Dziesmu aka, ko neizsmelt. Intervija ar koru olimpiādes māksliniecisko vadītāju Romānu Vanagu

Romāns atceras, ka bērnībā pats esot dziedājis sev šūpuļdziesmas un kādā brīdī paziņojis, ka kļūšot par labāko diriģentu pasaulē. Paradokss tāds, ka, stājoties konservatorijā, diriģentos viņu nepaņēma un ieteica iet uz Mūzikas pedagoģijas nodaļu. Toties tagad uzņēmības, azarta un strādātprieka Romānam ir priekš trim. Asociētais profesors aktīvi darbojas pedagoģijā un ir bijis daudzu Dziesmu svētku virsdiriģents.

Mēs tiekamies Jāzepa Mediņa mūzikas skolā, kas iekārtojusies kādreizējās Jūrskolas telpās Kronvalda bulvārī. Mūzika burtiski ievibrē gaisu, talantīgi bērni dara brīžiem sūro ikdienas darbu, lai kādreiz kāptu uz spožākajām skatuvēm un nestu Latvijas vārdu pasaulē.

Latviešiem tīk domāt, ka kordziedāšana ir viņu lauciņš, bet jūs esat pārliecinājies, ka spēcīgi kori ir arī citur pasaulē.

Latvieši nav kļūdījušies – kordziedāšana tiešām ir viņu lauciņš. Dziesmu svētki ir pamatu pamats, un mums ir ļoti izglītota diriģentu komanda. Tik mazai valstij ap tūkstoti – tas tiešām ir ievērojami. Ne visur pasaulē kordiriģēšanu māca kā specialitāti, tāpēc reti kura starptautiska žūrija mūsdienās iztiek bez kāda latviešu diriģenta. Tas apliecina, ka esam augstu vērtēti eksperti.

Bet jums taisnība par to, ka dzied visur. Masveidība dažās valstīs varbūt ir vēl lielāka nekā Latvijā – Balkānu valstīs, Slovēnijā, Slovākijā, Čehijā, Polijā... Norvēģijā ir ļoti daudz koru, bet ne visu diriģentu izglītība atbilst mūsu sapratnei par specialitāti. Un Ķīna… Nav citas valsts pasaulē, kur būtu vairāk koru, galu galā tur ir 1,3 miljardi iedzīvotāju. Viņiem kordziedāšana ir ļoti populāra skolās. Man bija izdevība mācīt jaunos kordiriģentus Pekinas Centrālajā konservatorijā, un vienmēr ir liels prieks tikties ar šiem studentiem. Viņu zinātkāre ir tik liela, kāda mums bija varbūt tad, kad tikko pavērās priekškars un mēs ķērāmies pie Rietumu mūzikas studijām, kurām līdz tam, mācoties padomju sistēmā, netikām klāt. Mūsu saites ar ķīniešiem kļūst arvien ciešākas. Viņu interese par kordziedāšanu, repertuāru, jaunām tendencēm ir ārkārtīgi liela, un man ir prieks, ka esmu viens no tiem, kas palīdz viņiem šo ceļu iet.

Arī Amerika ir izcilu koru zeme ar ārkārtīgi augstu universitāšu koru līmeni. Gan es, gan Ēriks Ešenvalds tiekam aicināti uz viņu Kordiriģentu asociācijas sanāksmēm. Tie ir milzīgi pasaules līmeņa forumi, uz kuriem ir vērts braukt, jo tiešām daudz var mācīties, kā attīstās kordziedāšana, jauni muzicēšanas izteiksmes līdzekļi, vokālā skola. Jāatzīst, ka mūsu domāšana reizēm ir Vītola kordziesmu labākajās tradīcijās, taču mūzika ir ļoti dažāda. Paldies Dievam, mums ir tādi komponisti – jaunu ceļu gājēji kā Ēriks Ešenvalds, Rihards Dubra, Selga Mence, Jēkabs Jančevskis. Nesen biju ASV, Ņūdžersijā, Vestminsteras Kora koledžā – vienā no slavenākajām augstākās izglītības institūcijām pasaulē, kurā māca kordiriģēšanu. Tā ir privāta augstskola ar 90 gadu vēsturi, kas atrodas pie Raidera (Rider) universitātes Prinstonā. Apmeklējot koledžas kora koncertu, konstatēju, ka pirmajā daļā tiek atskaņots Uģis Prauliņš. Vai nav brīnišķīgi?!

