Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Studente Krista: "Neskatoties atpakaļ, skrēju līdz atpazinu, kur atrodos. Toreiz bija klubs "Rock n' Riga", tajā arī ieskrēju. Sieviete, kuru nekad mūžā vairs neesmu satikusi, pavadīja 2 stundas, cenšoties mani nomierināt". (Foto: Facebook)

#MeToo! Klusējušās sievietes arī Latvijā iznāk no skapja - 4 skaudri stāsti par seksuālu varmācību 189

Ziņas
2017. gada 19. oktobrī 07:10 2017. gada 19. oktobrī 07:10
Kasjauns.lv
Eiropas Savienības (ES) Pamattiesību hartas 1. pants nosaka, ka cilvēka cieņa ir neaizskarama, tā ir jārespektē un jāaizsargā. Jā, tā ir. Taču nu, pēc sākotnēji Holivudas aktrišu iniciatīvas, arvien vairāk sieviešu norāda - šīs cēlās frāzes nedarbojas, jo visā pasaulē joprojām sievietes tiek seksuāli aizskartas, izmantotas, piesmietas. Pēc tam, kad portālā "Satori" autore Alise Zariņa publicēja savu stāstu, arvien vairāk sieviešu solidarizējas un beidzot atklāti runā par samilzušo problēmu - nevēlamu seksuālu uzmākšanos.

Vispirms sausi dati. Aplūko rūpīgi

Eiropas Savienības cilvēktiesību aģentūra (FRA) apsekojumā par 2012. - 2014.gadu secinājusi, ka kopumā fizisku vai seksuālu vardarbību savas dzīves laikā piedzīvojušas 67% sieviešu.

3,7 miljoni sieviešu ar seksuālu vardarbību saskārušās pēdējā gada laikā - tie ir 2% dāmu vecumā no 18-74 gadiem. Starp Baltijas valstīm tieši Latvija negatīvi izceļas - pie mums fiziska un/vai seksuāla vardarbība ir izplatītāka nekā Lietuvā vai Igaunijā, liecina FRA dati.

Šis pats pētījums vēsta, ka no visām ES valstīm katra divdesmitā sieviete vecumā no 15 gadiem bijusi izvarota. Seksuālu uzmākšanos pieredzējušas 18% sieviešu vecumā no 15 gadiem, no kurām pieci procenti ar to pašu saskārušās pēdējā gada laikā. 

Tas varētu nozīmēt, ka 12 mēnešu laikposmā ES divdesmit astoņās valstīs 9 miljoni (!!!) sieviešu piedzīvo uzmākšanos.

Uzmanības vērts ir arī skaudrais skaitlis, kas vēstī par izvarotām bērnībām, proti, 21 miljonam Eiropas sieviešu ir stāsts par seksuālu piesmiešanu laikā, kad viņām bija mazāk par 15 gadiem. Iepriekš veikti pētījumi liecina, ka lielākoties tas noticis nevis no svešu cilvēku puses, bet gan ģimenes, radu un paziņu attiecību ietvaros.

Tāpat izpētīts, ka 30% sieviešu seksuāli cieš no saviem bijušajiem vai esošajiem partneriem, proti, tiek regulāri izmantotas, pazemotas, pat izvarotas. Tie ir cilvēki, ar kuriem dāmām ir personiski tuvas attiecības.

Ar ko viss sākās

Tie, kas seko līdzi mediju telpā notiekošajam, būs pamanījuši, ka "ŠIS VISS" sākās no Holivudas aktrisēm, kuras atzinās, ka ietekmīgais filmu producents Hārvijs Vainstains viņas seksuāli izmantojis - apgrābstījis, pierunājis seksam, izvarojis. Vainstains šobrīd tiek dēvēts par Holivudas briesmoni un viņa impērijai draud briesmas, - vismaz reputācija nudien ir neglābjami sabojāta. 

Jāteic, ka aktrises, kuras atklāja Vainstaina neķītrības, visas kā viena ir daiļas, atzītas, pieprasītas un karjerā realizējušās. Alīsija Milano, Rouza Makgovena, Rīza Viterspūna, Andželina Džolija un rinda citu skaistuļu. Viņas visas tikušas "apgrābstītas" no Vainstaina puses. Faktiski tas ir stāsts par karjeru caur gultu, un tagad "upuri" par to runā publiski, cik gan pretīgi tas bijis.

