Surogātmātes: dzīvie inkubatori vai laimes nesējas?
Maikla Džeksona jaunākais dēls Princis Maikls II pasaulē nācis ar surogātmātes palīdzību. Nesen „Sekss un lielpilsēta” zvaigzne Sāra Džesika Pārkere publicēja savu dvīņu pirmo fotogrāfiju — arī viņus dzemdēja surogātmāte.
Latīņamerikāņu popmūziķis Rikijs Mārtins pērn pirmo reizi kļuva par tēvu un uzreiz dvīņiem — bērnu dzemdēšanai viņš nolīga surogātmāti. Arī Latvijā vismaz 13 bērni Latvijā ir nākuši pasaulē ar surogātmātes palīdzību — viņus iznēsājusi īstās mammas māsa, draudzene vai pat sveša sieviete. Pēdējā reizē piedzima dvīnīši, tagad mammas lomai gatavojas potenciālā vecmāmiņa.
Dzemdību namā bijušas aizdomas
Visticamāk, Latvijā surogātmātes dzemdē mazpilsētu slimnīcās ar svešu pasi, uzdodoties par ģenētisko māti vai arī izdodas sarunāt ar ārstiem. Rīgas Dzemdību namā, iespējams, bērniņu pasaulē laidusi surogātmāte, pieļauj klīnikas direktore Ilze Lietuviete. „Aizdomas bija, bet atklāti jau neviens nesaka. Mediķiem bieži ir sestais prāts, kas liek būt uzmanīgiem, bet šajā gadījumā bīstamu situāciju nebija,” atceras Lietuviete.
Viņa domā: „Ja kāda sieviete grib palīdzēt citai tikt pie bērniņa, kāpēc ne. Tikai jābūt sakārtotai likumdošanai, visam juridiski noformētam, lai nav risks vienai vai otrai pusei.” Lietuviete uzskata, ka surogātmāte, lai arī dāvājusi uz laiku savu dzemdi un spēku, nav māte — tā ir sieviete, kuras olšūna un vīra sperma izmantota. „Tam jābūt palīdzības aktam, lai gan grūti iedomāties, cik cilvēku būtu gatavi šādi palīdzēt.
Amerikā atļauts pelnīt
Mūsējās arī piekrīt par samaksu iznēsāt bērnus ārzemniecēm. Pirms dažiem gadiem Liepājas laikraksts „Kurzemes Vārds” rakstīja par apmēram 30 gadus vecu liepājnieci, kas dzemdējusi četrus bērnus vācietēm. Starp dzemdībām viņa ietur divu gadu pauzi, tad brauc uz Vāciju, kur kādā ārpilsētas klīnikā slepenībā viss notiek. Viņa tur labā aprūpē pavada visus deviņus mēnešus, pēc tam saņemot vairākus tūkstošus eiro.
Minētā klīnika ievēro lielu slepenību, jo Vācija surogasija ir aizliegta. Tā ir nelegāla arī Francijā, Dānijā, Austrijā, Bulgārijā, Itālijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Ungārijā, Čehijā, Luksemburgā, Portugālē, Slovēnijā. Zaļo gaismu devusi Lielbritānija, Kanāda, Grieķija, Krievija, Austrālija, Jaunzēlande Izraēla, Koreja, Brazīlija, Argentīna.
Tikai ASV atļauta komerciālā surogasija. Dažos štatos gan ir aizliegta, toties citos pat legalizēta maksa par sveša bērna iznēšanu — parasti no 25 000 līdz 100 000 dolāru. Valmieras laikrakstā „Liesma” reiz pat parādījās sludinājums, piedāvājot par 25 000 dolāru šādi pakalpot amerikānietēm.
Pēdējos gados vairākkārt mēģināts Eiropas Padomē atzīt un visās dalībvalstīs vienoti legalizēt surogātmāšu pakalpojumus, bet visas reizes neveiksmīgi. Sagatavotais dokuments tā arī nav ticis līdz Eiropas Padomes Parlamentārās Asamblejai. Mūsu pārstāvis Padomē, Saeimas deputāts Andris Bērziņš balsoja pret.
„Tas nav tik skaisti, kā izskatās. Šajā priekšlikumā bija atzīmēts tikai pozitīvais. Sociālo lietu komisijas sēdē izvērsās plaša diskusija, ka tā ir sievietes ķermeņa ekspluatācija,” atceras Bērziņš. Sievietes delegātes pat teikušas, ka nevarēs mierīgi braukt mājās, ja šis projekts izies cauri. Ar ievērojamu balsu pārsvaru tā izskatīšana noraidīta. Noraidītajā projektā atlīdzība bijusi noliegta, bet Bērziņš apšauba, ka būtu daudz filantropijas gadījumu.