Vai jūs kā starptautisku žūriju loceklis esat piedzīvojis ko ļoti eksotisku, interesantu?

Reizēm eksotisks ir dīvains priekšnesums kādam labi zināmam skaņdarbam, ko uzreiz ir grūti pazīt, jo koris nav gatavs to pareizi izpildīt. Ne bieži, bet gadās arī tā. Un ir tāda īpaša kategorija, kurā kori sacenšas, kad man būt žūrijā ir ļoti grūti. Tā ir tautas mūzika, folklora.

Aborigēni no Jaunzēlandes vai Austrālijas?

Tos neesmu dzirdējis, bet esmu dzirdējis, piemēram, Papua- Jaungvinejas kori.

Cilvēkēdāju koris?

Nu, viņi tādi vairs nav (smejas). Toties ļoti eksotiski izskatās. Biju uzaicinājis vienu šīs eksotiskās zemes kori piedalīties 2014. gada Pasaules koru olimpiādes koncertā Lielajā estrādē. Ir interesanti vērot, kā šie kori no Indonēzijas, Papua-Jaungvinejas, Ķīnas, Dienvidāfrikas izceļas ar eksotiskiem priekšnesumiem, dziedot savas tautas mūziku. Tas ir ļoti iespaidīgi, mums ne līdz galam izprasts muzicēšanas veids, tajā nevaram būt eksperti. Tāpēc vienmēr saku: varbūt es to folkloru varētu nevērtēt... Ne vienmēr izdodas izvairīties, tad esmu lojāls un lieku tikai ļoti labas atzīmes – domājot, ar kādu lepnumu cilvēki to dara. Ja koris spēj iziet no tradicionāliem, akadēmiskiem rāmjiem, uzstāties ar kustību, īstu performanci, parādīt savas tautas bagātību...

... gandrīz kā rituālu.

Tieši tā. Mani fascinē arī skandināvi, somu koru folkloras sniegumi. Cik ārkārtīgi spēcīgi viņi spēj pacelt šo vienkāršo, reizēm pat skumjo melodiju. Domāju, ka mūsu garamantas ir tieši tādas; kori, kas izvēlas dziedāt šāda veida tautasdziesmas uzvedumu, noteikti iegūst. Arī mēs ar savām folkloras lietām sākam kļūt interesanti citai pasaules daļai, kas par to līdz šim neko nav zinājusi. Tas ir atgriezeniski, abpusēji. Arī sava kora repertuārā reizēm atļaujos pa mazam izlēcienam, nepretendējot uz autentiskumu, teiksim, zēniem kādu afrikāņu kustību ierādīt.

Reizēm mani pārsteidz kādas grupas, kora vai ansambļa meistarības līmenis, kas ir ārkārtīgi tuvs profesionālam.

Viņi nenāk uz mēģinājumiem kā darbu, tur dominē prieks – dziedāt un baudīt. To citreiz var redzēt, arī vērojot kādu Dienvidāfrikas vai Amerikas universitātes jauniešu kori, kas sevi pilnībā atdod mūzikai. Arī jau minētajā Vestminsteras koledžas kora divu stundu garajā koncertā mani patīkami uzrunāja koncepcija – ko jūs gribētu pateikt, ja šī būtu jūsu mūža pēdējā diena. Tas lika aizdomāties, šis jautājums ne vienmēr ienāk prātā. Interesanti, ka tā nebija sēru mūzika, bet ārkārtīgi uzrunājoša, mīlestības pilna. Un patīkami pārsteidza, ka koris visu programmu dziedāja no galvas. To tiešām var tikai izcils kolektīvs ar ārkārtīgi spēcīgu motivāciju.