Lai nu paliek Holivuda ar tās simtu gadu vecajām tradīcijām, kur ļoti sīvā konkurencē skaistums cīnās par atzinību un slavu. Ja tev nav tāda talanta, ka visiem bez jautājumiem mutes paliek vaļā, dažkārt neatliek nekas cits kā manipulēt ar saviem ārējiem dotumiem - lai vismaz tādējādi izkarotu savu vietu zem saules. Ne velti Vainstaina apsūdzītēju rindās nav redzamas aktrises, kas ar ārēju skaistumu neizceļas. Tādām vienkārši viņš, visticamāk, neuzmācās. Taču lomas deva gan, jo - talants. 

Vainstains nu ir izslēgts no Kinoakadēmijas. Bez jebkādām tiesām, jo tiesvedība, kurai būs jāpierāda producenta vaina, vēl ir tikai priekšā. 

Taču aktrišu sāktais #EsArī/#MeToo arvien plešas visā pasaulē. Viscaur zemeslodei sievietes met kaunu pie malas un atzīst: arī es esmu cietusi no seksuālas varmācības.

Kamēr sausi cipari, tikmēr tas tač' nav par mani

Pirmā, kas šo delikāto un sāpīgo tematu pacēla lokālā līmenī, bija Alise Zariņa no portāla Satori.lv.

Alise savā esejā izklāstīja daudzās reizes, kad cietusi no seksuālas uzmācības, jutusies apdraudēta no vīriešu puses, vienlaikus analizējot Holivudā notiekošo. Viņas stāstu vari izlasīt šeit. Jāteic, ka to ir būtiski izlasīt, lai saprastu visu vēstījumu kopumā.

Alises stāsts sacēla vētru tviterī, tostarp jautājumā par vīriešiem identiskā situācijā - vai arī vīrieši Latvijā necieš no tā paša, kas skar sievietes? Prevalējot viedoklim, ka "veci taču fizioloģiski nav iespējams izvarot", daži vīrieši nebaidījās norādīt, ka arī ir cietuši no seksuālas varmācības.

Tomēr par to tikpat kā nav pētījumu vai arī tie Latviju neskar. Pieņemts uzskatīt, ka seksuāli izmantot var tikai sievieti, vīrieti - ne. Pilnīgi aizmirstot, ka simtiem un tūkstošiem zēnu un vīriešu varētu ciest no seksuālas varmācības savās ģimenēs, incestuālos veidos, mentālā kastrācijā un tamlīdzīgi. Taču viņi par to nerunā, tāpēc arī pētījumu formās gandrīz neparādās. 

Ja katrs un katra sasprindzinātu atmiņu, mums visiem ataustu atmiņā gadījumi, kad kāds mūsu līdzpilsonis ir cietis no seksuālas vardarbības. Un nu arī Latvijā sievietes sākušas par to runāt.

Saglabājam nerediģētu autoru rakstības stilu un izpratni par gramatiku:

Kristas stāsts

"#MeToo. Es toreiz gāju trešajā klasē. Mācījos centrā, bet mājās katru dienu braucu ar 14. trolejbusu. Mamma toreiz algoja Armandas tanti - sievieti, kas mani pavadīja mājās no skolas. Viņa bija veca, viena no dām tantēm, kas vienmēr pārvietojas ar rokassomu un plastmasas maisiņu. Man viņa nepatika, jo viņa dīvaini smaržoja, tāpēc vienmēr uzstāju, ka kāpšu trolejbusā pa citām durvīm, lai nestāvētu viņai blakus. Bija vēla pēcpusdiena, trolejbuss bija pārpildīts un es, maza būdama, tiku iespiesta starp vecāka gada gājuma vīrieti un durvīm. Nepagāja ilgs laiks, lai es saprastu, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa roka pēkšņi bija man starp kājām, un es pavadīju divas pieturas izliekoties, ka es nejūtu, kā viņš rīvē manu kājstarpi. Es toreiz nesapratu, kas notiek, zināju, ka man tas nepatīk, bet tiku mācīta, ka pieaugušie zina labāk, tāpēc par to nevienam nesūdzējos.

