsētās.”
Latvijas daba viņu ir ļoti pārsteigusi: “Meži šeit ir ļoti biezi. Arī svinot svētkus, cilvēki dodas tuvāk dabai, piemēram, Jāņos. Indijā notiek daudz svētku, mūs sauc par festivālu zemi, bet mums nav pasākumu, kas tik cieši saistīti ar dabu.”
Viņa pirmais ceļojums palicis atmiņā ar negaidīto skatu Talsos, kad pēc ceļa pa mežiem un pakalniem iesoļots pašā pilsētā: “Izskatījās pēc spoku pilsētas. Mēs Talsos bijām 40 minūtes, es knapi saskaitīju 10–20 cilvēkus. Jā, saprotu, ka bija sestdiena, bet gaidīju, ka būs vairāk.”
Lielākai motivācijai Vinota istabā pie sienas pielikta Latvijas karte: “Kad beigsies ziema, atsākšu pārgājienus.” Ar nepacietību viņš gaida Latvijas simtgades svinības 2018. gada 18. novembrī: “Visi mani draugi visu laiku par to runā.”
Vitamīna D trūkums
“Ļoti ierasta lieta, ko esmu pamanījis, ir tas, ka cilvēkiem šeit trūkst vitamīna D. Nesen biju slimnīcā uz analīzēm. Un man teica, ka arī man pietrūkst,” saka indietis, kuram ārsts atklājis, ka apmēram 60% Latvijas iedzīvotāju ir šī problēma.
“Pirmā ziema bija superauksta, bet es neteiktu, ka bija grūti pierast,” atklāj Vinots, kurš nākamo ziemo tomēr domā laist secen, izbraukt atvaļinājumā vismaz uz mēnesi.
Indijā zem viena jumta 14 cilvēku
Lielākā atšķirība, ko puisis pamanījis starp latviešiem un indiešiem, ir atvērtība, latviešu ģimenes arī nav tik lielas kā Indijā, kur zem vien jumta dzīvot vecvecākiem ar bērniem un mazbērniem nav nekas neierasts. “Tie ir 14 cilvēku zem viena jumta. Dažas dienas tur vari piedzīvot lielu prieku, nākamajā jau būs baigie strīdi. Rodas sajūta, ka esi filmā, cilvēki nāk un iet. Līdzīgi būtu stāvēt Rīgas centrā, ieslēdz mūziku un nekad nezini, kas var notikt,” joko Vinots.
Kā ir, tā jādzīvo
Indijā nav nekas neparasts kaimiņus uzaicināt viesos un sēsties pie kopēja galda, bet Latvijas kāpņutelpās tiek pārmīti tikai pāris vārdi. “Varbūt tā ir arī mana vaina, es tikai nesen uzzināju, kas ir mans kaimiņš. Pati sabiedrība ir tāda. Garākā saruna mums ir tikai sasveicināšanās,” teic Vinots.
Taču krasajās sabiedrības atšķirībās viņš neko sliktu nesaskata: “Es nevaru teikt, ka jūs varētu kaut ko mācīties no indiešiem. Tu ēd ēdienu, kas tev ir pieejams, un tā ir arī jādzīvo. Ja lietas šeit notiek kādā vienā veidā, tad arī man tā ir jādzīvo. Man nevajadzētu dauzīties pie kaimiņu durvīm ar ēdiena paplāti un uzbāzties, lai iepazītos.”