Bērziņš atgādina, ka arī stingrie līgumi, piemēram, Amerikā nenovērš konfliktus un psiholoģiskās problēmas, kad surogātmāte mazuli uzskata par savu un nevēlas atdot. Par pavisam nosodāmu deputāts uzskata praksi, kad iznēsāt savu atvasi citai uztic darbā un ar karjeru aizņemta sieviete — vai viņai pietiks laika bērna audzināšanai?
„Un kas notiks gadījumos, kad ir letāls iznākums, māte iet bojā vai bērns piedzimst ar invaliditāti?” vaicā Bērziņš. „Tā ir traģēdija, ja nevar būt bērnu, bet nevar viena ģimene gūt laimi uz cita cilvēka rēķina. Kas ar viņu notiek, nevienu sevišķi neinteresē. Kontraktu esi parakstījusi un pēc deviņiem mēnešiem sveiki. Cilvēks nevar būt automāts.” Pēc deputāta domām, kaut vai pēc desmit gadiem, bet reiz sievieti nomāks apziņa, ka kaut kur pasaulē ir viņas dzemdētais bērns. „Es vēl varu saprast, ja māsa māsai iznēsā bērnu,” viņš piebilst. Pārējie gadījumi, īpaši komerciālie, kā saka Bērziņš, ir amorāli.
Atzīdams, ka daudzām ģimenēm neauglība ir problēma, Bērziņš risinājumu redz adopcijā vai valsts finansiālā atbalstā mākslīgajai apaugļošanai. Saeima par surogasiju negrasās spriest. Bērziņš: „Pirms pieņemt kādu lēmumu, nepieciešama ļoti plaša sabiedrības diskusija, jāņem vērā cilvēktiesību, morālie, medicīniskie aspekti. Vispirms jāparāda viss spēles laukums, ar visiem plusiem un mīnusiem.”
Latvijas baznīctēvi jau 2006. gadā paziņoja, ka tie surogātmāšu darbība jāaizliedz ar likumu. Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Konsistorijas Teoloģijas komisijas vadītājs Indulis Paičs toreiz norādīja, ka bērns ir Dieva dāvana, nevis īpašums surogasijas pakalpojumu veikšanai, un pauda sašutumu, „ka cilvēki var nopirkt bērnu kā gatavu produktu”.
Astoņi pāri paspēja
Pirms dažiem gadiem mākslīgās apaugļošanas speciālisti uzrakstīja Saeimai lūgumu likumos skaidri noteikt — surogasija ir atļauta vai aizliegta, stāsta klīnikas „Embrions” vadītājs, ginekologs Gints Treijs.
„Mēs gribējām skaidrību. Bijām uz piecām vai sešām sēdēm Veselības ministrijā, Saeimā, bet nekāda rezultāta. Pat oficiālu atbildi nesaņēmām. Mainījās valdības, un ar to viss beidzās,” attieksmi varas gaiteņos raksturo ārsts. „Reproduktīvās veselības likumā surogasija vispār nav minēta. Juristi to dažādi tulko, bet pārsvarā tā — ja nav pieminēts, tad ir aizliegts. Situācija šobrīd ir mazliet neskaidra.”
Klīnika lieki neriskē, un Treijs pacientēm, kas interesējas par surogasiju, iesaka braukt uz Krieviju. Pirms Saeima 2002. gadā pieņēma Reproduktīvās medicīnas likumu, klīnikā bijuši astoņi surogasijas gadījumi. Daži bērni jau iet skolā, un diez vai viņu klasesbiedri un citi vecāki nojauš, ka mamma, pie kuras rokas mazais pieķēries, pati viņu nav iznēsājusi. Šīs ģimenes savu noslēpumu glabā rūpīgi.