Atļaušos izlaist otro un trešo reizi, stāsts nebūs ne tuvu tik interesants kā ceturtajā. Toreiz biju tuvu pilngadībai, bet līdz galam laikam tomēr nebija. Frančos neprasīja dokumentus un varēja dabūt lētus šotus. Man neko vairāk nevajadzēja. Ātri vien sapazinos ar kādu tūristu. Viņš piedāvāja man nopirkt rumkolu. Savā dzēruma naivumā, protams, neatteicos. Filma man pazuda gandrīz momentā. Atceros tikai dažus samaņas uzplaiksnījumus. Viņš mani velk cauri Vecrīgai. Filma pazūd. Esam pie Stokmana. Filma pazūd. Esam pie Centrāltirgus. Filma atkal pazūd. Tā viņš mani vilka cauri visai Rīgai, līdz es attapos kaut kur ellē ratā Maskavas ielā, piespiesta pie ķieģeļu sienas. Atceros, ka centos pretoties, bet nespēju līdz galam kustēties. Viņš sāka vilkt man nost drēbes. Laikam tajā brīdī saņēmu pēdējos spēkus, lai cīnītos pretim, jo viņš sadusmojās un trieca mani pret sienu. Es ļoti stipri atsitu galvu, bet tas bija labākais, kas ar mani tajā brīdī varēja notikt, jo uz sekundes simtdaļu lika man atskaidroties un ieslēgt manu izdzīvošanas instinktu: skriet. Neskatoties atpakaļ, skrēju līdz atpazinu, kur atrodos. Toreiz bija klubs Rock in Riga, tajā arī ieskrēju. Sieviete, kuru nekad mūžā vairs neesmu satikusi pavadīja 2 stundas, cenšoties mani nomierināt. Kad tiku pāri panikas lēkmei, pasūtīju dzērienu un turpināju vakaru tā it kā nekas nebūtu noticis.

Šīs dienas sākumā viss tviteris nostājās divās frontēs. Vienā frontes pusē ar paceltu karogu stāvēja Alise, kura uzstāja, ka vardarbība pret sievietēm ir daudz nopietnāka problēma nekā vardarbība pret vīriešiem. Otrā pusē bija Toms, kurš pauda, ka nevajadzētu aizmirst faktu, ka puiši iet cauri precīzi tam pašam, tikai viņu sūdzības nerezultējas ar applausiem par drosmi un 76 šēriem feisbukā. Viņu sūdzības rezultējas ar kretīnu, kurš komentāros iemetīs “Nu ko tu ņaudi? Tu esi vecis vai kaut kāds zilais?”

Ja jau šī saruna ir sākta, tā jāskata kopējā kontekstā. Sievietes, kuras šodien sūdzas, ka gadiem ilgi cietušas, jo bijušas spiestas klusēt, tagad vēlas apklusināt vīriešus, puišus, zēnus noniecinot pieredzi, kam viņi ir gājuši cauri. Ja tas ir feminisms, tad man viņš nahuj nav vajadzīgs. Tāpēc, kā cilvēks, kurš upura lomā bijis ne vienu, ne divas, bet vairākas reizes, vēlos lūgt Latvijas feministēm izvilkt galvu no smiltīm un beigt bļaut, ka tikt izvarotam ir privilēģija, kas paredzēta tikai sievietēm."

Leldes stāsts

"Esmu bieži, jo sevišķi no vīriešiem, dzirdējusi izteikumus, ka seksuāla uzmākšanās un seksuāli uzbrukumi pie mums jau nav nemaz tik liela problēma, ka viņi, piemēram, personiski nepazīst nevienu personu, kas būtu piedzīvojusi kaut ko TĀDU, un izsaucieni uz ielas vai "nejauša" iegrābšanās dibenā bārā jau nav nekas tik traks, turklāt gan jau ir domāti kā komplimenti. Ziniet - visticamāk, jūs pazīstat vairāk nekā vienu tādu cilvēku, un visticamāk šie cilvēki, ko pazīstat, kas lielajā vairumā gadījumu būs sievietes, jums par to vienkārši nestāsta, jo ir jau pašas sevi pārliecinājušas, ka neticēs, ka mēģinās padarīt mazāk nozīmīgu, ka nosodīs. #EsArī #MeToo

