Tautas muļķība un politiķu blēdības
Latvijas valsts kā oligarhu biznesa plāns, „Parex”, Jūrmalgeita, Šlesers savā debesbraukšanas kurvī, pasaulē dārgākais tilts... Senāki un svaigāki absurdi klājas cits uz cita.
Par to, cik reižu iespējams uzkāpt uz viena un tā paša grābekļa, skaidrības nav – tas atkarīgs no personiskā stulbuma-naivuma-labticības-lētticības pakāpes vai kaut kā tamlīdzīga. Atcerēsimies Blaumani un „Skroderdienas”, kur risinājās apmēram šādas dialogs. Vai ir redzēts kāds žīds, kurš savas preces nelielītu? Nē, tāds vēl nav dzimis... Un kad tāds dzims? Tad, kad skroderzellem slikte prece ar mute nevarēs pataisīt par labe! Te varētu pārfrāzēt – vai ir dzimis latvietis, kura politiskā atmiņa būtu garāka par pāris mēnešiem? Laikam taču tautas mazohistiskā vēlme arvien no jauna tikt apšmauktiem (zemapziņa diktē: pēc tam tak atkal būs, par ko vaimanāt un ko lamāt!) cērt pušu vārgulīgo saprāta balsi (ja kādam tāda gadījumā ierunātos). Nolēmu atlikt malā izplatīto pārmetumu – ak, ak, kā mēs paši sevi noniecinām, tāpēc jau mums tik slikti iet, ka ir tik zema pašapziņa, ar sevi jālepojas utt. – un skaidrām acīm paraudzīties uz to, kas notiek, ko visi jau sen zinām, kas pārrunāts, aprakstīs, apcerēts krustu šķērsu, tikai – nekas nemainās...
Starp citu, pirms vēlēšanām vajadzētu ar likumu noteikt, lai visi tie, kas lasījuši, pārlasītu, bet tie, kas nav lasījuši, izlasītu Roterdamas Erasma „Muļķības slavinājumu” (pirmo reizi publicēts 1511. gadā). Tur ir daudz burvīgu atziņu, piemēram: “Viņi (pie varas esošie, valdnieki – Aut.) ir pārliecināti par to, ka būs godīgi izpildījuši visus valdnieka pienākumus, ja bieži rīkos medības, ja audzēs skaistus sugas zirgus, ja izdevīgi pārdos pārvaldes vietas un priekšnieku amatus, ja ik dienas izgudros jaunas metodes, kā sašaurināt savu pilsoņu īpašumus un kā pašam tos piesavināties.”
Uzreiz jāteic – saraksts būs gaužām īss, jo tāda apjoma foliantu, kāds būtu nepieciešams visu absurdu uzskaitei, nodrukāt nevaram atļauties (turklāt, šķiet, mēs nekļūdītos, ja pieņemtu, ka mums zināmie absurdi ir tikai redzamā aisberga daļa).
Vispirms kāds klasisks (tik klasisks, ka jau banāls – gandrīz kauns pieminēt) piemērs par tikai tautas kalpiem atļauto algas pelnīšanas veidu. Kā jums iet pie dūšas šāda rindkopa: “Oktobrī deputāts Viktors Ščerbatihs, kurš gatavojās starptautiskām sacensībām svarcelšanā un attaisnoti neapmeklēja Saeimas plenārsēdes un nevienu komisijas sēdi, saņēma 986 latu algu, kā arī vēl 753 latus kā kompensāciju: 385 latus kā kompensāciju par dzīvojamo telpu īri, 179 latu transporta kompensāciju, 54 latu sakaru izdevumu kompensāciju un 135 latu reprezentācijas naudu, ziņo LETA.” Un tagad parēķiniet, cik godājamais deputāts, neaiztiekot algu, var nopirkt degvielas, norunāt pa telefonu, par cik glaunu dzīvokli pašreizējā tirgus situācijā samaksāt plus vēl pavazāties pa krogiem, ķinīšiem, sapirkties konfektes vai vīnu vai, galu galā, par nodokļu maksātāju naudu apmeklēt striptīza klubu, jo 135 latus reprezentācijas izdevumu ir brīv tērēt, kā vien sirds kāro.
Šīs kompensāciju naudas izšeptēšana notiek vienkārši – pirms kāda laika jau bija sacelts troksnis par to, ka dažs deputāts atvēlēto īres naudu maksā saviem bērniem, pie kuriem it kā dzīvo utt. Jāpiebilst nodrāztais sakāmais, ka ārzemēs jebkuram politiķim, ko pieķertu šādās izdarībās, nāktos momentāni demisionēt (izņemot Berluskoni, protams, bet tas jau ir cits stāsts, ar kuru varam sevi mierināt – re, šiem arī iet tāpat...). Tāpat deputātu kungi par lielām naudām īrē mašīnas no pašiem, saviem draugiem vai bērniem piederošām firmām (piemēram, Vents Armands Krauklis savu auto īrē no firmas, kas pieder viņa meitai) un vēl, un vēl...