Eiropas koru olimpiādē, protams, būs sacensības dažādās nominācijās.

Būs tās pašas kategorijas, kas visos konkursos, tradicionāli – labākais sieviešu, vīriešu un jauktais koris, jauniešu un bērnu koris, arī speciālās nominācijas, kā sakrālā, mūsdienu un gospeļu mūzika... Bet šajā reizē ir divas interesantas intrigas. Vienlaikus būs divi notikumi – Eiropas koru sacensība un Nāciju Lielās balvas izcīņa. Tajā atlasīti tikai paši labākie kori, kuriem ir izteikts speciāls uzaicinājums piedalīties. Tie būs izcili visaugstākās raudzes kolektīvi no visas pasaules, arī Latvijas. Konkursos piedalīsies apmēram 160 koru no vairāk nekā 30 valstīm. Būs labāko koru koncerti Latvijas koncertzālēs Liepājā, Cēsīs, Rēzeknē un Jūrmalā. Būs arī daudz pievienotās vērtības. Zinot, cik prasīga ir mūsu publika, allaž cenšamies domāt par to, ko iegūst cilvēki, atbraucot apmeklēt koru olimpiādes notikumus, teiksim, no Liepājas uz Rīgu.

Esam ļoti lepni, ka organizācija INTERKULTUR ir lūgusi mūs sadarboties, jo šis nudien būs galvenais koru notikums pasaulē šajā gadā. Būs iespējas piedalīties interesantās meistarklasēs, piemēram, angļu komponista Džona Ratera vārds komentārus neprasa – viņš ir personība ar lielu ietekmi pasaules koru mūzikā. Būs pasaulslavenais komponists, viens no grandiem – Ēriks Vitekers. Man reiz bija interesanta tikšanās Honolulu Havaju salās, kur cilvēki dzīvo piecu stundu lidojumā no jebkura kontinenta.

Prasīju: «Kuru jūs uzskatāt par Amerikas labāko komponistu?» Man atbildēja, ka no senioru paaudzes tas ir Mortens Lauridsens, spēka gados – Ēriks Vitekers, bet no jaunajiem – Ēriks Ešenvalds. Teicu: «Nē, nē, Ešenvalds ir latvietis!» Iespējams, ka Vitekers Rīgā vadīs meistarklasi. Pagaidām vēl notiek sarunas, kā tas varētu notikt, jo viņam ir savas prasības – kā jau ļoti pazīstamam māksliniekam. Esam uzaicinājuši unikālu vokālo grupu no Norvēģijas "Nordic Voices". Tie ir profesionāli mūziķi, kas pasaulei rāda Skandināvijas vokālos sasniegumus, ieskaitot sāmī tautas dziedāšanas manieri no pašiem Norvēģijas ziemeļiem netālu no Ziemeļpola. Esam viņus aicinājuši gan uz meistarklasi, gan koncertu Doma baznīcā, ko nosaucām Northern Lights.

Visi šie iepriekšminētie ir mūziķi, kuri citā reizē varbūt neatbrauktu tāpat vien. Džons Raters, Ēriks Vitekers, Nordic Voices – tā ir iespēja veidot kontaktus, tikties meistarklasēs un koncertos. Domājam arī par to, kā koriem, kas pie mums atbraukuši, ļaut sajust, kas Latvijā notiek kordziedāšanas laukā. Koncerts "Northern Lights" notiks 18. jūlijā, tajā piedalīsies abi Latvijas zēnu kori – mans un Mārtiņa Klišāna vadītais Rīgas Doma kora skolas koris, grupa "Nordic Voices" un Erebrū kamerkoris no Zviedrijas.