Turklāt šie, nepastāstītie, lielākoties nav gluži tādi stāsti, par kuriem gribas skaļi runāt, tie ir stāsti, par kuriem gribas kliegt kā aizkautai spilvenā un kādam izskrāpēt acis - piemēram, par to, kā tad, kad man bija 13 gadu, piebāztā transporta līdzeklī kādam neidentificējamam blakusstāvētājam izdevās atvērt manu bikšu rāvējslēdzēju un iebāzt tur savu roku, un grābstīties, kamēr es, izmisīgi gaidot pieturu, kad varēšu tikt ārā no autobusa knapi pusceļā uz mājām, mēģināju sist ar elkoni, lai atbrīvotos, un izlikties, ka šis cilvēks noteikti ir kļūdījies un vienkārši gribējis mani apzagt, kaut ko izvelkot no manas kabatas. Vai par to, kā 17 gadu vecumā man nācās šoka stāvoklī pavadīt nakti uz ielas pēc seksuāla uzbrukuma, jo uzbrucējs bija visam pa virsu vēl papūlējies arī nozagt manu maku un telefonu. Dažādus mazāk spilgtus gadījumus, kuru ir bijis daudz, šķiet, nemaz nav nepieciešams uzskaitīt.

Un tā seksualitātes kultūra, kas pieļauj uzskatīt par sīkumiem nepiedienīgus komentārus un nesankcionētus pieskārienus, kas nonivelē tos kā nenozīmīgus "neveiksmīgus komplimentus", kas neaicina tos nosodīt un iejaukties, kas norāda sievietēm, kuras cietušas no seksuālas vardarbības, ka bija jādomā, kur un ar ko dodas, un kā saģērbušās, ir pamatā tam, kāpēc joprojām mums apkārt ir tik daudz noklusētu šausmu stāstu. Un, lai kā arī es gribētu, lai šādu stāstu vienkārši nebūtu, es zinu, ka tas būtībā nav iespējams, kamēr netiks īstenota ļoti plaša, dziļa un ilga saruna par to, kā veidot tādu vidi, kas motivē cietušos neklusēt un pilnīgi visus - nekļūt par varmākām.

Ir jārunā ne tikai par to, kā nekļūt par upuri, bet arī kā nenonākt varmākas lomā. Ir jāmāca cilvēkiem atpazīt savas vajadzības, tostarp seksuālās, nekaunēties par tām un atrast veidus, kā tās apmierināt, nenodarot citiem pāri. Un ir jāmaina priekšstats, ka cilvēkiem varas pozīcijās sekss "pienākas" vai arī viņi drīkst to ņemt ar varu. Es patiešām ticu, ka mēs varam dzīvot pasaulē, kurā ir daudz mazāk seksuālās vardarbības, bet es zinu, ka nepieciešamās pārmaiņas nenotiks pašas no sevis - tur mums katram jāpievieno savs ieguldījums. Tas būs daudz foršāks un priecīgāks "es arī", nekā šāda cietušo "rokas pacelšanas" kampaņa."

Elgas stāsts

"Redz, esot tāda inčīga akcija kā #metoo jebšu #esarī (par to, kā sievietes ir cietušas no uzmākšanās vai cita veida vardarbības).

Tad nu manā praksē ir bijuši vairāki uzmācīgi gadījumi, trakākie no tiem:
1) Pasākums pirtī, čomam dzimšanas diena. Pēc pirts gāju dušoties aiz aizkariem, ienāca viens sadzēries paziņa, piespieda mani pie sienas un centās uzmākties. Diezgan smagi pretojos, lai tiktu no šī čaļa "skavām" ārā, un daudz netrūka, lai es sāktu klaigāt pa visu pirti, jo puika tiešām kādu laiku bija neatlaidīgs un, sasodīts, spēcīgs.

2) Labs paziņa (cilvēks, pie kura esmu bijusi pat divatā viņa mājās runāties n shit) piespieda mani pie sienas birojā, kad neviena nebija, un sāka man uzmākties. Kad es grūdu viņu nost, viņš tieši stiprāk spiedās klāt. Paldies dievam, pēc tam atlaidās. Pēc viņa vārdiem, kaut kādām sievietēm it kā patīkot tāda veida agresija.