Bet tie jau tādi maziņi absurdiņi. Neiedziļināsimies visās „Parex bankas” pārņemšanas niansēs (turklāt visas nemaz nav zināmas), tomēr deputātu nosacīti sīkie šmuguļi nav salīdzināmi ar ziņu portālā lasāmo ziņu, ka Kargins un Krasovickis divos gados, pirms „Parex” pārņēma valsts, procentos par saviem depozītnoguldījumiem saņēmuši gandrīz astoņus miljonus latu, bet tagad, laikposmā pēc bankas pārņemšanas, bijušie akcionāri procentu maksājumos saņem vidēji 380 tūkstošus latu mēnesī (pēc Valsts kontroles aprēķiniem). Līdz ar to, izrādās, viņi pēc bankas pāriešanas valsts īpašumā neko nav zaudējuši, varbūt – pat ieguvuši. Un jautrākais, ka neviens viņiem neko nevar padarīt!
Rupji lēšot un mazliet „demagoģējot”, pensijas un algas tika apcirptas tādēļ, lai no iegūtās naudas varētu Karginam un Krasovickim turpināt maksāt ik mēnesi 380 tūkstošus. Tikmēr starptautiskais izsmiekla objekts, onkulis, vārdā Nasing Spešel, fui, Atis Slakteris, vēl tagad apgalvo, ka „Parex” pārņemšana paveikta tik labi, ka labāk vairs nebijis kur... Tikai pilnīgam stulbenim neradīsies jautājums – ko gan Kargins un Krasovickis tādu zina par katru no politiskajiem spēkiem (te jāatceras, ka „Parex” ir sponsorējusi teju visas varas partijas!), par kādiem skeletiem politiķu skapjos šie kungi ir informēti, ja mūsu toreizējie pie varas esošie vīriņi nevarēja skaidri un gaiši pateikt tik vienkāršu un loģisku lietu kā: jā, labi, valsts jūs glābs, bet ar noteikumu, ka jūs no savas puses izdarīsiet (atdosiet, atteiksieties, nepretendēsiet...) to, to un šito... Nekā nebij! Vienas nakts laikā no vienošanās, kura, saprotieties, ir slepena (tik slepena, ka Drošības policija pašlaik izmeklē, kurš maita ir iedrīkstējies publiskot to, kas nu šai sakarā ir publiskots), bija pazuduši visi akcionāriem neizdevīgie punkti.
Toties tagad izrādās, ka visi procesa dalībnieki savu darbu paveikuši tik varen profesionāli, ka, piemēram, Finanšu kapitāla un tirgus komisijas priekšsēdētāja Irēna Krūmane, kuras vadītā komisija ņēma tiešu dalību „Parex” pārņemšanā, visu pagājušo gadu saņēmusi 7100 latu lielu mēnešalgu, kas tagad gan tikšot nekrietni apcirpta uz 5680 latiem (jaukākais, ka Krūmanes algas cirpšanas sakarā necik sen izskanēja varens arguments – sak’, kā nu mēs tā samazināsim viņas algu – viņai tak ir parādi, un kredīti jāmaksā!). Protams, uz „Parex” mērogu fona naudas šķiešana, ko Valsts kontrole vai ik pārdienas atklāj tajā vai citā valsts iestādījumā, šķiet tikai tādi sīkumi. Un cik gudri, lūdzu, ir cerēt, ka ierēdniecības aparāts pats sevi saīsinās, atlaidīs vai apcirps sev algas?
Visjaunākā absurdu plejādē, protams, ir ziņa, ka ciparu apraide TV skatītājiem izmaksās tik, cik nu izmaksās, tāpēc, ka “10,4 miljonu ASV dolāru parāds Tautas partijas priekšsēdētājam Andrim Šķēlem ir ciparu televīzijas projekta ieviešanas sāls, neoficiāli atzīst anonīmi avoti” (ziņu portāls kasjauns.lv). Īsumā jēga tāda, ka viss ticis sashēmots tā, lai ciparu ieviešana iznāktu tieši par tik miljoniem dārgāka, cik miljonu „Kempmayer” neizdevušās afēras dēļ Mākoņtēvam parādā palicis LNT šefs Ēķis (lieki piebilst, ka LNT ziņās tas netika pieminēts ne ar pušplēstu vārdu). Tikām ļautiņi, kuri zemūdens straumēm līdzi neseko, uzticīgi klausās, ko nu TV viņam vēsta, un visu ņem par “tīru monētu” – jā, jā, atnāks Šķēle un ievedīs kārtību! Bet ciparu TV konkursu vērtēšot Eiropas Komisija...
...līdz “neievēlēšanas pabalstam”
Vēl viens milzīgs absurds absurdā, protams, ir veselības aprūpes sistēma, kur visi klusē par ārprātā dārgajām aparatūrām un milzīgajiem kredītu parādiem, ko sataisījusi ilgus gadus nozari pārraugošā Tautas partija un kuru dēļ tagad jāklapē ciet slimnīcas, toties vai ik dienas bļauj, kā tūlīt visi nomirs, jo sliktā valdība nedod naudu (laikam nedod to pašu naudu, ko Valsts Obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra (VOAVA) pērn sev prēmijās izmaksāja...).
