Kur paliks 250 psihiatrijas pacienti?

Biķernieku slimnīcas sešu stāvu ēka, kur, visticamāk, pārcels Psihiatrisko slimnīcu, nav piemērota psihiski slimiem cilvēkiem, jo pēc Eiropas Savienības direktīvām viņus nedrīkst izvietot augstāk par trešo stāvu. Un jautājums nav par to, ka kāds izlēks... Ugunsgrēka gadījumā nelīdzēs režģi  vai necaursitami stikli, jo kā evakuēt cilvēkus, kuri kož, skrāpē, pretojas.

Pārdot, pārdot un vēlreiz...

Lai gan baumas klīda jau sen, par slimnīcas pārcelšanu Latvijas psihiatru asociācija un slimnīcas darbinieki uzzināja pirms trijām nedēļām . Ne uz vienu no asociācijas sūtītajām vēstulēm Veselības ministrija (VM) nav atbildējusi.

Kāpēc, kad, uz kurieni? Profesionāļi jūtas piekrāpti. Pieņemot vēsturisku, būtisku lēmumu, kas tieši skars sabiedrības vismazāk aizsargāto daļu, amatpersonas nav uzskatījušas par vajadzīgu uzklausīt profesionāļu viedokli. Ir  aizdomas, ka kāds  noskatījis astoņus hektārus plašo teritoriju Tvaika ielā, saka LPA prezidents Elmārs Tērauds. Jau pirms vairākiem gadiem presē izcēlās tracis par to, ka kāds iekārojis Aleksandra augstumus un ar atbildīgu amatpersonu starpniecību pūlas īstenot plānu.

VM valdībā iesniegtajā veselības aprūpes sistēmas reformas ieviešanas plānā 2009. – 2011. šogad paredzēts pārdot izsolē psihiatriskās slimnīcas īpašumu Tvaika ielā. Sarakstā ir arī Straupes pils, kur atrodas narkoloģiskā slimnīca, gleznainajās vietās esošie rehabilitācijas centri „Rāzna”, „Līgatne”, „Vaivari” un „Tērvete”, kā arī daži citi objekti.

Kur paliks 250 pacientu?

Netiek izteikts neviens argumentēts fakts kāpēc reforma būtu veicama ekonomiskās krīzes apstākļos, izņemot to, ka Psihiatrijas slimnīcai gadā ir vajadzīgi 10 miljoni latu, bet šādas naudas nav un nebūs. Kāds būs ieguvums, cik tas izmaksās, kāda perspektīva? „Cerams, ka viņiem vismaz ir kāds ekonomiskais aprēķins,” saka E.Tērauds. Lai gan ministrijas līmenī tiek izteiktas tradicionāli spārnotās frāzes par efektivitāti, attīstību, modernizāciju, nevienu ticamu un reālu argumentu slimnīcas ārsti nav dzirdējuši. Un kāpēc tagad? Ir pilnīgi skaidrs: lai pārveidotu Biķernieku slimnīcu psihiatrijas vajadzībām, vajadzīgi prāvi ieguldījumi. Būs vajadzīgi jauni, speciāli projektēti logi ar nesasitamiem stikliem, durvis, kuras slimnieki nevar atvērt. Tāpat katrā nodaļā jābūt smēķētavai, savukārt uzraugāmajiem pacientiem ne tikai nodaļā, bet katrā palātā jābūt labierīcībām, dušai un smēķētavai. Papildu ieguldījumus prasīs lifti, kuriem vai nu jānodrošina apkalpotājs, vai jāizplāno, kā aprīkot durvis katrā stāvā. Slimnīcā šobrīd izvietotas operāciju zāles ar aparatūru un psihiatrijai tas nav vajadzīgs.  E.Tērauds stāsta, ka plānotais psihiatrijas pacientu gultasvietu skaits būs 415, tomēr nav zināms vai ciparā ietilpst arī narkoloģijas nodaļas slimnieki. Ja nē, situācija ir vēl bēdīgāka. Šobrīd Sarkandaugavas slimnīcā ārstējas 650 pacientu un ārsti pastāvīgi žēlojas, ka vietu pietrūkst. Pēc 15%  finansējuma samazinājuma psihiskajai aprūpei, mājās laida mājās pacientus, kuri vēl būtu jāaprūpē stacionārā, samazināja gultu skaitu. Turklāt krīzes laikā psihiskās slimības ir saasinājušās. Ārsti bažījas kādu iespaidu izmaiņas atstās uz pacientiem, kuri ārstējas gadiem un pieraduši pie noteiktiem apstākļiem. Cilvēkiem ar noslieci uz suicīdu, problēmas saasināsies. Tādi gadījumi jau bijuši. Pat nelielas izmaiņu dēļ, kad tika ieviesta maksa vienā nodaļā, paciente par to uzzinot, paņēmusi virvi, aizgājusi uz mežu un pakārusies.