Šis koncerts būs iespēja pasaulei atgādināt arī kādu skumju notikumu – ka šī gada janvārī mūžībā aizgāja viens no Koru olimpiādes tradīcijas dibinātājiem Kristiāns Lundgrēns. Tā ir mūsu dziedātāju iespēja viņam pateikt paldies un sūtīt sveicienus no Doma baznīcas. Skanēs mūsdienu komponistu mūzika no Skandināvijas un Latvijas. Pēc mana ierosinājuma Uģim Prauliņam ir lūgts komponēt darbu diviem zēnu koriem. Tas būs kas unikāls, jo diviem zēnu koriem dziedams skaņdarbs mums līdz šim vēl nav radīts.

Piedāvājums plašai publikai būs "Arēnā Rīga" – jauniešu un bērnu koru koncerts. Arēnu izvēlējāmies vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tur var izmēģināt visas jaunākās tehnoloģijas – skatuves scenogrāfijā, skanējumā. Tā ir ietilpīga un pasargāta no lietus. Mums jārēķinās, ka latvietis lietū ies uz koncertu, bet ārzemju cilvēks – uz viesnīcu (nosmejas). To redzējām iepriekšējā olimpiādē, kad kora mēģinājuma laikā uznāca milzīgs lietus; visi ārzemnieki aizmuka no estrādes.

Bet jārēķinās, ka ārzemniekiem ir citas attiecības ar dabas parādībām. Arēnas koncerta ievadā būs nelielas dažādu tautu koru vizītkartes un pilnīgi jauns darbs "Tiltiem pāri", ko raksta komponists Uldis Marhilevičs un dzejnieks Guntars Račs. Ceru, ka tam būs iespēja nākotnē nonākt līdz skolēnu Dziesmu svētkiem, kā savulaik izdevās ar Ulda Gaismas atgriešanos. Viens no simboliskiem brīžiem koncertā būs Kaspara Ādamsona vadītais Jauniešu simfoniskais orķestris, tas atskaņos savu programmu un arī izpildīs pavadījumu Ulda Marhileviča jaundarbā.

Nākamā lieta, kas daudzus varētu interesēt, ir Eiropas koru Eirovīzija. Arēnā sacentīsies astoņu valstu kori, žūrijā būs Džons Raters un Elīna Garanča. Trešais žūrijas loceklis vēl ir noslēpums. Komponists Ēriks Vitekers ir piekritis vadīt šo notikumu – interesanti, ka viņš ir ne tikai diriģents un komponists, bet arī izcils šovmenis. Tā nebūs "Supernova", bet arī koru sacensību lielā mērā ietekmēs žūrijas un publikas vēlmes, tāpēc te ir sava intriga un šova elements.

Ir vēl divas olimpiādei neiztrūkstošas lietas – atklāšana un noslēgums. Atklāšana būs Latvijas Nacionālajā bibliotēkā – tā ir īpaša vieta. Man bija doma, ka šim namam simboliski jānes arī zināma internacionāla slodze. Kā pienesumu katrs koris varētu atvest kaut ko no savas tautas muzikālajām garamantām – nošu grāmatiņu, tautasdziesmu krājumu vai ko digitālu – kā dāvinājumu mūsu bibliotēkai. Uģis Brikmanis būs šī notikuma režisors. Tas iecerēts kā tautas mūzikas svētbrīdis,  saprotot, cik katras tautas mūzika ir vērtīga, ka vajag to saudzēt un glabāt.

Bibliotēka ir vieta, kur nākamajām paaudzēm satikties ar vēsturi, kuru nesam tālāk. Kad stāstu ārzemju viesiem, ka mums ir Krišjānis Barons un pieci miljoni tautasdziesmu, daudzi šim skaitlim netic (smejas). Saku: «Jā, un tas viss tādā mazā, smukā skapītī, lapiņas sakārtotas cigāru kastītēs.» Tas man radīja domu, ka mēs varētu veidot arī līdzīgu pasaules tautasdziesmu krājumu. Āfrikā vien dzīvo tik daudz tautu, Āzijā un citur pasaulē – tā būtu liela vērtība! Starts ir jādod.