Cik absurdi ar veselības aprūpei atvēlēto naudu izrīkojusies trekno gadu valdība, lieliski redzams pēc viena apollo.lv portālā aprakstītā piemēra: “Atlaižot gandrīz visus mediķus, pustukša stāv par 6,2 miljoniem latu uzceltā Olaines cietuma slimnīca, kuru atklāja tikai pirms diviem gadiem. Šobrīd te apkopj tikai garīgi slimos un ārstē tuberkulozi. Dārgā aparatūra vientuļi sīc tukšās telpās... Lētāk ir to darbināt un apmaksāt elektrības rēķinus, nevis izslēgt. No jauna iedarbinot, katra aparāta pārprogrammēšana maksātu pusotru tūkstoti latu. Par gandrīz 700 tūkstošiem latu moderno aparatūru cietumam piegādāja bijušā Bērnu slimnīcas direktora Dzintara Mozga civilsievai piederošā firma „Arbor Medical Korporācija”, kas pārsteidzoši bieži uzvarējusi dažādu slimnīcu lielu iepirkumu konkursos.” Turklāt Kalvīša valdība nez kāpēc nolēmusi, ka šai firmai būs ekskluzīvas tiesības Olaines cietuma slimnīcai piegādāt tehniku bez konkursa. Jaukākais, ka argumenti tiek piemeklēti pēc nepieciešamības; pirms diviem gadiem, atklājot slimnīcu, Tieslietu ministrija apgalvoja – cietumniekus ārstēt pilsētas slimnīcās ir dārgi, jo jānodrošina apsardze. Tagad Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks Visvaldis Puķīte apgalvo pretējo – lētāk cietumniekus ārstēt parastajās slimnīcās nekā tērēt naudu saviem ārstiem...
Tādējādi par septiņiem miljoniem ir tapis muzejs ar dārgām tukšgaitā darbināmām iekārtām, par kuru mēs no savas kabatas turpinām maksāt uz vella paraušanu. Nu un? Galvenais, ka krietni nopelnījuši ir shēmotāji, būvnieki, tehnikas piegādātāji un starpnieki; kāda vairs kuram bēda, kas ar to visu notiek tālāk?
Vēl kāds pavisam sīks piemērs – VOAVA pērn jau pēc tam, kad Godmanis bija noteicis prēmijas nemaksāt, sev prēmijās bija izmaksājusi 235 396 latus. Ministrs gan paskaidrojumu pieprasīja, kaut kāda taisnošanās arī bija – it kā maksāts pa daļām, it kā jau no jūlija, it kā pagūts vēl pirms Godmaņa aizlieguma (nedraugi gan teica skaidri un gaiši – it kā ar atpakaļejošu datumu...), bet beigās viss tāpat vien izčākstēja – kā parasti. Tas pats, protams, notika (un notiek) arī citās nozarēs, tikai ministrijas, aģentūras utt., lai nebūtu jālieto vārds prēmija, to pārdēvēja citādāk, un – uz priekšu! Tas nozīmē tikai to, ka likumi tiek pildīti pēc burta, nevis pēc būtības, un to dara pati mīļā valsts – ko arī rezignēti konstatēja Valsts kontrole.
Par medicīnu runājot, atsevišķa “tēma tēmā” ir tautas iebaidīšanas kampaņa visiem vakcinēties pret „dajebko”, lai tikai atmaksātos, lai tikai nauda nāktu, lai tikai piegādātāji-pušelnieki pelnītu un aģitatoriem-caursitējiem sava tiesa atlektu...
...noteikti jāpatur prātā, ka katrs no šiem piemēriem ir tikai sīks paraudziņš, niecīgs diega galiņš, aiz kura pavelkot mēs dabūtu lavīnveida efektu. Arī pašlaik norit strīds par kārtējo negodīgo konkursu saistībā ar slimnīcu remontiem un pārbūvi, tāpat kā kārtējais strīds par kārtējo obligāto vakcīnu iepirkšanu par baisām summām – tas atmaksāšoties ilgtermiņā... (kuram?) Nu ja.
Negodīgus policistus, pērkamus tiesnešus (noķertos nevar un nevar iesēdināt, bet nenoķertos pat negrasās ķert) utt. pat neminēšu – žēl papīra. Bet, ja pieminētu, tad par absurdu sauktu nevis faktu, ka viņi tādi mums ir sastopami, bet gan to, ka visi visu zina, visu redz, bet neviens neko nedara. No sērijas – ja policisti izklaidēdamies kamerā tikmēr situši nevainīgu cilvēku, kamēr nosituši, tiesa izliekas noticam, ka nosistais ieskrējies un triecies ar galvu (un visām pārējām ķermeņa daļām) pret sienu tik ilgi, kamēr nomiris... Un tas, ka kamerā nav pat tik daudz vietas, lai ieskrietos, nav arguments.
