Skandāls ar ugunskrusta izpļaušanu Rīgas pils zālājā nav adekvāts. VIDEO

Jūnija sākumā teju vai starptautisku skandālu izraisīja dārznieks, kurš, pļaujot zālāju Rīgas pils priekšā, bija izpļāvis ugunskrusta zīmi. Ar pļaujmašīnu, riņķojot pa zālāju, dārznieks bija izveidojis uguns zīmi. Šī zīme bija redzama tikai īsu mirkli, kamēr tika uzkopts zālājs, bet acīgie garāmgājēji to bija pamanījuši un nofotografējuši. Tā bija īsta medusmaize Krievijas plašsaziņas līdzekļiem, kuri atkal kārtējo reizi varēja bazūnēt par fašisma atdzimšanu Latvijā.

Firmas „Ingrado” darbinieks skaidroja, ka, pļaujot zālienu, pamanījis, ka vietām zāle ir trausla un izdegusi, tāpēc, lai veicinātu zāliena atkopšanos, kā „latviešu tradīciju zinātājs un piekritējs, viņš nolēmis zāliena pļaušanas procesā izmantot ugunskrusta jeb pērkona krusta zīmi”.

Ugunskrusts nav fašistu zīme

Ugunskrustu, ko latvieši dēvē arī par Laimas krustu, Kāšu krustu, Zaru krustu un Ķekšu krustu, nevar uzskatīt par nacisma simbolu. Svastika pasaules kultūrās jau gadu tūkstošiem ir lietota kā mitoloģiska laimes zīme. Tāpat ugunskrusts saskatāms Lāčplēša kara ordenī un tas rotā Atbrīvošanas cīņās kritušo karavīru pieminekli Liepājā. Šo zīmi godā ne tikai latvieši, bet arī, piemēram, budisti.

Ugunskrusts jeb svastika Latvijā ir  ieausts Lielvārdes jostā un izdejots deju svētku rakstos. Tomēr kopš pagājušā gadsimta, kad kāškrustu sāka izmantot nacisti, šī zīme tiek uztverta divdomīgi, vēsta LNT raidījums „Degpunktā”.

Zīme rotā arī rekonstruētās Rīgas pils iekštelpas. Proti, svastika skaidri redzama Anša Cīruļa veidotās Sūtņu zāles griestu zīmējumos. Ar nesapratni par to, ka zīme tiek lietota, mēdz saskarties arī Andreja Pumpura Lielvārdes muzejā.

„Mums prasa, kādēļ jums šeit ir fašistu krusts. Tad mēs skaidrojam, ka tas nav fašistu krusts. Atbrauc pie mums indieši, viņi saka par ugunskrustu, ka tā ir tieši viņiem vislielākā, visspēcīgākā enerģijas piesaistes zīme,” komentē muzeja galvenā speciāliste Irēna Arāja.

Tomēr zīmes lietošana radījusi arī pārpratumus. Piemēram, 2006.gadā, kad Rīgā notika NATO samits, viesiem tika dāvināti latvju rakstos adīti dūraiņi. Lai izvairītos no pārmetumiem, NATO lūdza tajos neieadīt ugunskrusta motīvus. Arī Melngalvju nama Latviešu zālē, kur prezidents mēdz aicināt viesus, ap galdu ir salikti krēsli, kurus rotā senās zīmes, taču krēsls ar ugunskrustu lietots netiek.

Svastiku pazīst jau kopš senā akmens laikmeta

Militārās simbolikas pētnieks Jānis Kušķis stāsta, ka svastika zināma visā pasaulē. Tiek lēsts, ka tās vēsture sniedzas paleolīta jeb senā akmens laikmetā. Arī mūsu teritorijā šai zīmei ir sena vēsture. To uzskata par veiksmes un labvēlības zīmi, un Latvijā tā attēlota dažādos veidos – tostarp gan uz labo, gan kreiso pusi vērsta. Savulaik tā plaši tika lietota Latvijas aviācijā.