Oficiāli tā tiek saukta par depozitārija veidošanu, ko uzņēmusies LNB kopā ar INTERKULTUR?

Kolēģiem no visas pasaules lūdzu atsūtīt kādu audio vai video failu, lai cilvēki, paņemot melodiju, saprot, ko ar to darīt. Jo pēc notīm vien bieži vien nezini, kā tas dziedams – ātri vai lēni, kā valodu izrunāt. Bet tas ir nākotnes darbs. Koru olimpiādes atklāšanā tam būs tikai starta brīdis – simbolisks, sentimentāls, un nākotne rādīs, cik sūtīs vēl. Ja rosināsim, varbūt iedibināsim kontaktus ar izdevniecībām, varēsim piedāvāt savu redzējumu; variantu un iespēju ir ļoti daudz. Latvijas Nacionālā bibliotēka ir izrādījusi interesi.

Tā ir arī ļoti praktiski nepieciešama lieta – es par to domāju pat ļoti merkantili. Reizēm kori, aicināti braukt uz kādu eksotiskāku valsti, gribētu aizvest kādu muzikālu pārsteigumu, bet Latvijā nevar tā vienkārši atrast un iestudēt, teiksim, vienu Malaizijas vai Indonēzijas tautasdziesmas apdari. Tad diriģents lūdz, lai atsūta notis, un koris iemācās, kā nu prot. Notis bibliotēkā noteikti palīdzētu izvēlei. Tāpēc tagad lūdzu kolēģus sūtīt populāras dziesmas – kā mums "Pūt, vējiņi", kas ir īpaša tautas un valsts muzikālās kultūras atpazīšanas zīme.

Mēs varētu viņiem teikt: meklējiet savu Krišjāni Baronu...?

Tas arī būtu labi, bet, iespējams, dažiem tas brīdis ir jau nokavēts. Latvieši savu pašapziņas celšanu sāka ļoti savlaicīgi. Ko mums devuši Cimze, Jurjāns, Melngailis, Graubiņš, tautas melodijas pierakstot un aranžējot... Tagad šajā laukā darbojas Uģis Prauliņš, Selga Mence, Ilona Rupaine un Valts Pūce. Tur var meklēt un atrast – mūžīga aka, kas nekad nebūs sausa.

Olimpiādes noslēgums būs tradicionālāks. Arēnā būs koru laureātu apbalvošana, noslēguma koncerts, festivāla koris olimpiādes nedēļas laikā būs izveidojis speciālu programmu, atskaņosim raibu programmu. Tur skanēs daudz kas – ABBA, Džona Ratera mūzika, Dienvidāfrikas tautasdziesmas, arī Ērika Ešenvalda "My Song".

Jauna hita nebūs?

Domājams, tas varētu būt Marhileviča cikla noslēguma skaņdarbs. Varu pačukstēt, ka tam būs brīnišķīgi solisti – Aminata un Daumants Kalniņš. Mēģinājumu laiks koncertam ir ļoti ierobežots, līdz ar to viss jāsastrādā tā, lai būtu izcili.

Kā zinām, 2018. būs Dziesmu svētku gads, un neko nepateikt par to, ja ir iespēja, tik liela auditorija, īpaši koru dziedātāji, būtu grēks. Tāpēc Koru olimpiādes laikā pie Brīvības pieminekļa būs Dziesmu svētku ieskaņas koncerts, kurā piedalīsies Rīgas jauktie kori ar dziesmām no programmas, kas pēc gada skanēs Lielajā estrādē. Vajadzētu būt skaisti. Līdz ar to vasara koriem būs ļoti piesātināta.

Daudzi gaida meistardarbnīcas, kas vienmēr ir kā radošās laboratorijas.