3) Vīrieša skatiens 40. autobusā, kad devos virzienā centrs - > Ziepniekkalns. Vakars, vasara, ap plkst. 23. Kāds smīkņās, sak, kas tad tur ir, skatiens. Ziniet, tādu skatienu es vēl mūžā nebiju redzējusi. Izskatījās, ka viņš gaida, kad es izkāpšu ārā, lai izsekotu mani, tad tumšākā vietā mani atdauzītu un izvarotu. To nevar paskaidrot. Turklāt moments, kad sapratu, ka viņš plāno kāpt ārā manā pieturvietā, bija satricinošs. Es pārsēdos uz citu sēdekli blakus kādam puisim, kurš, atspiedis galvu pret autobusa logu, gulēja. Izrādījās, ka to čali es vienreiz dzīvē CSa meet'ā redzēju, tāpēc es uzsāku sarunu ar viņu. No sākuma viņš apmulsa, bet es ar viņu izkāpu viņa pieturā (divas tālāk par manējo) un paskaidroju situāciju, kāpēc tā viņam pielipu. Atvainojos etc. Viņš piedāvāja pat mani pavadīt. ( :

4) Gāju no Comedy Latvia pasākuma virzienā Cirks - > Barona centrs. Kājiņām. Visu laiku gāju, gāju un gāju. Līdz nonācu uz savu īrēto pagraba telpu vārtrūmi. Jāmin, ka vārtrūmi / pagalmu apsargā sargs. Sāku slēgt vaļā pagraba durvis (tur ir reste + koka durvis kā bārā, kas veras uz abām pusēm, iekšu un āru). Tikko atverot durvis, mani uzrunā vīrieša balss aiz muguras. Izrādās, ka aiz manis ir vīrietis, kas runā kaut ko nesakarīgu - man izklausījās pēc dzēruša vīrieša murgojumiem. Es precīzi neatceros, ko viņš teica, bet atceros, ka sākotnēji teicu viņam, ka man šķiet, ka viņš ir iemaldījies un ka viņam te noteikti nevajag būt. Pēc tam es paaugstināju savu balsi un jau centos izstumt viņu pa durvīm. Šķietami izstūmusi, centos aizslēgt durvis (bet tās veras uz abām pusēm un tām ir jābūt nekustīgām un vienai perfekti pret otru, lai aizslēgtu), un , kamēr es centos tās drebošām rokām aizslēgt, vīrietis nu jau ar spēku izgrūdās cauri durvīm un līda man virsū.
Daudz neko no tā es neatceros, jo man bija pamatīgs šoka stāvoklis. Es zināju, ka pagrabā ir divi man tuvi vīriešcilvēki, kas noteikti guļ (bija ap 02 naktī), un es sāku skaļi kliegt pēc palīdzības.
Atkal jau - daudz vairs neatceros, puikas skrēja skatīties, es drebēju, noļimusi turpat uz trepēm pie durvīm, iespējams, arī raudāju. Tiešām neatceros. Bet viens no vīriešcilvēkiem esot dzinies pakaļ un nedadzinis viņu, tad aprunājies ar pagalma apsargu, un apsargs teica, ka tas vīrietis esot tik cieši aiz manis gājis, ka izskatījās - mēs esam ieradušies kopā. Cik kvartālus viņš man ir sekojis, es pat nenojaušu.

Un tas tā, tādi trakākie gadījumi. Random nepatīkamus komentārus, skatienus un roku palaišanas es pat neskaitu.

Tā ka par upuri var kļūt ikviena un jebkur. Un no jebkura - kā sveša, tā šķietami pazīstama vīrieša.
Kāpēc es ar to dalos? To raise awareness, kā saka. Ir temats, ir šobrīd tas aktuāli, un es gribu, lai pasaule tomēr vairāk tam pievērš uzmanību. Un lai cilvēki no malas nepaliek vienaldzīgi pret jebkādu agresiju vai aizdomīgu uzvedību. Un ne tikai attiecībā pret sievietēm - pret jebkuru dzimumu, un arī, jo īpaši, pret dzīvniekiem, kas sevi pasargāt spēj krietni mazāk.

Lūdzu, draugi, nepaliekam vienaldzīgi. Vienaldzība nogalina."

Aijas stāsts

"2001. gads. Jelgava, bārs "Kvatro" - tolaik moderns, laba tusiņu vieta, neviens nekādas pilngadības nepārbaudīja. Tur tusēja Jubalts no "Prāta vētras" un vispār dzīve sita augstu vilni. 