Dievam netīk, ka valdība trako

Slimnīcas teritorijā Tvaika ielā patlaban vienā ēkā ir izvietots arhīvs, un tā darbinieki bažījas, vai Biķernieku slimnīcas teritorijā būs vietas šim milzīgajam arhīvam, kurā vienas slimības vēstures apjoms ir aptuveni 400 lappušu. Tieši šis arhīvs izsniedz izziņas tiesībsargājošajām institūcijām par to, vai cilvēks ir bijis psihiatriskajā uzskaitē. Tāpat šajā slimnīcā darbojas Psihiatrijas katedra. Tās vadītājs profesors Elmārs Rancāns saka: „Ārstniecība saistīta ar apmācību, jo tā ir psihiatrijas nākotne. Tam vajadzīga piemērota vieta. Svarīgi, lai psihiskās palīdzības organizēšana nebūtu izmētāta pa visu Rīgu.”  Veselības ministrijas arguments, ka liela daļa ir sociāli aprūpējami pacienti un patiesībā viņiem būtu jāatrodas pansionātos nevis jāaizņem vieta slimnīcā, ir patiesība. Tomēr atbilde uz to, kur paliks šie cilvēki, netiek sniegta, jo arī pansionāti ir pārpildīti. Savukārt runām par ambulatoru psihiatrisko aprūpi šobrīd nav seguma, tie ir tikai vārdi, uzskata E.Tērauds. Rīgā līdz šim izveidoti tikai divi, trīs dienas centri.

Vēsturiski Rīgas psihiatriskā slimnīca atklāta kā Aleksandra augstumu slimnīca 1824. gadā. Slimnīca ir dibināta pēc Krievijas ķeizara Aleksandra I iniciatīvas kā „Dievam tīkama iestāde”.  Rīgas pilsētai tika dāvināts arī tā sauktais otrais ķeizariskais dārzs. Sākotnēji šeit izveidotas piecas dažādas nodaļas: vājprātīgiem; veneriski slimiem; nespējniekiem; piespiedu strādniekiem un pārmācāmiem; kopā 221 pacientu gulta. Šajā vietā psihiatriskā dziednīca pastāv gandrīz 200 gadus, pārdzīvojot dažādas reorganizācijas, tāpēc mediķi uzskata, ka valdības iecere liecina par vēsturiskās vides, tradīciju nerespektēšanu.

Ardievu hihene

Iespējams, ka mediķi pret reorganizāciju nebūtu noskaņoti tik skeptiski, ja būtu lielāka skaidrība par nākotni. Psihiatrs Gints Polis no darba slimnīcā aizgāja 1997.gadā tieši tādēļ, ka neredzēja pozitīvu dinamiku. Viņaprāt, principiāla turēšanās pie vietas ir bezjēdzīga. Gadījumā, ja pārvietojot slimnīcu, situācija uzlabotos un sistēma kļūtu efektīvāka, tā būtu atbalstāma. Turklāt psihiatriskajai slimnīcai tautā ir smags tēls. Tā tiek saistīta ar bezcerību, traģiku un tikai retais to bez emocijām spēj uzlūkot kā adekvātu atveseļošanās vietu. „Kādai sievietei ieteicu slimnīcā māti ar vecuma psihozi, jo viņai bija vajadzīga stacionāra aprūpe. Sieviete sāka kliegt: „Nu eto že durdom!”,” stāsta G.Polis.  Ārsts uzskata, ka būtiskākais jautājums – kāpēc reorganizācija notiek tikai tagad. Daudzi hroniskie slimnieki no medicīnas viedokļa patiesībā ir cilvēki ar sociālām problēmām. „Hroniskie pacienti dezadeptējas sociālajā vidē un nonāk slimnīcā tāpēc, ka jūtas tur drošībā – ir aprūpēti, paēduši. Daudziem no viņiem patiesībā nebūtu jāatrodas slimnīcā – ēdienu un apģērbu viņi varētu saņemt dienas centrā.” Viņaprāt, iepriekš izmaiņas iespējams kavējis ārstu konservatīvims, nevēlēšanās kaut ko mainīt pēc principa „kā ir tā ir labi”.

Ja slimnīca pārceltos, visticamāk tas mainītu arī sabiedrības attieksmi pret psihisko slimību ārstēšanu stacionārā. Tā vairs nebūtu trakomāja vai hihene.

Evija Hauka/foto:LETA