Jā, tāpēc mēs piedāvājam tajās tikties ar zvaigznēm, viņu dzīves un pieredzes stāstiem. Katrā no nedēļas dienām būs arī praktiskā nodarbība, kur labs kādas valsts koris rādīs savu darbību – kā viņi strādā, iedziedas, mēģina, kā tiek pie skaņas, kāpēc dzied tik kvalitatīvi un labskanīgi. Man šķiet pareizi paskatīties arī uz šo darba praktisko pusi. Parasti mēs ļoti koncentrējamies uz personībām, bet varbūt ir labi redzēt kora ikdienu – lai pusotras stundas laikā parāda, kā strādā ar jaunu darbu, kā iedziedina, skaņo kori, kā attīsta balsis, ar kādām metodēm nonāk pie rezultāta. Vēlamies aicināt korus ar diriģentiem, kas varbūt nav pasaules zvaigznes, bet meistari savā arodā, lai viņi savā darba pieredzē padalās ar citiem.

Jūs pats nonācāt korī jau piecu gadu vecumā?

Tuvu tam. Man bija seši, kad aizveda uz Dārziņskolu. Nebija daudz variantu, jo brālis jau tur mācījās. Mana tēva draugs bija Krišs Deķis, kordziedāšanas leģenda, represēts, tāpēc viņa dzīve mūzikā vainagojās ar to, ka viņš visu mūžu strādāja tikai vienu darbu – Dārziņskolā par zēnu kora vadītāju. Pēc kāda laika viņam arī to aizliedza, tad viņš vienīgi mācīja diriģēšanu. Esmu viens no laimīgajiem, kas tika viņa pārraudzībā. Fantastisks cilvēks, unikāla personība!

Abi ar manu tēvu bija izsūtīti uz Sibīriju. Reiz viņš atnāca pie mums ciemos, paklausījās brāli un teica: «Viņam jāiet uz mūzikas skolu.» Es biju sīks, mani pat neklausījās, bet nebija alternatīvas – ja vecāko sūta tai speciālajā skolā, arī man jāiet (smejas). Tā mana dzīve korī aizgāja automātiski, neviens neprasīja, vai gribu. Bet man patika. Tad sāku darbu šeit ar saviem kora puikām. Tā jau 30 gadu...

Viens no jūsu vectēviem arī nesa Romāna Vanaga vārdu.

Es ļoti lepojos ar to. Viņš bija labi pazīstams cilvēks, man Saldū nebija ilgi jāstāsta, kas esmu. Vēl bija vecāki cilvēki, kurus viņš bija laulājis, iesvētījis, kristījis. Sanāca tā, ka manam brālim iedeva mātes tēva vārdu – Andrejs, bet man tēva tēva – Romāns. Atkal nekādas izvēles nebija (smejas). Mans vecaistēvs, mācītājs Romāns Vanags, bija izcila personība. Tā pa īstam, protams, viņu novērtēju tikai vēlāk. Kad biju mazs puika, viņš mani ļoti mīlēja, vadāja uz skolu. Es biju viņa mazais Romāns, kuru viņš tramvajā turēja uz saviem milzīgajiem ceļgaliem. Viņš mācīja daudzas interesantas lietas, tādas praktiskas, kā uz dzīvi skatīties. Diemžēl viņš ātri aizgāja. Man bija tikai deviņi gadi, kad vēzis paņēma viņa  ķermeni un Dievs dvēseli aizsauca debesīs. Tas bija brīdis, kad jutos zaudētājs. Pēc tam novērtēju visu, ko viņš devis. Arī ar draugu kopu, kas bija ap viņu, varēju lepoties. Mūsu mājās regulāri viesojās mācītājs Roberts Feldmanis – daudzi viņu sauc par savu skolotāju. Viņš manu vectēvu izglāba no bezdarbības, faktiski – no bezizejas. Vecaistēvs kā Sibīrijas cilvēks, pat cietumā bijis, nepiederēja pie tās mācītāju daļas, kas drīkstēja te strādāt. Viņam nedeva darbu, drīkstēja tikai bērēs, kristībās, šur tur klusi, bez baznīcas salaulāt, ja kāds aicināja uz mājām. Nu, tāds bija viņa liktenis. Roberts Feldmanis viņu iesaistīja savos darbos, kur vien varēja. Viņiem reizēm bija pārrunas vakaros, es sēdēju, daudz nesaprazdams, ko viņi runā par tādām augstām lietām.