Vēl var turpināt uzskaitīt strīpām absurdu piemēru, kā uz nebēdu tiek šķērdēta valsts naudiņa. Nenormālie (jā, tieši nenormālie) atlaišanas pabalsti dažādās valdēs, piemēram, „Rīgas satiksmē” dažiem “locekļiem” atlaišanas pabalsts bijis no 24 000 līdz 30 000 latu, no viņiem daudz neatpaliek „Latvijas dzelzceļš” utt., par „Parex” nemaz nerunāsim – daža darboņa atlaišanas pabalsts mērāms simtos tūkstošu latu (jo, zinādami par gaidāmo krahu, pēdējos darba mēnešus lieli un vidēji vadītāji sev nesamērīgi uzskrūvēja algas, lai būtu, no kā šādam pabalstam veidoties). Priecē, ka par šiem nabadziņiem padomāts arī ilgākā laikposmā – proti, pēc tādas 30 000 sāpju naudiņas saņemšanas darbonis tek uz biržu un stājas bezdarbniekos, lai vēl krietnu laika sprīdi turpinātu saņemt fantastiskas summas ik mēnesi.
Tomēr, kā no TV ekrāna nopietni aizrādīja „Latvijas dzelzceļa” šefs, tā neesot viņa, bet valsts problēma, ka saskaņā ar likumdošanu var saņemt gan atlaišanas, gan bezdarbnieka pabalstu; sak, ko piesējāties... Arī mūsu tautas kalpi pēc mandāta nolikšanas saņem kompensāciju trīs mēnešalgu apmērā – neatkarīgi no tā, vai sēdēs bijuši vai svarus cilājuši (gulējuši, avīzi lasījuši, kārtis spēlējuši). Pēc savas būtības visjautrākais – un, manuprāt, visabsurdākais – tomēr ir „neievēlēšanas pabalsts” – rau, ja tagadējais tautas kalps startē uz nākamo Saeimu, bet paliek aiz strīpas, viņš saņem kompensāciju trīs mēnešalgu apmērā kā sāpju naudu par neievēlēšanu... Nu sakiet – kur vēl lai tā būtu?
Kurš gan cits...
... ja ne Šlesers ir pelnījis pats savu apakšnodaļu. Jo vēl viens pamatīgs absurds ir Rīgas domes vēlēšanas. Tas, ka uzvarēja tie, kuri uzvarēja, ir loģiski – „Saskaņas centra” elektorāts ir vienots, zina, ko grib, un atšķirībā no mūsu bāleliņa vīžo aizstaigāt līdz vēlēšanu iecirknim. Bet tas, kurš raķete, buldozers un kāda tur vēl smagā tehnika, spilgti pierādīja, ka ar primitīvu krāpšanos un izrādīšanos pietiek, lai panāktu vēlamo rezultātu (krievu elektorāts gan Šlesera maniakālos plānus mazliet piezemēja, bet tikai mazliet).
Interesanti, ka, pat braucot tramvajā, dzirdams, kā tauta spriež apmēram tādā garā: “Tas tak skaidrs, ka tas viss cirks ar mēra būšanu bija vajadzīgs tikai tādēļ, lai tiktu klāt ostai”, “Nabadziņš, laikam dikti lielos parādos – ja netiks pie sprices, lai atkal varētu grābt, atliks vien nošauties”, “Tā viņa „atbildības uzņemšanās” vairs nav pat smieklīga, tā ir traģiska – viņš laikam ir izmisis” utt. Bet! Neraugoties uz to, Viņa Buldozerībai Pirmajam pietiek uzrīkot reklāmas pasākumu „Arēnā Rīga”, ierāpties kurvī, uzbraukt pie griestiem un prožektoru gaismā liet gaismu pār pūli, bezierunu tonī bārstot absurdus, neizpildāmus solījumus, lai visrīgas šleserizāciju varētu uzskatīt par notikušu. Nu, izdevās taču! Turklāt vēl tēla veidotāji bija potenciālo mēru samācījuši, kā jārunā televizorā, proti, apgalvojuma formā kategoriskā tonī jāsludina – esmu vis-, vis-, vis; vienīgais, labākais. Vārdu sakot, jārada uzņēmīga, krampīga darītāja iespaids, un tikmēr jādrillē “esmu pats, pats, pats”, kamēr tautas prātelī tas būs iededzināts kā neapgāžama patiesība. Un, ziniet, ja pat šķietami sakarīgs cilvēks, TV buldozerīgi presēts, visā nopietnībā spriež – bet neviena cita daudzmaz jēdzīga jau nav...
Aizkustina gan fakts, ka Jūrmalgeita, „Šlesera astoņkājis”, „šoferu dēli”, padomēs satupinātie puisīši bez izglītībām, toties ar 4–5 tūkstošu mēnešalgām utt. visiem jau veiksmīgi aizmirsušies, tāpat kā tas, ka tieši Šlesers bļāva: “Gāzi grīdā!”, un tāpēc mēs tagad esam tur, kur esam (un nevajag piesaukt krīzi visā pasaulē, jo, tieši pateicoties tādiem kā Šlesers, mēs vinnējām – esam dziļāk par visiem!), bet dižais “esmu gatavs uzņemties atbildību” ļirinātājs nez kāpēc ir gatavs uzņemties atbildību tikai par vēl atlikušās valsts un pilsētas naudas dalīšanu, tātad – par nākotni, nevis par paša savārīto, ie/sabiznesoto un nelietderīgi izšķērdēto, kā tam patiesībā klātos būt.