Bērnu aizstāve ir pret
Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Laila Rieksta-Riekstiņa jau agrāk izteikusies: „Deviņu mēnešu laikā sieviete nepilda vienkārši trauka lomu, viņai veidojas emocionāla saikne ar bērnu. Kā jutīsies bērns, ja deviņus mēnešus šī sieviete domās, ka par viņu nerūpēsies, dzemdēs un pametīs, ka nedrīkst viņu iemīlēt un pieķerties? Diez vai šajā laikā bērnam būs tā labvēlīgākā vide.” Turklāt surogasija padarot dzemdības par pakalpojumu, bet bērnu par līguma priekšmetu. „Vai sieviete, apņemoties bērnu iznēsāt, var paredzēt, kādas būs viņas jūtas pret bērnu pēc dzemdībām? Pasaulē ir bijušas tiesu prāvas, kad šīs sievietes nav ar mieru bērnu atdot. Tie, kas vienojas par surogasijas pakalpojumiem, vēlas veselu bērnu, bet atkal neviens nav pasargāts no nejaušībām. Ja nu cilvēks grūtniecības laikā saslimst ar gripu, piedzimst bērns invalīds? Vai viņš būs vajadzīgs?”
Starptautiskās konferencēs Rieksta—Riekstiņa dzirdējusi nabadzīgu Āzijas valstu pārstāvju stāstus, ka viņu sievietes iznēsā citu bērnus par nieka 1000 eiro. Tā nepārprotami ir cilvēktirdzniecība.
Kas tad ir sievietes, kas piekrīt iznēsāt svešu bērnu? „Vienā gadījumā tā bija māsa,” atceras Treijs. „Pāris reizēs draudzenes, bija arī pilnīgi sveši cilvēki.” Pirmais pāris, kas izmantoja šo iespēju, ievietoja avīzē sludinājumu. Ārsts bija gatavs, ka piedāvāsies riska grupa ar domu nopelnīt. Pāris šādas sievietes no apmēram desmit pretendentēm bijušas, toties trīs vai četras, pēc Treija vārdiem, „ar sūtību palīdzēt citiem”. Pirmā surogātmāte „Embrions” praksē bija pasniedzēja, kas dzīvojusi Amerikā un pieredzējusi tur līdzīgu problēmu draugiem. „Man ir trīs bērni mājās, kāpēc nepalīdzēt cilvēkiem,” tā viņa teikusi. Vai kāda surogātmāte ir saņēmusi samaksu, Treijs nezina — tā ir pašu vecāku un viņas darīšana.
Reiz uz klīniku atnākusi piecu bērnu māte, krievu „otkritaja duša” (plašā dvēsele — krievu val.), piedāvājot dzemdēt kādam bezbērnu pārim, neko neprasot. „Viņu nav daudz, bet ir tādi cilvēki,” teic Treijs. Kā jau minēts, klīnika surogasiju vairs nepraktizē.
Ne visi vēlas adoptēt
„Lai izdarītu secinājumus, jābūt informācijai,” uzsver Treijs. Viņš atgādina, ka ne visām pacientēm iespējama mākslīgā apaugļošana — ja, piemēram, glābjot viņu dzīvību, izoperēta dzemde, par to jāaizmirst. „Šie pāri ļoti labi saprot, ka alternatīva ir adopcija, bet tas nav viens un tas pats. Cilvēki, kas ir gatavi adoptēt bērniņu, to arī izdara. Bet ne visi grib adoptēt, viņi grib redzēt savos bērnos sevi, savus vecākus, vecvecākus,” atgādina ārsts.
Viņš nav ne pieredzējis, ne dzirdējis par nopietniem konfliktiem ar surogātmātēm. Latvijā nav piedzīvots, ka viņas, piemēram, atteiktos atdot bērnu. „Visu iespējams norunāt līgumos,” uzskata Treijs. „Svarīga ir motivācija palīdzēt. Protams, tā ir augsne, uz kuras var veidoties konflikti. Taču, ja nedzīvojat mežā un viens, konfliktu iespējas vienmēr ir lielākas. Tāpēc likumdošanā maksimāli jāparedz visas iespējamās situācijas. Līdz šim par surogasijas mammām esmu lasījis tikai vienu pētījumu, ko veica briti, un publicēja 2002. gadā Vīnē Eiropas Mākslīgās apaugļošanas un embrioloģijas asociācijas kongresā. Tajā nekādas problēmas neatklājās.”
Protams, ne viss ir ideāli. „Bēdīgākais gadījums bija Lielbritānijā, kad surogātmamma dzemdībās nomira... Taču tas ir diemžēl iespējams jebkurās dzemdībās,” atzīst ārsts.
Pēdējā reizē dvīņi
Kamēr Treijs iesaka surogātmāšu palīdzību izmantot kaimiņvalstī, viņa kolēģis Voldemārs Lejiņš, klīnikas EGV ginekologs, savas durvis viņu priekšā tur plaši atvērtas. „Gandrīz katru mēnesi mēs strādājam ar šādiem cilvēkiem,” viņš neslēpj. „Pārsvarā tie ir ļoti nelaimīgi pāri, kad savu bērniņu nav iespējams iznēsāt, jo bijusi ginekoloģiska trauma, ir iedzimta sirdskaite vai citas vainas, piemēram, izoperēta dzemde. Viņi paši sameklē surogātmāti.”