Es, mazs puika, klausījos kā pasakā, ko runā par Jeruzalemi, Betlēmi, Dāvidu un Goliātu... Sanāca tā, ka vecaistēvs sava mūža pēdējos gadus nostrādāja turpat, kur vēlāk arī Roberts Feldmanis savu mūžu pavadīja, – mazajā Mežaparka Gustava Ādolfa baznīciņā, tikai mazliet lielākā par šo istabu. Tas bija viņa skaudrais dzīves gājums. Ļoti pazīstams, liela vārda mācītājs Saldū, apriņķī, kur nostrādāja dzīves lielāko daļu, līdz Sibīrijai. Viņam šogad aprit 105 gadi.

Saldū tā ir baznīca, kuru Janis Rozentāls gleznoja savā diplomdarbā?

Jā.

Un jūsu vecāmāte tur bija ērģelniece – tā viņi iepazinās?

(Nosmejas.) Man kā mazam puikam neviens šos stāstus neatstāstīja. Bet mana vecāmāte bija vecāka par vecotēvu – gadus piecpadsmit. Viņš visu mūžu viņu ļoti aprūpēja. Viņai mūža nogalē bija problēmas ar kustībām, Parkinsona slimība, vectēvs visādi palīdzēja. Viņa nodzīvoja ilgāk. Vecāmāte bija no Pēterburgas latviešiem, savulaik dziedājusi Jāzepa Vītola korī. Smalka dāma. Pirmā skolotāja, kas Latvijas brīvvalstī bērniem mācīja ritmiku. Mans tēvs arī gribēja kļūt par mūziķi, atnāca uz konservatoriju 1946. gadā, un viņam teica: «Zināt, nav īstais laiks jums te stāties. Mēs nevaram jūs ņemt.» Bez komentāriem (pasmejas). Droši vien zināja, ka izsūtīs, un tie cilvēki nav pieņemami. Tā viņš neiestājās, bet kļuva par grāmatvedi Sibīrijas kolhozā. Pēc atgriešanās ilgus gadus bija galvenais ekonomists lielā rūpnīcā – Latvijas stikls. Man bija brīnišķīga bērnība, jo uz skolu veda ar tēva darba moskviču – viņam ik rītu pakaļ brauca šoferis. Tādā amatā – vispār unikāli. Cilvēks no Sibīrijas, nebija partijā, universitāti beidza neklātienē, bija iestājies pirms izsūtījuma, atgriezās un pabeidza. Reizēm domāju – dzīvē ir izaicinājumi, un bieži vien cilvēki, kuriem ir daudz dots, neprot tos novērtēt. Viņš prata...

Arī jūsu četriem bērniem nebija citu variantu kā dziedāt?

Viņiem ir paveicies, jo tēvs nekad nav spiedis, diezgan daudz ļāvis darīt, ko grib. Meita Liene universitātē beidza politoloģiju. Tagad viņa audzina trīs bērnus un vada Bērnu slimnīcas fondu. Man šķiet, brīnišķīgs darbs. Viņai paveicies, jo patīk bērni.

Bērnībā Lienīte gribēja kļūt par bērnudārza audzinātāju. 1. un 2. klasītē no Franču liceja, kur arī mana mamma strādāja, kā tika mājās, tā momentā somu nost un prom pie auklītēm palīdzēt. Tas viņai palicis visu mūžu. Lielais dēls pašlaik dzīvo Amerikā, saistīts ar tehniskām lietām. Arī abi jaunākie dēli mācās Franču licejā, ir basketbolisti – Latvijas un Baltijas čempioni, spēlē jauniešu Eirolīgā, viņiem ir 14 gadu, dvīņi. Tā bērniem mans grūtais liktenis nav jāpieredz (smejas).