Starp citu, tikai tagad “uzpeld” Šlesera padoto pērnie un aizpērnie veikumi. Piemēram, viņa pārraudzībā esošajam Latvijas Valsts radio un televīzijas centram tiešām klājies trekni jo trekni: “Valsts kontroles revīzijā atklāti būtiski pārkāpumi un izšķērdība Latvijas Valsts radio un televīzijas centra darbībā. (..) Darbs ar zaudējumiem nav bijis iemesls nokārt galvu. Par šādu veikumu LVRTC izmaksājis prēmijās 1 048 006 latus! Šogad no šīs summas prēmijās piešķirti 92 900 latu – laikā, kad likums ierobežoja šādus tēriņus. LVRTC valdei 2007. gada beigās vien prēmijās izmaksātas trīs mēnešu algas – 42 480 latu. Prēmijas parasti sasniedza 50 līdz 200% no amatalgas un dalītas ik ceturksni līdz 2009. gadam. LVRTC pieder savs autoparks, bet februārī un martā vismaz 11 automašīnas ilgstoši nav lietotas, toties nomāta automašīna valdes priekšsēdētāja vajadzībām, par to maksājot 791 latu mēnesī. Uzņēmums gādājis arī par savu darbinieku un viņu ģimeņu atpūtu – apmaksāti tūrisma braucieni uz Portugāli, Spāniju, Kipru, Turciju un Slovākiju 7165 latu apmērā.”
Bet, piemēram, malu zvejniecībā apsūdzētais Lauris Dripe, bijušais LVRTC priekšsēdētājs, pērn ap to laiku, kad viņu pieķēra nelegālā lašu zvejā, mēnesī saņēma vidēji 5943 latus (diez ko šis tik izcilu pieprata, ja atceramies, ka LVRTC strādāja ar zaudējumiem? Bet tie jau laikam tādi nebūtiski sīkumi...). Tikmēr otrs puisītis, Laura brālis Ģirts Dripe, ir Šlesera preses sekretārs.
Šis garais piemērs, cienījamo lasītāj, bija nepieciešams tādēļ, lai jūs tagad apsēstos un parēķinātu – cik pavisam valstī ir aģentūru, inspekciju, slimnīcu valžu un citu veidojumu, kuros, varat nešaubīties, notiek tieši tas pats vai aptuveni tas pats?
Retoriski jāvaicā – vai būtu jābrīnās, ka cilvēki nevēlas maksāt nodokļus, jo pirmkārt, nezina, vai līdz pensijai maz aizvilks; otrkārt, pensijas paaugstina tikai tiem, kam tās ir mazas (kam censties, ja tā sauktās lielās pensijas stāv uz vietas, bet katrs bomzis, kurš mūžā nav strādājis, pāris gadu laikā tām „pievelkas” klāt; tā teikt, pievilkšos arī es, un galā man būs tikpat, cik tiem durakiem, kuri nodokļus ir maksājuši); treškārt, viņi redz, kur šie nodokļi paliek. Liekēžu ierēdņu prēmijās, izklaides braucienos, daudzsimtu latu veselības apdrošināšanas polisēs, varas vīru izveidoto astoņkāju milzonīgajās algās, oligarhu biznesa nodrošināšanā – tālāk katrs turpina, kamēr pietiek elpas...
Kā tas nāk, ka mēs allaž nonākam pie šādiem un līdzīgiem absurdiem, jeb mūžīgais jautājums – kā arvien tiem pašiem blēžiem izdodas atkal un atkal iežulīties Saeimā, lai šos absurdus nepagurstot “ražotu”? Doma par to, ka tā notiek tautas novecošanās dēļ, dzimst, atminoties tā saukto pozitīvisma kampaņu pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām un, godīgi sakot, arī priekšvēlēšanu reklāmu stilistiku. Jo – kas gan varētu būt mērķauditorija reklāmai, kurā redzama omulīga tante, kas naivi čāpstina – man patīk Raimonda Paula muzīka, un es viņam uzticos...?
Ne jau nu spēkpilni, pie pilna prāta esoši vīrieši jaunos, vidējos (un arī nejaunos) gados vai jaunas un pusjaunas spraunas meitas. Atliek tādas pašas naivas tantes kā reklāmā redzamā – kas pats par sevi nebūtu nekas slikts, ja vien tantes skaitliski nesistu pušu jebkuru citu sociālo grupu, turklāt – pretēji jauniem un pusjauniem, bet sociāli mazaktīviem tipiem. Tantes sociāli ir trakoti aktīvas – viņas iet un pilda savu pilsoņa pienākumu. Un mēs dabūjam to, ko dabūjam. Nemaz nekreņķējos, ja tantes tagad apvainosies – lai apvainojas veselas! Ja ar šo tantuku gādību viens tautā mīlēts komponists, par izkārtni kalpodams (turklāt klīda nekrietnas baumas, ka viņš par sava ģīmja izīrēšanu no ieinteresētajiem ļaužiem saņēmis apaļu miljonu), var ieriktēt pie siles veselu shēmotāju un valsts izlaupītāju baru, kurš savu ķešu pildījis tik badīgi, ka tiem pašiem tantukiem vairs nav, no kā maksāt pensijas, tad – tā viņām arī vajag...
