Vīrišķīgās bailes. Recenzija par jaunāko latviešu filmu - Aika Karapetjana "Pirmdzimtais"

26. septembrī Latvijā pirmizrādi piedzīvoja ilgi gaidītais trilleris «Pirmdzimtais». Pēc preses seansa pats režisors skaidroja, ka vēlējies attēlot vīriešu bailes un kompleksus sieviešu priekšā.

Jāatzīst, ka viņam tas izdevies. Aika Karapetjana filmas vienmēr izcēlušās ar izteiktu atmosfēriskumu, kurā uz ekrāna dabiski savijas reālais un nereālais.

Arī šajā gadījumā tieši noskaņai un baisā klātbūtnei ir vislielākā nozīme. Kaspara Znotiņa atveidotais arhitekts Francis nonāk bīstamā situācijā, kur ir apdraudēta viņa sievas Katrīnas (Maija Doveika) dzīvība.

Nespējot pietiekami «vīrišķīgi» reaģēt, viņš nolemj atriebties noslēpumainajam uzbrucējam. «Pirmdzimtais» risina šo stāstu Karapetjanam raksturīgajā, viegli mistiskajā veidā, arī pašus filmas varoņus padarot vairāk arhetipiskus nekā reālistiskus.

Atskaitot Franci, pārējie tēli vairāk atgādina galvenā varoņa iztēles radītus cilvēkus. Pat viņa sieva Katrīna balansē uz robežas starp mīlošu dzīvesbiedri un baiļu un nepārliecinātības radītu bubuli. Turpinot savu veiksmīgo sadarbību ar operatoru Jāni Eglīti, Karapetjana uzburtā Rīga kļūst par baisu un bīstamu vietu, kurā atdzīvojas slēptākie murgi, bailes un aizdomas.

Armatūras džungļi

Francis un Katrīna aiziet uz ballīti pie draugiem, kur it kā jauki pavada laiku (lai arī jau šeit ieskanas bīstamības klātbūtne!). Taču, ejot mājās, rodas nejaušs konflikts ar pārgalvīgu motociklis-tu. Francis mēģina savu sievu aizstāvēt, taču uzbrucēja fiziskais pārsvars ir lielāks. Nespējot tikt galā ar savu vainas apziņu un arī zināmu spiedienu no sievas puses, Francis nolemj atriebties. Lielākoties lai atgūtu savu vīrišķību un cieņu Katrīnas acīs.

Notikumi uzņem neparedzētu gaitu, un Franča dzīvē ienāk arvien jauni bīstami elementi. Intere-sants ir paņēmiens, ko Aiks Karapetjans izmantoja arī savā iepriekšējā lentē «M.O.Ž.» – sižets ik pa brīdim it kā «noiet no trases», kļūstot gandrīz neloģisks. Taču saskaņā ar šīs baisās pasaules
noteikumiem, tas viss darbojas. Mēs kā skatītāji nonākam Franča galvā, kur bailēm ir ne tikai lielas acis, bet arī armatūras stienis rokā.

Laulības dzīves ainiņas

Kaspara Znotiņa un Maijas Doveikas paralēli izspēlētā attiecību drāma ir atsevišķs stāsts, kuru analizējot, būtu jāpieraksta daudz lielāku zīmju apjoms, nekā žurnāla numurā iespējams
ievietot. Mani ļoti kaitina, ja kino izmanto klasisko «sievietes pie visa vainīgas» premisi. Arī šajā gadījumā tiek dota šī ievirze – ja Katrīna nebūtu veikusi konkrētas darbības, no dažādām
likstām būtu bijis iespējams izvairīties.

Taču «Pirmdzimtais» nav melodrāma par laulības dzīves grūtībām – tas ir stāsts par bailēm. Un, tā kā nonākam Franča galvā, tajā griežas šī viena doma: «Ja nu viņa domā, ka neesmu gana labs vai drosmīgs?» Un, skatoties filmu caur šo prizmu, kļūst skaidrs, ka reālpsiholoģisku tēlu vietā sastopamies ar pārveidotiem varoņiem – tādiem, kādus tos radījusi Franča nemitīgā trauksme un spriedze. Iespējams, Katrīna viņu itin nemaz netirdīja. Bet savas nepārliecinātības dēļ vīrs to uztvēra tieši tā.

Izsmalcināts stils

Lai arī, protams, ir lietas, kurām var «piesieties», vienam aspektam gan nevar, – stilam. Jāņa Eglīša operatordarbs ir brīnišķīgs. Viņa prasme teju freidiskā vīzē pārveidot pazīstamus attēlus par baisi svešādiem ir apbrīnojama. Kopā ar Andra Dzenīša spriedzi kāpinošo mūziku rodas baiļu un gaidu pilna gaisotne, kas režisoram atraisa rokas, – šajā pasaulē var notikt pilnīgi jebkas.

Konkrētais žanrs var patikt un var nepatikt, bet domāju, ka jānovērtē rūpīgi un estētiski nostrādātais kino, ko piedāvā Aiks Karapetjans. Izturēts stils, raksturīgs režisora rokraksts un spēja pacelties pāri ikdienišķajam, liekot aizdomāties par jau arhetipisko – tās visas ir kvalitātes, kuras raksturo
«Pirmdzimto».

«PIRMDZIMTAIS»
Trilleris, drāma, detektīvfilma, mistika, Latvija, 2017
Režisors: Aiks Karapetjans
Lomās: Kaspars Znotiņš, Maija Doveika, Kaspars Zāle, Mārtiņš Liepa, Jana Ļisova u.c.

Skatītāju viedokļi

ALISE ZARIŅA, KINOKRITIĶE, REŽISORE: RŪPĪGS AUTORKINO
«Var just, ar kādu rūpību režisors pieiet katram kadram – viņa talants un nepieciešamība līdz galējībai estetizēt ekrāna notiekošo atklāj unikālu vizuālu pieeju. Viegla neveiklība dialogos, šķiet, latviešu filmās jau ir teju neizbēgama, un to līdz galam neizdodas lauzt. Karapetjans veido autorkino, iedvesmojoties no klasikas, un to ir aizraujoši skatīties.»

ILMĀRS ŠLĀPINS, «SATORI.LV» REDAKTORS: BIEDĒJOŠAS VĪZIJAS
«Filma meistarīgi uzbur īpašu noskaņu – ar mūziku, auksto, dzīvošanai nepiemēroto vidi, kamerai pietuvināto aktierspēli, dīvainām, tuvāk nepaskaidrotām sižeta niansēm. Pēc tās noskatīšanās vēl kādu laiku moka drebuļi un biedējošas vīzijas pilsētas ielās.»

AIVARS MADRIS, KINOSKATĪTĀJS: IZSKAIDROJUMU NAV
«Režisors turpina virzīties arvien dziļāk iracionālu šausmu un mistikas teritorijā, vēstījuma sniegšanai izmantojot galvenokārt vizuālos izteiksmes līdzekļus. Diemžēl, domājot par bildi, šķiet aizmirsts par visu pārējo, tāpēc filmas stāsts ātri vien zaudē jebkādas loģikas paliekas un lieliem soļiem dodas absolūtā sirreālisma teritorijā, neradot ilūzijas par jebkādu iespējamu izskaidrojumu visam notiekošajam.»