Vai cilvēkam ir tiesības neciest līdz nāvei? Nerimst runas par legālu eitanāziju Latvijā

Veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS) sacīja, ka tā ir politiska izšķiršanās, un Latvija vēl nav gatava. "VM dienaskārtībā ir pilnīgi citi uzdevumi," atzina ministrs.

Mediķu vidū vienotas nostājas par to nav.

Uzskatot, ka cilvēkam ir tiesības neciest mokas līdz pat savai nāvei, reanimatologs Pēteris Kļava iestājas par eitanāziju. Tikai, viņaprāt, šis jautājums ir jāizlemj profesionāļiem, nekādā ziņā ne sabiedrībai. "Šie daudzie viedokļi - nekad nebūs tā, ka pusotram miljonam cilvēku, kas vēl Latvijā palicis, tagad visiem patiks šis viedoklis. Tā nekad nebūs. Mums nav jāpakļaujas neprofesionālu cilvēku emocionālam postpadomju viedoklim, kā viņam liekas, kā jādara. Bet tad, kad tu redzi, ka tavs bērns cieš mēnešiem, nedēļām agonijā, nevar paelpot un tu to gribi uzturēt. Kas tev ir devis tiesības uzturēt šīs ciešanas? Dievs, baznīca, likums? Kad cilvēks grib nomirt. Un mēs tagad civilizēti neļausim to izdarīt. Un tas skaitās garīgi un juridiski? Tāds jautājums," savu pozīciju skaidroja Kļava.

Onkoloģijas centra ārste psiholoģe Maija Kārkliņa savukārt iestājas pret eitanāziju. "Šobrīd noteikti nē, mēs neesam ne morāli, ne materiāli, ne juridiski uz to gatavi. Padomājiet paši - ja mēs tagad atļausim eitanāziju, ko tik mums neradīsies doma eitanizēt. Labāk fantāziju šajā jomā nedarbināt, es domāju," sprieda Kārkliņa. Viņa ir pārliecināta, ka mūsdienu medicīnā teju 100% sāpju var noņemt. Turklāt, viņasprāt, nedziedināmi slimo aprūpe Latvijā ir augstā līmenī, jautājums tikai, vai visiem pieejama.

Tas, ka ik pa laikam kāds pacients nodaļā izsaka lūgumu mocības beigt ar eitanāzijas palīdzību, viņasprāt, ir tikai zināšanu trūkums un bailes. "Parasti tas ir saistīts ar nesakārtotu terapiju, un pamatā tam ir sāpes. Ja cilvēkam sāp, ir domas par pašnāvību, ja cilvēku atsāpina, domas aiziet otrā, trešā, ceturtā plānā," skaidroja Kārkliņa.

Pieprasījums pēc valsts apmaksātas paliatīvās aprūpes, kas nozīmē sāpju atvieglošanu, psiholoģisku un garīgu palīdzību, šobrīd krietni pārsniedz piedāvājumu. Visbiežāk ar vēzi mirstoša cilvēka aprūpi uzņemas tuvinieks mājas apstākļos.

Juriste, medicīnas tiesību eksperte, Latvijas Universitāte medicīnas fakultātes docente Solvita Olsena uzskata, ka Latvijas situācija ir katastrofāla cilvēkiem, kuriem ir neārstējamas slimības un kuriem ir jācieš, jo paliatīvā aprūpe cilvēkiem nav pieejama, ja viņiem nav naudas. "To aprūpi, ko mums par valsts līdzekļiem piedāvā, es nevaru saukt par paliatīvo aprūpi. Ja mums ir jāstāv garā rindā un tad mums valsts apmaksā septiņas dienas," norādīja Olsena.

Eksperti norāda, ka šobrīd Latvijā visi ir nolaiduši acis un aizspieduši ausis un problēmu izliekas neredzam, nedzirdam.

"Latvijā eitanāzija nav iespējama, kas ir zināmā mērā paradoksāla no tā aspekta, ka pašnāvība ir atļauta, bet šādos ārkārtīgi sarežģītos gadījumos, kad arī gala rezultāts ir prognozējams, iespēja aiziet cilvēka cienīgi nav, kas ir ārkārtīgi nepareizi," vērtēja tiesībsargs Juris Jansons.

Kā ziņots, sabiedrība ir saziedojusi visu nepieciešamo summu - 10 000 eiro -, lai nedziedināmi slimais Viesturs Bundža piepildītu savu pēdējo vēlēšanos un viņš varētu doties uz Šveici, kas pazīstama kā eitanāzijas tūrisma galamērķis.

45 gadus vecais Viesturs zaudējis cīņu ar rīkles vēzi, tāpēc pieņemts lēmums aiziet no dzīves asistētā pašnāvībā. To legāli var izdarīt Šveicē, kas pazīstama kā eitanāzijas tūrisma galamērķis, taču tam nepieciešami līdzekļi. Lai nomirtu cilvēciski un bez sāpēm, viņš lūdza sabiedrības atbalstu.

Tam bija nepieciešami aptuveni 10 000 eiro, un šopēcpusdien šī summa ir savākta.

Šis ir bezprecedenta gadījums Latvijā, kad izskanējis lūgums ziedot naudu nevis veselības glābšanai, bet tam, lai cilvēkam palīdzētu nomirt. Šis Viestura lūgums šobrīd sabiedrībā ir raisījis diskusiju, vai eitanāziju legalizēt arī Latvijā.