Tieši tāpat, uz ģīmja atpazīstamības pamata, Saeimā iekļuva Ščerbatihs (ko, diez, domāja tie, kas viņu ievēlēja – labi cilā smagumus...? Te jau nav pat muzīkas...), agrāk – Olga Dreģe, Ojārs Grīnbergs... Vai tiešām jau tad nebija skaidrs, kāds ir šādu deputātu “lietderības koeficients”? Protams, bija... Bet – viss plūst, nekas nemainās. (Šajā sakarā Roteramas Erasms saka, rau, ko: “Ne jau katrs cilvēks, kas acu slimības dēļ mūli notur par ēzeli vai kas bezgaumīgu dzeju apbrīno kā ļoti gaumīgu, tūlīt būtu jāuzskata par ārprātīgu.” Mazliet pārfrāzējot, pēc Erasma domām, par neprātīgu uzskatāms tikai tāds, kurš, dzirdot ēzeli brēcam, vienmēr iedomātos, ka dzird brīnišķu simfoniju. )
... ilūziju par shēmotājiem taču mums nav, vai ne? Tiklīdz nauda beidzās un valsts atradās pussoli no bankrota, mīļā komponista pārstāvētā trekno gadu šeptmaņu varza varu nogrūda citiem, lai šie būtu tie riebekļi, kuri griezīs un īsinās. Pēc tam paši varēs šausmināties – re, kādi viņi monstri – mēs gan tā nedarījām... Un tieši sliktos cirpējus, nevis tos, kuri, paši uzblīzdami, valsti tiktāl izputināja, ļautiņi atcerēsies pirms nākamajām vēlēšanām. Tas, ka visa nauda sagrūsta pašu ievēlētajā taukmūlī un Co un tikai tāpēc tagad esam spiesti klausīgi uzmestu kupri pildīt visu, ko paģērē Starptautiskais Valūtas fonds, tantēm jau būs aizmirsies. Nebūs jau pirmā reize. Jancīgākais, ka Kalvītim (atcerēsimies – tieši viņa valdība realizēja buldozera saukli – gāzi grīdā! – un pat nedomāja ņemt vērā jau krietni pasen izteiktos ārvalstu ekspertu brīdinājumus par burbuļa plīšanu un drošības spilvena nepieciešamību) pat nepietrūkst nekaunības grozīt galvu – kā var tik īsā laikā nolaist plaukstošu valsti...
Nu netīro darbu būs padarījuši citi, un taukmūļi, atdzimuši kā fēnikss no pelniem, atkal varēs nākt par glābējiem. Kā jau daudzos medijos minēts, ne jau valsti kāds nāk glābt – Mākoņtēvam nupat svilst bizness, proti, ja viņa partija vairs nebūs varas partija, netiks pieņemti viņa biznesam vajadzīgie lēmumi! Bet to nedrīkst pieļaut, un basta. Tā tak vēl var izputēt! Turklāt zudīs arī partijas barotavas – slimnīcu u. c. valdēs nevarēs sabāzt savus shēmotājus, kuriem nedreb roka zagt pat bērnu slimnīcas līdzekļus, nemaz nerunājot par nevajadzīgu naudas šķērdēšanu, slēdzot neizdevīgus līgumus ar būvniekiem (pardon, valstij, tātad – mums, neizdevīgus; gan slēdzējiem, gan būvētājiem, tie, protams, ir izdevīgi). Vārdu sakot, sabruks impērija. Un to nevar pieļaut! Tāpēc – visa cerība uz tantēm.
Bija aizkustinoši skatīties, kā Andris Šķēle, acīm redzami savu „pīāristu” cieši jo cieši „nodrīzināts”, televīzijā iemēģināja savu jauno muļķu ķeramo tēlu: no skarbuma, diktatorisma un augstprātības – vairs ne miņas, tāds labdabīgi čomisks tonis, turklāt – nevis nicīgs, bet labvēlīgi draudzīgs, ar kristālskaidriem nodomiem, un acu skatiens – sak, jāpalīdz valdībai, valstij un tautai, bla-bla-bla. Laikam taču tēla veidotāji nupat būs atskārtuši, ka ar pašreizējo valsts vadītāju saukāšanu par sabrauktiem ezīšiem un tamlīdzīgu citu cilvēku paļāšanu necik tālu netiks, tāpēc mudīgi jāpārtop no stingrā papa par lādzīgu-kompetentu-uzticamu Saulvedi. Viegli gan viņam tas nenācās, kaut gan zināmu aktiermeistarību nevar noliegt (nu, vismaz nekritiski noskaņotajām masām, kuras trīc alkās pēc viedā vadoņa, kurš ieviesīs kārtību, ar to varētu pietikt).