Kaut arī aizstāvat ideju, ka nav tādu cilvēku, kuriem nebūtu muzikālu spēju, dzirdes un balss...

Absolūti. Un arī mani bērni var dziedāt. Lielais dēls Jānis dziedāja korī, arī meita. Mazie puikas ar Franču liceja zēnu kori piedalījās pagājušajā Koru olimpiādē, arī skolēnu Dziesmu svētkos, dabūja dziedāt manā vadībā. Viņiem ir laba dzirde – tikko abi skolā Marseljēzu nodziedāja uz 10. Balsis gan tagad abiem nolūzušas. Bet vēlēšanās iet uz mūzikas skolu nebija tik liela. Nu, droši vien arī man nebija vēlēšanās, kad vecāki aizsūtīja, bet liktenis laimīgi lēma, ka varu savu dzīvi nodrošināt ar to, ko daru, un tas sniedz man gandarījumu.

Bet ja nu cilvēkam tiešām nav vēlmes mūziku apgūt... Tad man būtu jāsaka: «Tev basketbola treniņš nevar būt piecreiz nedēļā, jo trīsreiz jāiet uz mūzikas skolu.» Ar to sākas vērtību svēršana un konflikti. Meita gāja mūzikas skolā, divus gados mācījās klavieres, bet nepatika tā lieta, un tad aizvedām viņu dejot pie brīnišķīga skolotāja Imanta Magones "Dzirkstelītē". 

Kas jums patīk bez dziedāšanas, kā atpūšaties?

Ceļojot no valsts uz valsti (smejas). Nupat atgriezos no Pēterburgas, pirms tam biju Amerikā.

Tas saistīts ar darbu?

Jā, bet lidmašīnā parasti lasu grāmatas.

Ja nav jāmācās kāds skaņdarbs.

Taisnība, arī tā dažreiz ir. Joprojām cenšos sportot, kādreiz ļoti aktīvi spēlēju basketbolu, turpinu skriet no rītiem, vasarā braucu ar riteni. Prinstonā, kur nesen dzīvoju, bija ļoti laba viesnīca ar baseinu, katru rītu sešos nopeldēju pusotru kilometru. Kaut kas savā labā ir jādara. Tādu īstu hobiju man nav, jo visu brīvo laiku cenšos pavadīt mājās ar ģimeni.

Laika kļuvis tik maz, bail to pazaudēt, izvirzot savus hobijus pāri visam. Man patīk makšķerēt, bet daru to draugu kompānijās, tad arī cenšos vai nu sievu, vai visu ģimeni paķert līdzi. Mums ir brīnišķīga māja Mežaparkā, man patīk darboties dārzā. Kad braucu uz Ameriku, izmantoju izdevību izīrēt kādu labāku mašīnu, un tad braucu lielākus gabalus; man patīk ceļot. Ar sievu izplānojām, kad šovasar būs brīvāks brīdis, bez olimpiādes, Rīgas svētkiem, eksāmeniem akadēmijā, un nedēļu brauksim ar kruīza kuģi pa vietām, kur neesam bijuši: Sardīniju, Sicīliju, Maljorku...

Mums ģimenē būs liels notikums, kuram sākam gatavoties, – jauns kaķis. Mums iepriekš kaķis bija 17 gadus, palīdzēja puikas izaudzināt, ļāva ar sevi darīt, ko vien viņi gribēja, brīnišķīgs mīlulis. Diemžēl salauza gūžu, neizrēķināja, cik savā vecumā var augstu lēkt. Dakteris teica, ka neko nevarot darīt... Kādu gadu iztikām bez kaķa. Nesen ciemos atnāca draugs, komponists Juris Karlsons; arī viņa kaķene aizgājusi citos medību laukos. Viņš stāstīja par jauno kaķi, ko grib ņemt, jau sarunājis. Teicu: «Nu labi man arī vajag...» Tagad mums būs kaķu puika – meinkūns.