Ne vienmēr izdodas dzemdēt arī surogātmātei, viņa tomēr saņem svešu šūnu. Kopš 2000. gada šādā veidā ar EGV palīdzību pasaulē nākuši vairāki bērni, arī dvīņu puika un meitene. „Ārsta kabinetā, uzzinājusi, ka būs dvīņi, bioloģiskā māte sāka saukt — jā, ir! — un zvanīja vīram. Savukārt sieviete, kas bija piekritusi iznēsāt, nodūra galvu — kāpēc es uz to izgāju, dvīņus iznēsāt ir daudz sarežģītāk. Bet viss ir kārtībā,” atceras Lejiņš.
Surogātmātes ir gan radinieces, kas ir vislabāk, gan draudzenes, arī sveši cilvēki. „Viņas nav īpaši pārtikušas,” par pēdējām secina Lejiņš, „un dara to peļņas nolūkā.”
Klīnikā ir trīs psihologi, un viņu palīdzība ir sevišķi svarīga surogātmātēm. Lejiņš: „Viņa jūt sevī bērniņa kustības, ka viņš jāiznēsā, bet vienā brīdī būs jāatdod.” Viens no psihologiem atradis labu pieeju — vecāki brauc uz ārzemēm un lūdz tev šo bērniņu pieskatīt, iedot ēst, dzert, auklēt, pēc deviņiem mēnešiem viņi atgriezīsies un mazuli paņems. „Nevar surogātmāte iznēsāt bērniņu, ja attiecības ar vecākiem nav draudzīgas,” piebilst ārsts. Konfliktus viņš nav manījis, bet pēc dzemdībām, ja nav radi, ceļi šķiras, kas esot tikai pareizi.
Ārsts iesaka likumus nemainīt
„Atrisināt šo jautājumu likumu ceļā ir neiespējami,” ir pārliecināts Lejiņš. „Kas nav aizliegts, tas ir atļauts. Nevajadzētu aizliegt ar likumu, bet arī pilnībā legalizēt surogātmātes ir problemātiski. Visas nianses nav iespējams paredzēt, katru gadu daudzās valstīs notiek lieli tiesu procesi. Pieņemsim, bioloģiskie vecāki iet bojā. Kas paņems bērnu? Vai arī surogātmāte pīpē, dzer un bērniņš piedzimst kropls. Nevar uz visu dot juridiskas atbildes.”
Turklāt Latvijā liela problēma slēpjas Civillikumā, kas par māti atzīt to, kura ir dzemdējusi. Tādējādi priekšroka rodas surogātmātei, ja viņa atsakās mazuli atdot. Iebildumus, ka surogasija ir nelikumīga, jo par to nav runa ne Ārstniecības, ne Reproduktīvās veselības likumā Lejiņš noraida — tad arī pirms tiem nelegāla bijusi mākslīgā apaugļošana, donoru sperma un pusgadsimtu arī aborti.
Tiem, kas surogasiju sauc par amorālu, Lejiņš atbild: viegli runāt, ja pašam nav problēmu. Viņš velti lūdzis Rīgas Domē finansiāli atbalstīt neauglīgo pāru ārstēšanu. Tur smējušies — kā tad bērnu uzaudzinās, ja nav 1000 un vairāk latu mākslīgajai apaugļošanai? Ārsts ieteicis padomāt, vai paši var vakarā nolikt uz naktsskapīša tādu naudu un pēc tam to izmest, ja sieva nepaliek stāvoklī. „Bija klusums. Ceru, nevienam deputātam nav un nebūs šīs problēmas. Bet, ja būtu, ko tad viņš atbildētu? Vai viņš pats adoptētu?”
Viena iezīme vieno visus aptaujātos surogasijas pretiniekus Latvijā — neviens nekad nav ticies ne ar pāriem, kas izmantojuši šo iespēju, ne ar surogātmātēm vai šādi dzimušiem bērniem. „Ļoti iespējams, ka viss ir kārtībā, bet ne vienmēr viss, ko var izdarīt, ir jādara un jāatbalsta. Mākslīgās apaugļošanas speciālistu viedoklis ir — ja medicīniski to var izdarīt, tad kāpēc nedarīt un ir jālegalizē,” — tā Rieksta-Riekstiņa.