Tie, kuri skatās raidījumu „Nekā personīga”, noteikti atceras, kāda izskatījās Šķēles seja brīdī, kad žurnāliste Ilze Jaunalksne viņam pajautāja – vai bērnu slimnīca tika apzagta pēc jūsu izstrādātās shēmas? Njā, sist žurnālistei nedrīkst (bet ļoti gribētos!) – kamera tver katru niansi –, lamāties un draudēt – arī nedrīkst... Kā tas izskatīsies, jo tagad galvenais – tikt ievēlētam (citas izejas vienkārši nav!), tāpēc nedrīkst lekties... Tad, kad būs atkal ticis zirgā, o, tad gan, tad būs! Ja pašreiz gluži staļiniskā garā tiek solīta paša vadītās Tautas partijas rindu tīrīšana, tad nav grūti iedomāties, kā tīrīs ne-savējos...
Kā smejies – nekā personīga, ne pret Šķēli, ne tantēm, tikai vispārzināmu faktu atgādināšana (ko man var pārmest jebkurš, kas kaut reizi nedēļā skatās ziņas). Bet – pieredze liecina, ka laikam taču tas ir vajadzīgs – atgādināt gan 10., gan vēl 100. reizi, jo – ka tevi divi deviņi! – tā kāpšana uz grābekļa kā nebeidzas, tā nebeidzas! (Roterdamas Erasms gan teic: “Galu galā cilvēka prāts ir tā izveidots, ka tas vairāk padodas māņiem nekā patiesībai.”)
Muļķības
Ivans Ivanovičs Ivanovs, nākamais Latvijas prezidents
Kad reiz draugu lokā apcerējām šo tantuku fenomenu, kāds 38 gadus vecs normāls eksaktās jomas pārstāvis, kurš iespēju robežās cenšas iedziļināties politiskajos procesos, pilnā nopietnībā teica, ka viņam kļūstot baisi, iedomājoties, ka valsts likteni praktiski nosaka lētticīgu, neizglītotu un aprobežotu ļautiņu kopums (jo kritiski noskaņotam prātam neko tādu neizdodas nedz iestāstīt, nedz iesmērēt). Nonācām pat pie diskusijas par atšķirīgām paaudzēm raksturīgu domāšanu utt., līdz vienojāmies, ka ir dažādi vecie un dažādi jaunie un nedz vecums, nedz dzimums neko nenosaka. Tomēr, tomēr...
Ir kāds dīvains, ja gribat, neizskaidrojams, rādītājs, pēc kura spriežot nākas secināt, ka laikam taču vecumam un dzimumam IR nozīme. Un, proti, man neiziet no prāta kāda fotogrāfija žurnālā, kurā atainota tikšanās ar dižo dziednieku un ekstrasensu Čumaku Latvijā, viņa grāmatas prezentācijas laikā. No visām pusēm Čumaku jūsmīgām sejām gāž apkārt vienas vienīgas tantes – visas ap un virs sešdesmit, visas uz vienu šniti, visas, visticamāk, vientuļas. Paņemot plašāk, jāatzīst – tā ir vispateicīgākā auditorija visādiem „čuģikiem”, naudas kāsējiem, jaunām mācībām, sektām utt. Tāpēc nonākam tur, kur sākām; grozi, kā gribi, bet tieši viņas (un tieši tāpēc, ka viņām var iepūst galvā dzīvu gaili) ievēlē valdību, un punkts.
Viņām gan būtiski palīdz vēl kāda prāva biedru grupa – tie ir veselie, spēcīgie vīrišķi, kuri ikdienā apsmej naivās tantes, bet paši... Viņi gan nepulcējas barā, lai sacenstos Lemberga bučošanā, toties, guļot uz dīvāna, dzen ķēķa filozofiju: es piekāšu tās vēlēšanas; neesmu gājis un neiešu; neredzu, par ko tur balsot; tik un tā uzreiz pēc vēlēšanām tie, kuri dēvējas par godīgiem, sametīsies kopā ar to shēmotāju baru – ka tik pie siles... Protams, protams, to grūti noliegt, tikai šie dīvāna varoņi aizmirst to, ka tādā gadījumā viņiem nebūs tiesību šausmināties (vai brīnīties) par faktu, ka nākamais Latvijas prezidents būs kāds Ivanovs, Pliners, Kabanovs vai Žuravļovs... Secinājumi diemžēl tie paši vecie – katra tauta dabū tādu valdību, kādu ir pelnījusi.
