Pusaudzi, kura izvairījās no sporta stundām, gadiem uzskatīja par "dramatisku", līdz viņa zaudēja samaņu

"Es teicu sporta skolotājam, ka man skrienot reibst galva un trūkst elpas, ka jūtos tā, it kā tūlīt zaudētu samaņu," atceras Marina. "Viņš kopā ar citu skolotāju tikai pasmējās par mani un sacīja: 'Pat cilvēki ar sirds problēmām var noskriet apli. Tu vienkārši pārspīlē." atminas jauniete.

Līdzīgu reakciju viņa saņēma arī no draugiem, ģimenes locekļiem un ārstiem. Visi uzskatīja, ka meitene vienkārši ir sliktā fiziskajā formā. "Man teica, ka man vairāk jāvingro. Bet jo vairāk es centos, jo sliktāk man kļuva," stāsta Marina. Ar laiku viņa pati sāka ticēt, ka problēma ir viņā. "Domāju, ka vienkārši esmu slinka."

Tomēr pusaudžu gados situācija kļuva arvien smagāka. Marinai parādījās spēcīgas migrēnas, elpas trūkums un reiboņi. Viņa pārstāja piedalīties aktivitātēs, kur bija daudz jāstaigā, izvairījās no kāpnēm un pakalniem, bet savas raizes par veselību paturēja pie sevis. "Visi domāja, ka esmu dramatiska, tāpēc vairs neko neteicu."

Liktenīgais brīdis pienāca 16 gadu vecumā, kad ģimenes izbraukuma laikā Džordžijā viņa zaudēja samaņu. Ejot pa stāvu kalnu, Marina sajuta ierasto elpas trūkumu, taču nevēlējās sūdzēties. Pēc brīža viņa uz ietves sabruka. "Nākamais, ko atceros bija, ka pamostos uz trotuāra, un man apkārt sapulcējušies cilvēki."

Šoreiz māte nolēma neatkāpties un pieprasīja ārstiem veikt padziļinātu izmeklēšanu. Kā norāda Marina, ārsts pirmo reizi nopietni uzklausīja viņas stāstu par izvairīšanos no kāpnēm, sporta un ikdienas aktivitātēm un veica visus nepieciešamos testus. Pēc tiem atklājās skaudra aina - krūškurvja rentgens atklāja, ka meitenes sirds bija gandrīz divreiz lielāka par normu. Drīz vien sekoja diagnoze – plaušu hipertensija, reta slimība, kas izraisa paaugstinātu asinsspiedienu plaušu artērijās un ar laiku var novest pie sirds mazspējas.

Lai gan ārstēšana palīdzēja stabilizēt viņas stāvokli, turpmākos gadus Marina bija spiesta nēsāt līdzi īpašu pumpi, kas nepārtraukti ievadīja medikamentus, kā arī izmantot skābekļa terapiju un regulāri ārstēties slimnīcā. Vēlāk ārsti paziņoja, ka vienīgā iespēja izdzīvot būs plaušu transplantācija. Izšķirošais brīdis pienāca, kad kārtējās pārbaudes laikā ārsts viņai tieši pateica: "Vai tu zini, ka tev ir sirds mazspēja?"

22 gadu vecumā Marina tika iekļauta transplantācijas gaidīšanas sarakstā. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem viņa beidzot saņēma zvanu, ka atrastas piemērotas donora plaušas. Bet pēc kāda laika viņai tika veikta astoņas stundas ilga dubultā plaušu transplantācija. Pēc operācijas atveseļošanās bija ārkārtīgi smaga – Marina cieta no stiprām sāpēm, ilgstoši atradās pie mākslīgās plaušu ventilācijas aparāta un intensīvās terapijas nodaļā piedzīvoja mokošas halucinācijas.

Tomēr pamazām viņa atguva spēkus un iemācījās dzīvot no jauna. Šodien Marina atzīst, ka viņas dzīve ir pilnībā mainījusies. "Agrāk domāju tikai par to, ko nevaru izdarīt. Ja kāds aicināja kaut kur doties, es uzreiz uztraucos – cik tālu būs jāiet, vai būs kāpnes, vai spēšu tikt līdzi. Tagad šādas domas man vairs pat nenāk prātā."

Viņa joprojām lieto medikamentus, regulāri apmeklē ārstus un dzīvo ar transplantācijas pacientiem nepieciešamajiem ierobežojumiem. Taču Marina saka, ka pirmo reizi jūtas patiesi brīva. "Dažreiz apstājos un domāju – vai tiešām šī ir mana dzīve? Es nekad neticēju, ka kādreiz viena pati ceļošu vai spēšu dzīvot bez bailēm. Bet tagad tas viss ir iespējams."

Atskatoties uz gadiem, kad viņas sūdzības tika ignorētas, Marina vēlas iedrošināt citus cilvēkus neklusēt par savām veselības likstām. "Lielākais atvieglojums bija saprast, ka es nebiju slinka un nebiju dramatiska. Man tiešām bija nopietna slimība."