Man bija 17. Nekādas saprašanas par dzīvi, taču tikko apjausta seksualitāte. Redzēju, cik viegli ir savaldzināt tieši gados vecākus vīriešus, kuri pie bāra letes bēga no savām apnikušajām sievām. Tagad saprotu, ka būtībā daļa no tiem vīriešiem acīmredzot bija uz pedofiliju tendēti, jo ar šodienas prātu nespēju iedomāties, kā pieaudzis vīrietis var gribēt jauniņu meiteni - ne tur ar ko parunāt, ne... Bet jā, man jau tolaik bija formas, dibens un krūtis. Un jā, es izbaudīju to, kā tas viens skatās un siekalojas un cenšas pievērst uzmanību. 

Tolaik mājās risinājās sencīšu šķiršanās, un nokaitētās gaisotnes dēļ tā bija beidzamā vieta, kur gribējās uzturēties. Tāpēc ar draugiem pēc skolas devāmies uz "Kvatro", kur par 50 santīmiem tirgoja puslitru alus; no trim aliem tolaik jau bija pamatīgs reibums. Vakara beigās kaut kā bija jānokļūst mājās, un šis pusmūža vīrietis piedāvāja mani turp aizvest, jo mēs bijām no viena rajona, dzīvojām Jelgavas pierobežā. Pilsētā viņu zināja kā vietējās reklāmas aģentūras īpašnieku, turklāt viņš organizēja konkursu "Mis Jelgava", un visam pāri - viņa uzvārds bija amizants, proti, Prieciņš.

Bet viņam esot arī dzīvoklis tepat centrā... Šo frāzi atceros kā pirmspēdējo tajā vakarā. Pēdējā atmiņas lauska no tusiņa: viņš bārmenim saka: "Davai uzjauc to gāzēju..." Drinks man, hohooo! Es to dzēru, un filma plīsa.

Tālāk - piebāzts netīrīts vecpuiša dzīvoklis pilsētas centrā. Vecs televizors, VHS kasete, pornogrāfija sliktā kvalitātē, savandīts dīvāns, es četrrāpus kaila. Nākamā fāze, atmiņai atgriežoties - vemju vecrozā krāsas podā šaurā tualetē. Nākamais - viņš krāc. Nākamais - rīta saule pār tiltu pa ceļam uz mājām.

Vecāki man atļāva neiet uz skolu nākamajā dienā. Man ļoti sāpēja dibens, - šis "Mis Jelgava" patrons bija mani paņēmis tieši tur. Un es to neatceros.

Nezinu, vai viņš maz vēl dzīvs, - vismaz Google neko neuzrāda pēc viņa vārda, uzvārda. 

Sākoties šim #EsArī, biju pilnībā pārliecināta, ka tikai muļķes netiek galā ar uzmācīgiem pērtiķiem, kuri staigā kā dūmeņi, testosterona vāliem kūpot ārā pa abām galvām. Taču tikai ar gadiem nāk pieredze: katru uzmācīgu kretīnu viegli var atšūt ar izsmējienu, paņirgāšanos par viņu, viņa vīrietību.

Nedomāju, ka šis atgadījums manī atstājis kādu būtisku traumu vai - vēl trakāk - kultivējis naidu pret vīriešiem, tomēr tas daudzus gadus dusēja kaut kur apziņas dzīlēs un tikai tagad uzpeldēja. Apziņa mēdz izstrādāt trikus, dzēšot no atmiņas nepatīkamo.

Bet viens ir stāsts par nobriedušas sievietes smadzenēm, pavisam kas cits - kas notiek jauniņu meiteņu psihē. 

Un viņas ir visvieglāk izvarojamas visās šī vārda nozīmēs. Vienlaikus viņas arī skaitās visiekārojamākais kumosiņš. Es aicinu vecākus izrunāt šīs lietas ar savām pusaugu meitām."

Šī ir statistika un daži Latvijas sieviešu stāsti. Turpinot sekot tematam - jau drīzumā par to, vai patiešām sievietes pašas provocē varmācību ar savu ģērbšanos, uzvedību.

Citi šobrīd lasa

"Ērkšķu šova" Kristīne ar vīru guļ laulības gultā, taču gadiem ir tikai labi draugi
VIDEO: skandāls Magones sētā – bijušais mīlnieks Ventis skaidro attiecības ar viņas lietuviešu vīru Žani
VIDEO: "Ei, izlaidiet mani!" nelaiķa pēdējā vēlēšanās bērēs uzjautrina sērojošos tuviniekus
Skatīt visus komentārus

Как «плод изнасилования» Захара Джоли-Питт превратилась в самого сильного члена семьи 1

Директор Моисеева показал, в каких условиях живет музыкант после инсульта