Svastika ir arī budistu un hinduistu svēts reliģisks simbols, pazīstama ķeltiem, ģermāņiem, ķīniešiem, tibetiešiem, indiāņiem. Bagātīgi ugunskrusti atrodami arī krievu senajā etnogrāfijā. Redzot zīmes popularitāti, to savulaik kā nacistu simbolu piesavinājās Ādolfs Hitlers, un nacistu noziegumi daudzviet pasaulē aizēnojuši vēsturisko mantojumu.

Deputāts Judins: „Problēma ir ar cilvēkiem, kas izmanto simboliku”

Latvijā svastika kā tāda nav aizliegta, tomēr nacistisko svastiku arī stilizētā veidā aizliegts lietot ne vien piketos un gājienos, bet arī publiskās vietās, izņemot gadījumus, kad izmantošanas mērķis nav saistīts ar totalitāro režīmu slavināšanu. Par piketu, kā arī publisko pasākumu norises kārtības pārkāpšanu fiziskām personām var piemērot sodu līdz 350, bet juridiskām – līdz 2900 eiro.

Saeimas deputāts Andrejs Judins, kura vadībā pirms trīs gadiem tapa likuma grozījumi, kas aizliedz nacistu svastiku lietot publiskos pasākumos, uzskata, ka patlaban ar likumu viss ir kārtībā, jo mums ir nostiprināts aizliegums izmantot tādu simboliku, ja ir publiskais pasākums, izklaides pasākums, demonstrācija. Simboliku kā tādu aizliegt nedrīkst, norāda politiķis.

„Atbildība nav par simboliem kā tādiem, jo simboliem nav ne vainas. Problēma ir ar cilvēkiem, kas izmanto simboliku, lai sasniegtu savus negodīgos mērķus,” vērtē Judins.

Katrai konkrētai situācijai jāmeklē konteksts, saka arī folkloriste, valodniece un literatūrzinātniece, patlaban arī Saeimas deputāte Janīna Kursīte - Pakule. „Kur tad ir robeža? Savā laikā Tartu profesors, kad mācījos, teica, ka pliks cilvēks pirtī nav tas pats, kas pliks cilvēks tribīnē. Un tā ir iekšējā izjūta, kur un kā to lieto,” saka Kursīte - Pakule.

Ne pirmais un ne pēdējais skandāls

Tikko notikušais skandāls ap ugunskrustu izmantošanu Latvijā pēdējos nav pirmais un, domājams, arī ne pēdējais. Jāteic, ka iepriekšējās reizēs vislielākie skandalētāji bija no Krievijas.

2013. gadā pirms valsts svētkiem Kontinentālās hokeja līgas spēlē, kurā piedalījās Rīgas „Dinamo” uz „Arēna Rīga” ledus kā apsveikumu 18. novembrī dejotāji uz ledus izveidoja arī ugunskrusta ornamentu. Krievijā to uztvēra kā „fašist,a atdzimšanu” un pavisam nesen to negatīvā nokrāsā kā latviešu nicinājumu pret krieviem un ebrejiem atgādināja arī Latvijas Hokeja federācijas prezidents Kirovs Lipmas.

2010. gada vasarā ar ugunskrusta zīmi uz pirmā vāka iznāca žurnāls „Taka”. Protams, ka tas atkal Krievijai lika runāt par nacistisko latviešu presi. Te jāpiemin, ka žurnāls „Taka” it nebūt nav politisks izdevums – tas raksta par dziedniecību un seno dzīvesziņu.

Šai pašā laikā Durbē uz senās Durbes kaujas svinībām ieradās arī lietuviešu vēstures pētnieki ar senajām ugunszīmēm. Protams, ka tas atkal izraisīja neapmierināto protestus un pat tiesas darbus. Bet bez rezultātiem. Klaipēdas tiesa Laimas krusta lietošanā neko noziedzīgu nesaskatīja. „Tas ir nevis nacistu atribūts, bet gan vērtīgs baltu kultūras mantojuma simbols,” lēma Lietuvas tiesa.

Sīkāk par ugunskrusta lietošanas problēmām Latvijā skatieties videosižetā.