Interesanti, ka, turpinot draugu lokā apcerēt lētticīgo, neizglītoto un naivo cilvēku slāni, ar kura gādību tiekam pie tādiem valstsvīriem, dzirdēju viedokli – ko dara žurnālisti? Viņi ir vainīgi, ka pietiekami neatspoguļo, neskaidro, nestāsta! Kā lai nabaga tante zina, kas valstī notiek patiesībā... Nav tiesa, žurnālisti gan skaidro, gan, tā teikt, atmasko, gan pieprasa atbildes – un tiešām jābrīnās, kur tas viss paliek... Tas ir tikpat liels brīnums kā tas, ka Valsts kontrole nepārtraukti atklāj žuļicību pēc žulicības (un materiāli pat tiek iesniegti prokuratūrā), bet – nekas nenotiek. Nu, atklāj. Nu, par kārtējo atklāto šmuci paziņo gan radio, gan TV, gan prese. Nu un? Tās vai citas struktūrvienības, aģentūras, valdes utt. vadītājs savukārt paziņo, ka viņš Valsts kontroles viedoklim, lūk, nepiekrīt, un ar to faktiski pietiek (vismaz tāds iespaids rodas), lai visus „atšūtu”. Pa visiem gadiem pie atbildības sauktas tikai dažas amatpersonas, un tās pašas – cik skaļi apcietinātas, tikpat klusi atbrīvotas. Bet par informācijas trūkumu gan nevarētu sūdzēties –valdošo šeptmaņu rebes tiek plaši izgaismotas gan laikrakstos, gan internetā, gan TV, gan radio, un, ja kāds tagad teiks – tantēm nav naudas avīzei, tāpēc viņas maldās kā pa ķešu, tad atbildēšu – radio ir par velti, un, ja viņas TV pamanās redzēt buldozera, muzīkas u. tml. reklāmas, tad redz arī visu pārējo, jo analītiskie raidījumi tomēr dod ieskatu kopējā ainā un dažam darbonim, jācer, spēj pamatīgi sabojāt omu – vismaz uz kādu brītiņu (ar dažiem izņēmumiem, par kuriem arī varēja lasīt presē, piemēram, kā Lembergs pirms nākšanas uz LNT vienojas ar Ēķi, ko žurnālists viņam jautās, lai viņš varētu sagatavot spontānu atbildi, nemaz nerunājot par LNT uzkrītošo padevību Mākoņtēvam, no kura tā nopūš ik puteklīti; un tas nu ir redzams pat visnaivākajai tantei).
Bet tas, kā smejies, darboņu uzņemto ātrumu nemazina, jo, kā raksta Roterdamas Erasms: “Starp citu, kauns, negods, neslava un ļaunas valodas viņiem kaitīgas tikai tiktāl, ciktāl tās sajūt. Kam šīs sajūtas nav, tam viss minētais nav nekāds ļaunums. Kas par to, ka visa tauta tevi izsvilpj, ja vien tu pats sev aplaudē! Bet, lai tas būtu tā, par to gādā vienīgi Muļķība.”
Punkta vietā
Kāds varētu būt mūsu bāleliņu muļķības slavinājuma rezumējums? To, ka muļķim muļķa tiesa, Roterdamas Erasms rezignēti attaisnojis ar tādu kā attiecīgā indivīda agregātstāvokli: “Es te (runa ir par padošanos muļķībai – Aut.) nesaskatu nekādu nelaimi, jo tādi jūs esat piedzimuši, tādi izaudzināti, tā pieradināti (..). Kas eksistē pats savā dabiskajā stāvoklī, tam tas nav nekāda nelaime. (..) Tāpat kā zirgs nav nelaimīgs gramatikas nezināšanas dēļ, tā arī cilvēks nav nelaimīgs savas muļķības dēļ, jo tāda ir viņa daba.”
Vēl jo vairāk – vai un kur jūs esat sastapuši cilvēku, kurš apzinātos, ka ir muļķis un izjustu to kā traucēkli? Jūs no cilvēkiem dzirdēsiet, ka viņiem pietrūkst naudas, laika, mīlestības, attiecību – visa, ko gribat, bet par prāta trūkumu gan neviens vēl nav žēlojies! Arī to Erasms, nenoliedzami, bija pamanījis: “Vai starp daudzajām svētveltēm, kas sedz dažu baznīcu sienas, jūs redzat kaut vienu, kas būtu veltīta vai nu par muļķības izārstēšanu, vai arī par to, ka kļuvis kāds par mata tiesu gudrāks? (..) Tā (muļķība – Aut.) ir tik patīkama ļaudīm, ka mirstīgie mēģina lūgdamies novērst visu citu, tikai ne muļķību.”
Kur izeja? Acīmredzot tā, ka mēs neko daudz (lasi – cilvēku prātus) ietekmēt tomēr nevaram. Un ko līdzēs neauglīga „besīšanās”? Atliek vienīgi izvēlēties filozofisku pieeju. Diemžēl muļķu pēc definīcijas vienmēr būs vairāk nekā gudro, tāpēc gudrajiem Erasms iesaka, lūk, ko: “... īsti prātīgs būs tas, kurš, būdams mirstīgais, nevēlēsies zināt vairāk, kā mirstīgajam piederas, un līdz ar visu ļaužu vairumu vai nu labprātīgi piemiegs acis, vai arī kopā ar to nodosies tīkamiem maldiem. Bet tieši tā jau ir muļķība, teiks man šie gudrie. Nepavisam negribu to noliegt: tikai jums savukārt jāatzīst, ka tieši tā noris dzīves komēdija.”
P. S. Šā raksta kontekstā vārdu “tantes” vairākumā gadījumu (bet ar dažiem konkrētiem izņēmumiem) autore lieto kā atslēgas vārdu attiecīgam domāšanas tipam, kāds var piemist gan vecām, gan pavisam jaunām tantēm un visu gadagājumu onkuļiem.
